VOLTERS S TERIJS - BEZDIBEŅA AKA

VOLTERS S. TERIJS, amerikāņu rakstnieks

BEZDIBEŅA AKA

Viņi zosu gājienā devās lejup pa akmeņaino taku, uz kuras viņš nebija spēris kāju jau trīsdesmit gadu, — un toreiz viņš nebija vecāks par Kerolu.

Kerola gāja aiz viņa, bet Maiks cieši turējās māsas pēdās, cenzdamies likt tenisa kurpēs autās kājas tieši turpat, kur viņa.

— Tēt, vai vēl tālu? — Kerola apjautājās pieauguša cilvēka balsi, kam cauri jautās pusaudzes svinīgā nopietnība.

Deivids atskatīdamies redzēja, cik ātri zib meitenes kailās kājas, un pārlaida skatienu slaikajam augumiņam, kas jau sāka zaudēt bērnišķo stūrainību.

— Vai esi piekususi?

— Kas nekaitētu, ja man būtu savs zirdziņš, — viņa noteica.

— Pasēdēsim drusku, — pieprasīja Maiks ar astoņus gadus veca puišeļa tiešumu.

Nolūkojuši ērtākus akmeņus takas malā, bērni apsēdās.

—- Zirdziņš, — atkārtoja Deivids. — Tu vēl joprojām esi kā uzburta uz zirgiem?

— Es rūpētos par viņu, — meitene nopietni sacīja. — Pati viņu barotu.

— Seit, kalnos, jau nav tā kā fermā, — teica Deivids. Viņš izvilka no pakaļējās kabatas lukturīti, no otras kabatas izņēma pustukšu alus pudeli un aizāķēja īkšķa nagu aiz cieši pieguļošā

vāciņa.

Sēdēdams un malkodams alu, viņš pievērsa skatienu kalnu mežam. Baltie un sarkanie ozoli, lazdas un kļavas pleta virs viņu galvām varenu, kuplu jūnija lapotni. Nesen bija lijis, un no zemes dvašoja miklums un trūdu smarža. «Man ar to nepietiks,» viņš nodomāja. «Vajadzēja paķert blašķi.»

Taču Greisa, kā arvien, bija neizprotamā kārtā uztraukusies. («Pastaigā nu gan nav nekādas vajadzības dzert, turklāt vēl hērnu klātbūtnē/») Viņam bija jau apnicis atkārtot sievai, ka viņš vienmei dzer ar prātu un apdomu un savu mēru zina. Galu galā tas vel nav ļaunākais paņēmiens, kā apmānīt sevi, lai dzīve liktos ciešamāka. Tad jau jāmet pie malas arī viss pārējais — kafija, cigaretes un jebkādas citas sīkas greznības.

— Un pa ziemu viņu varētu turēt garāžā, — teica Kerola. — Protams, tad, kad tu to būsi uzcēlis.

Deivids uzmeta meitai vērīgu skatienu: vai tikai šajos vārdos neslēpās kluss mājiens?

Meitenes sejiņa bija nopietna un neizdibināma.

«Viņai ir raksturiņš,» viņš nodomāja.

Jā, sākumā viņš loloja varenas ieceres par mājas celšanu, taču vēlāk sāka pagurt — vienīgi tāpēc, ka cilvēks, tāpat kā jebkura dzīva būtne, uz beigām pagurst. Tagad viņam jau pie četrdesmit, bet toreiz, sākumā, bija trīsdesmit divi — pats zelta laiks. Nu viņš sevi jau pilnīgi izsmēlis; darbs, kas reiz bija pilns romantikas un radoša prieka, kjuvis par nogurdinošu nastu, ko arvien grūtāk un grūtāk vilkt uz priekšu.

— Zirdziņš, — viņš novilka. — Vai zini, Kerol, visā pasaulē divpadsmit gadus vecas meitenes sapņo par zirgu. Grib būt tādas kā Zanna d'Arka.

— Kāpēc tādas kā žandarms? — zāles stiebru košļādams, noprasīja Maiks.

— Labs kalambūrs, dēliņ.

— Tu nekā nesaproti, — nopietni sacīja Kerola.

— Nesaprotu ari, — piekrita brālis. — Un kas tas ir — karam» būls?

Netālu no Flinta Arsenāla ielejā aiz pilsētas spalgi iegaudojās raķešu izmēģinājuma sistēma. Deivids ieklausījās, mehāniski skai­tīdams sekundes, lai noteiktu, kura no tām darbojas. Skaņa krasi aprāvās.

Viņš paraustīja plecus. Vai nav vienalga, kura, ja jau mēģi­nājums neizdevās.

Viņus apņēma pilnīgs klusums. Nebija dzirdama pat sienāžu sisināšana. Rāmi svinīgais miers pieklusināja arī bērnus, un tikai plati ieplesto, bērnišķo acu skatieni lēni pārstaigāja apkārtni, kamēr lūpas neatrāvās no dzērienu pudelēm.

