VOLTERS S TERIJS - BEZDIBEŅA AKA

— Labi.

— Maik, — sacīja Deivids, — stāvi, lūk, tur. Un nekusties ne no vietas, kamēr mēs atgriezīsimies.

— Tieši tā!

Lai nokļūtu līdz pakāpieniem, kas veda lejup, viņiem vajadzēja izlīst pa dzeloņstiepļu apakšu. Deivids pirmais palīda zem stiep­les un lika Kerolai sekot. Pie baļķa viņi apstājās un, drošības labad atspiedušies pret to abām rokām, piesardzīgi ielūkojās bezdibenī. Uz stāvajām iegruvuma sienām vietvietām izdalījās šauras, nelīdzenas akmens karnīzes. Lukturīša gaismas kūlis gan­drīz tūlīt pazuda tumsā. Deivids atkal pacēla-akmentiņu un centās mērķēt tā, lai tas aizietu garām visām karnīzēm un brīvi kristu pēc iespējas dziļāk. Palaidis akmentiņu, viņš sāka skaitīt sekun­des: «…divdesmit viens, divdesmit divi.,.» Viņš izdzirda skaņu apmēram pēc trim sekundēm un mēģināja galvā veikt aprēķinus, tad ar īgnumu secināja, ka piemirsis, kā tas jādara. Notrulis prāts un sarūsējušas smadzenes… Ķurš gan tagad ticētu, ka esmu bijis izpletņlēcējs un skaitos inženieris. Ir pašam vairs negribas ticēt.

Kerolai viņš nomurmināja uz labu laimi:

— Savas simt pēdas, ne mazāk. Tur acīmredzot ir plata kar­nīze.

Meitene klusēdama nopietni raudzījās iegruvuma melnajā mutē. Deivids iesvieda vēl vairākus akmentiņus un beidzot iz­skaitīja vairāk par četrām sekundēm līdz pirmajai skaņai — šo­reiz varēja sadzirdēt tikai pavāju klikšķi.

— Apmēram divsimt septiņdesmit vai astoņdesmit pēdas, ja neņem vērā paātrinājumu, — pēc īsa klusuma brīža teica Kerola.

Paātrinājumu veins lai paraujl Kosmiskā gadsimta bērnil Un

tomēr viņš pats pret savu gribu juta tādu kā neskaidru apmierinā­jumu, pat lepnumu par meitu.

— Man šķiet, ka līdz pašam dibenam mēs tomēr neaizsvie­dām, — Deivids noteica.

— Ļoti iespējams, — nopietni atbildēja Kerola.

— Vai gribi pamēģināt? y

— Labi.

Viņa svieda vairākas reizes, taču, viņas roka nebija tik spēcīga kā zināšanas fizikā.

— Lai mēģina Maiks, — viņa beidzot noteica.

Deivids vēl nepaguva apgriezties, kad izdzirda aiz muguras satrupējuša koka dobjo krakšķi un īsu Maika kliedzienu. Iežogo­juma stabs, pret kuru zēns stāvēja atslējies, bija piepeši lūzis, un Maiks ripoja iejā pa stāvo piltuves nogāzi apmēram sešas pēdas no tās vietas, kur tupēja Deivids un Kerola. Deivids acu­mirklī rāvās sāņus, mezdamies guļus šķērsām nogāzei, plakaniski ietriecās mitrajā zemē, slīdēdams uz priekšu un lejup, un pat šai izmisīgajā lēcienā paspēja nikni nodomāt: «Nu, velns parāvis, tā jau es domāju!» Viņš ieurbās ar pirkstiem zemē, tverdamies aiz sasafrasa trauslajām sakneni. Mirkli, kad viņš pārstāja slīdēt, no augšas pret viņu atsitās Maika ķermenis. No trieciena viņš atkal paslīdēja zemāk un palika guļam uz pašas iegruvuma malas.

Piespiedies ar seju pie zemes, viņš ar pūlēm noturējās, lai neri­potu tālāk, un nezināja pat, vai drīkst ierunāties.

Viņš tomēr uzdrīkstējās.

— Maikl

— Jā, tēt? — Viss Maika augums trīcēja; Deivids juta šīs trī­sas un dzirdēja tās dēla apslāpētajā balsī.

— Pieķeries kaut kur un turies, dēliņi

— Man bail kustēties.

— Ļoti lēnām un mierīgi,.. Ķeries pie saknes!

— Nevaru.

— Nu, pamēģini!

— Tēti! — Kerolas balss skanēja tā, it kā viņas priekšā būtu čūska, kas nupat grasītos iedzelt. — Tu esi uz pašas maliņas, tēt.

— Es jau zinu, zinu. Visu zinu. Sameklē kādu nūju, Keroll Tādu stiprāku. Un garu. Ātrāki

.Viņš dzirdēja, kā meitene aši uzskrien pa pakāpieniem, un drīz augšā nokrakstēja lūstošs zars. Sai ziņā uz viņu var droši paļauties — satrunējušu neņems.

