— Reinharts ķersies pie militārās programmas tad, kad varēs. Tāda ir vienošanās.
— Bet ja nu rodas ārkārtēja nepieciešamība? ..,
— Diez vai radīsies.
— Vai jūs lasāt avīzes?
— Pēdējā laikā pagūstu pārskatīt tikai literāro nodaļu.
— Jums derētu palasīt jaunāko ziņu lappuses: Ja radīsies kritisks stāvoklis, mums būs vajadzīgas visas ausis, ko varam izsliet šajā Atlantijas pusē. — Vandenbergs pamāja uz mākslinieka zīmētu teleskopa skici, kas karājās pie kabineta sienas. — Tā mums nav bērnu rotaļlieta.
— Arī viņiem tā nav rotaļlieta, — Osborns atcirta.
Drīz pēc viņu aiziešanas piezvanīja Flemings no Bolderšovas kalna, bet bija jau par vēlu.
Džūdija ieradās observatorijā īsi pirms Osborna un Reinharta un varēja vestibilā klusi parunāties ar Harisu.
— Vai esat ko uzzinājis par Bridžeru?
Hariss izlikās cītīgi spodrinām durvju
rokturi.
— Divas vai trīs reizes viņš ir bijis Bred- fordā kādā sānielas bukmeikera kantorī. Cits nekas nav manīts.
— Mums jānovēro viņš uzmanīgāk.
— Es to daru.
Kad ieradās Osborns un Reinharts, viņi uzaicināja Džūdiju sev līdzi uz vadības telpu. Tur bija kluss un tukšs, vienīgi Hārvijs knibinājās pie sava galda starp izmētātiem papīriem, cigarešu galiem un netīrām kafijas tasēm. To ieraugot, Reinharts iekluk- stējās kā iztraucēta vista.
— Jums gan šeit vajadzētu ievērot kārtību!
— Vai ministram varēs demonstrēt fokusa pārvietošanu? — jautāja Osborns.
— Ceru, ka jā, kaut gan mēs vēl neesam pārbaudījuši pārvirzes mehānismu.
Hārvijam tikai ar pūlēm izdevās piesaistīt rosīgā un aizņemtā Reinharta uzmanību.
— Jūs izskatāties, it kā visu nakti būtu bijis augšā, Hārvij.
— Tā ir, ser. Arī doktors Flemings un doktors Bridžers nav gulējuši.
— Vai atradāt kādu kļūmi?
— Ne gluži tā, ser. Mēs sekojām.
— Kas deva tādu rīkojumu?
— Doktors Flemings, — Hārvijs gluži mierīgi atbildēja. — Tagad viss ir atkal savā vietā.
— Kādēļ man nekas netika teikts? — Reinharts pievērsās Osbornam un Džūdijai. — Vai jūs to zinājāt?
Džūdija papurināja galvu.
— Šķiet, ka Flemings te sāk ieviest pats savus likumus, — piezīmēja Osborns
— Kur viņš ir? — strupi noprasīja Reinharts.
— Tur. — Hārvijs norādīja uz aparatūras telpu. — Kopā ar doktoru Bridžeru.
— Palūdziet viņu veltīt man vienu mirkli.
Kamēr Hārvijs runāja mikrofonā, Reinharts sīkiem solīšiem mēroja telpu šurp un turp.
— Ko jūs izsekojāt? — viņš jautāja.
— Kādu avotu Andromēdā.
— M-31?
— Nē, ser. • • .
— Ko tad?
— Mēs uztvērām citu signālu no tā paša apvidus. Pārtrauktu signālu.
— Vai jūs bijāt dzirdējis to kādreiz iepriekš?
— Nē, ser.
Ienāca Flemings. Viņš bija noguris un neskuvies, absolūti skaidrs, bet iekšēji ļoti satraukts. Viņš turēja rokā žūksni papīra strēmeļu no pašrakstītāja. Šoreiz Reinharts nedeva viņam nekādas nolaides.
— Cik saprotu, jūs esat pārņēmis teleskopu savā ziņā.
Flemings apstājās un piemiegtām apm raudzījās viņos.
— Lūdzu atvainot, džentlmeņi. Man nebija laika izpildīt attiecīgos formulārus trīs eksemplāros. — Viņš pievērsās Osbornam: — Es jums zvanīju, bet jūs jau bijāt aizgājis.
— Ko jūs darījāt? — Reinharts jautāja.
Flemings izstāstīja un nosvieda papīrus viņiem priekšā uz galda:
— Un te ir tas raidījums!
Reinharts savādi paraudzījās viņā.
— Jūs gribējāt teikt — signāls.
— Es teicu — raidījums. Punkti un svītras, pareizi, Hārvij?
— Tā izklausījās.