Deivids piecēlās, iebāza lukturīti atpakaļ kabatā un iemeta pudeli dziļāk krūmos. Viņu mocīja atraugas, un viņš neapmie­rināti saviebās, atcerējies savu untumaino niāgu.

— Nu, laiks doties tālāk, citādi mēs vispār netiksim līdz tam elles caurumam.

Viņi atkal sāka kāpt lejup. Viņam neatlaidīgi uzmācās domas par to, ko būtu vajadzējis izdarīt, piemēram, pielikt durtiņas vir­tuves skapītim. Greisa ciešas jau sešus gadus, visi pārtikas krājumi rēgojas kā uz delnas… Pie velna, vismaz pastaigās ar meitu un dēlu vajadzētu iet biežāk, bet pat tam nepietiek pulvera. Pat neat­ceros, pa kurieni pēdējo reizi staigājām — ja vien vispār esam to darījuši. Sākumā strādāju bez atelpas, vēlāk pietrūka spēka.

Taka strauji pagriezās pa kreisi, un nokāpiens kļuva stāvāks. Lejā aiz pagrieziena kļuva saredzama Bezdibeņa Aka. Deivids saskatīja dzeloņstiepļu iežogojuma atliekas un mazliet attālāk nelielu mūra namiņu, ko pieminekļu aizsardzības biedrība esot uzcēlusi it kā jau trīsdesmitajos gados.

Kādreiz bija paredzēts uz šejieni izbūvēt ceļu un Aku pārvērst par tādu kā pievilinājumu tūristiem. Taču šie plāni nez kāpēc izjuka, un tagad tikai laikazoba nodeldētas atliekas liecināja par cilvēka rokas iejaukšanos.

Aka — šaura, vertikāla aiza — sākās plaša, piltuvveidiga zemes padziļinājuma centrā. Agrāk uzskatīja, ka Aka iet cauri visam kalnam un savienojas ar lielajām kaļķakmens alām Hārtas pilsētiņas pakājē. Bija pat zināms nostāsts par pīli, kas iesviesta bezdibenī un pēc nedēļas sveika un vesela, kaut stipri paplukuši, iznirusi Hārtas avotiņā, kas iztek no pakalna, uz kura atradās pilsētiņa.

Taču pavisam nesen vietējie speleologi' pūlējās atrast leģen­dāro pazemes eju, un viņu sausā atskaite vēstīja, ka iegruvuina dibens atrodas apmēram trīssimt pēdu dziļumā Buenavistas kalna akmeņainajās dzīlēs.

Kad viņi bija nonākuši līdz piltuvei, Deivids plaši izpleta ro­kas, kā brīdinādams bērnus.

Piltuves malas četrdesmit piecu grādu leņķī nolaidās tieši pie Akas melnās atveres.

— Nu, nu, uzmanīgi! — viņš brīdināja.

Viņam jau bija piemirsies, cik nodevīgs ir šis caurums. Krā­teris bija gandrīz apaļš, apmēram sešdesmit pēdu diametrā. Nelīdzenā Akas atvere piltuves dibenā visplatākajā vietā sasnie­dza apmēram divdesmit pēdu. Kāds tai šķērsām pāri bija pārmetis riekstkoka stumbru — acīmredzot itin nesen, jo stumbrs izskatījās pavisam stingrs. Laikam speleologi atstājuši, nosprieda Deivids, jo kur gan viņi citādi būtu varējuši kaut vai virvi, piesiet. Bija palikušas arī citas viņu darbošanās pēdas: uz stumbra tuvāko galu veda nelīdzeni, zemē izcirsti pakāpieni.

Deivids pacēla nelielu akmentiņu un iesvieda to atverē. Ilgi nekas nebija dzirdams, tad līdz viņiem nonāca apslāpēta skaņa, tad atkal sekoja klusums un atkal atskanēja klaudziens. Pēc tam vairs nevarēja pateikt, vai vēl kas dzirdams vai ne.

— Ai-ai! — izdvesa Maiks. — Tur jau kādas tūkstoš pēdas!

— Tas ir bezdibenis, — teica Kerola.

Deivids paraudzījās uz viņu, nevarēdams vien nobrīnīties par šīs mazās būtnes — savas miesīgās meitas — nesatricināmo no­pietnību. Viņam visu laiku nezin kāpēc šķita, ka zem allaž apval­dītās ārienes meitenes kustības un vārdi slēpj pārlieku pieauguša cilvēka ironiju vai vismaz nicīgu vīpsnu.

— Tie, kas laidušies lejā, stāsta, ka dziļums esot apmēram trīssimt pēdas, — Deivids sacīja, vērsdamies pie Maika. — Taisni uz leju. Un pēc tam esot īss tunelis sāņus.

— Futbola laukuma garums, — piezīmēja Kerola pati pie sevis.

— Es novedīšu jūs lejā pie Akas, bet tikai pa vienam, — teica Deivids. — Abus reizē es nevarēšu pieskatīt. — Viņš paraudzījās uz bērniem un aiz tīrās spītības gandrīz izvēlējās Maiku. — Nāc tu pirmā, Keroll