Viņš juta, ka zeme zem viņa atkal sāk slīdēt lejup.

— Ātrāk, Kerol! — Viņš pat neuzdrīkstējās pagriezt galvu, lai paskatītos uz viņu.

— Es esmu šeit! — viņa gandrīz tūlīt atsaucās.

— Kārtīgi atspiedies pret baļķi un pastiep nūju tā, lai Maiks varētu satvert.

— Labi… Ei, Maik, turi!

— Es… nevaru, — ievaidējās Maiks. — Man bail,,. Tēt?

— Pacenties, Maikl Tā vajag.

Viņš sajuta lēnu, uzmanīgu kustību — Maiks izstiepa roku

pēc nūjas.

— Labi, — atskanēja Kerolas balss. — Tagad ķeries ar otru roku … Nesteidzies … Vai pieķēries?

Viņš juta, ka Maiks apstiprinoši pamāj, un zēna auguma svars virs viņa palēnām atslāba.

— Es tevi turu, — teica Kerola, — tu kārtīgi atspiedies uz kājām, un es tevi vilkšu.

Tagad zēna ķermenis pavisam atrāvās no viņējā, un tajā pašā mirkli miklās zemes kārta zem Deivida nobruka no akmeņainās kraujas un viņš gāzās tai līdzi bezdibenī — izliecies, izstiepies, ar kājām pa priekšu, izplētis rokas. Tādā stāvoklī viņš atsitās pret pirmo karnīzi, taču izliektais augums ļāva vienmērīgi izklie­dēt trieciena spēku. Atsities viņš mēģināja pieķerties un noturēties pie miklā akmens. Ar visu ķermeni pieplacis pie akmens, viņš juta, ka kritiens stājies, un apjauta, cik mānīgs ir līdzsvars, kas Jauj viņam noturēties uz noapaļotās karnīzes malas. Un tikai šajā brīdi viņa apziņu sasniedza izmisīgie kliedzieni no augšas.

Viņš turējās uz karnīzes tik nedroši, ka baidījās pat ievilkt) elpu — viss gaiss no plaušām bija izlauzies, kad viņš plakaniski atsitās pret sienu. Tomēr elpošanas refleksu jau nevarēja pār­varēt. Viņš svelpjoši ierāva krūtīs gaisu un nākamajā mirklī atkal juta, ka tūlīt kritīs lejup. Lai noturētu zūdošo līdzsvaru, viņš iekrampējās akmenī ar nagiem. No šīs kustības kājas zaudēja pamatu un palika karājamies virs bezdibeņa. Viņš sataustīja uz akmens kaut kādus niecīgus šķērsciļņus, taču rokas viņam tūlīt pat gandrīz pamira, šķita, ka viss ķermeņa sasprindzinājums pār­gājis uz drudžaini sakrampētajiem pirkstgaliem.

— Tētil Tētiņi Ai, tēti, tētiņ!

Kritiens bija viņu apdullinājis, tomēr viņš pazina šausmās pārvērsto Kerolas balsi un centās sakopot visus spēkus, lai atbil­dētu. Viņš vēl nezināja, vai to spēs, un, ja spēs, vai nezaudēs atkal savu nedrošo atbalstu uz karnīzes.

— Tētiņ!

Tagad viņš izšķīra jau divas balsis un pirmo reizi aptvēra, ka Maiks nav nokritis lejā līdz ar viņu. Vismaz viņš nemokās veltīgi. Deivids iedomājās, ka bērni augšā varbūt rāpjas uz baļķa vai liecas pāri piltuves nodevīgajai malai, cenzdamies viņu ieraudzīt.

— Kerol! — viņš izgrūda aizsmakušu čukstu. Viņa pirksti gan­drīz vai ieurbās akmenī. — Maik! Vai jūs mani dzirdat?

— Jā, tētiņ, dzirdam. — Arī viņi runāja čukstus, it kā līd2 ar tēvu nojaustu zūdošā līdzsvara briesmas uz karnīzes malas.

— Kerol, neriskējiet! Ar mani viss kārtībā. Tikai.., Maik, klausies, dēliņ, man vajag palīdzību! Un pēc iespējas drīzāk.

Nē, es nezinu… nezinu … Tik ilgi es nenoturēšos.

— Maik?

— Jā, tētiņ?

— Maik, vai tu viens tiksi līdz mājām?

—- Jā, jā! Es … es tikšu.

— Klausies uzmanīgi, dēliņ! Pasaki mammai, lai viņa pa­sauc speleologus.

— Tie ir alu pētnieki, — viņš izdzirda Kerolas balsi.

— Jā. Saki, ka tavs tētis… ka es esmu dziļā alā — Bezdi­beņa Akā. Viņi zinās. Vajag virves un āķus.

— Izdarīšu. — Par spīti visam, Maika balss bija pietiekami noteikta.

— Tēti, — teica Kerola, — es tevi redzu. Vai tu vari notu­rēties?

— Nezinu, nezinu.., Maik, skrien ašāki Nenogriezies nekur no takas,., Kerol, vai tu paliksi pie manis?