— Tas turpinājās visu nakti, — Flemings sacīja. — Tagad avots ir zem horizonta, bet šovakar mēs varam atkal pamēģināt.
Džūdija jautājoši paskatījās uz Osbornu, bet tas stāvēja klusu.
— Kā būs ar atklāšanu? — viņa nedroši ievaicājās.
— Velns lai parauj visu atklāšanu! —Flemings pievērsās viņai. — Šis te ir daudz svarīgāks! Tā ir balss no miljoniem miljonu jūdžu attāluma.
— Balss? — Džūdijas pašas balss skanēja vārgi un nereāli
— Tā ir nākusi divsimt gaismas gadu, lai sasniegtu mūs. Ministrs var kādu dienu pagaidīt, vai ne?
Šķita, ka Reinharts ir atguvies no pārsteiguma. Viņš zobgalīgi paskatījās uz Flemingu.
— Ja vien tas nav pavadonis.
— Tas nav pavadonis!
Reinharts piegāja pie Džeko debesu ķermeņiem.
— Iekams jūs neesat zaudējis savaldīšanos, Džon, pārbaudīsim dzelzs gabalus, kas atrodas orbītā.
— Tas ir jau izdarīts.
— Vai jūs esat dzirdējis, ka būtu palaists kaut kas jauns? — Reinharts jautāja Osbor- nam.
— Nē.
— Paklausieties, — sacīja Flemings, — ja tas būtu pavadonis, tad taču tas neatrastos visu nakti noteiktā vietā Andromēdas zvaigznāja vidū.
— Jūs esat pārliecināts, ka tas nebija Lielais Miglājs?
— Mēs taču noteicām tā atrašanās vietu, vai ne, Hārvij?
Hārvijs pamāja, bet Reinharts vēl arvien negribēja ticēt.
— Tā varētu būt bijusi viļņu interference vai kas tamlīdzīgs.
— Es protu atšķirt raidījumu, ja ar tādu sastopos! — Flemings sacīja. — Pie tam šajā raidījumā ir kaut kas tāds, ko es nekad agrāk neesmu redzējis. Starp punktu un svītru grupām ir milzīgs daudzums augstākas frekvences signālu. Mums steidzami jāizgatavo speciāla uztveršanas ierīce, lai varētu tos pierakstīt.
Viņš ieslēdza sarunu aparātu un palūdza ienākt no otras istabas Bridžeru, tad savāca papīrus un iespieda Reinhartam rokā.
— Paskatieties! Desmit vai vairāk gadu cilvēki ir to gaidījuši. Gadsimtiem strādājuši, lai to sagaidītu.
— Vai tajā ir kas sakarīgs? — Osborns jautāja savā smalkajā, mazliet zviedzošajā augsta ierēdņa balsī.
— Jā!
— Jūs varat to atšifrēt?
— Mīļo stundiņ! Vai jūs domājat, ka kosmosu apdzīvo skauti, kas raida izplatījumā morzes signālus?
Ienāca Bridžers, bāls un nervozi saviebies, bet šķita, ka viņa klātbūtne nomierina Flemingu. Bridžers apstiprināja Fleminga teikto.
— Tas varētu nākt no kādas ļoti tālas kosmiskās zondes, — ieminējās Osborns.
Flemings izlikās nedzirdējis. Džūdija saņēma dūšu.
— Vai tas nak no kadas planētas?
— Jā!
— No Marsa vai cita mūsu kaimiņa?
Flemings paraustīja plecus.
— Iespējams, ka no planētas, kas riņķo ap kādu zvaigzni Andromēdas zvaigznājā.
— Un tā raida mums signālus?
Reinharts pasniedza papīrus Osbornam.
— Tas noteikti ir sakarīgs punktu un svītru kopojums.
— Bet kādēļ tad neviens cits to nav uztvēris?
— Tādēļ, ka nevienam citam nav tādas iekārtas kā šī. Ja mēs nebūtu uztaisījuši jums velnišķīgi labu mašinēriju, arī jūs tagad neturētu rokās šos pierakstus.
Osborns apsēdās uz vadības pults stūra un apjucis vērās papīros.
— Ja kāda domājoša būtne mēģinātu nodibināt sakarus … Nē, tas ir absurds!
— Tas ir iespējams. — Reinharts nolaida acis uz saviem smalkajiem pirkstiem, it kā viņam negribētos runāt par šo tematu. — Ja Visumā eksistē citas dzīvas būtnes …
— Nevis būtnes, bet cita civilizācija, — Flemings viņu pārtrauca. — Tiem nav jābūt maziem, zaļiem cilvēciņiem. Vispār tai nav jābūt organiskai matērijas formai, bet tikai domājošai.
Читать дальше