VOLTERS S TERIJS - BEZDIBEŅA AKA

Viņš padevās murgainu domu straumei.

Ak, šie mani zelta sapņi! Bet viņš izsmēla sevi, sāka pagurt un aizmirsties, saguma zem neveiksmju nastas, zem priekšā stā­vošā vecuma bailēm, apauga ar cinisma, nodevīguma un aizdomī- bas kārtu. Ko es patiešām esmu uzcēlis, citiem vārdiem, pabei­dzis līdz galam, tā ir bumbu patversme. To es pabeidzu tāpēc, ka man tā bija kļuvusi pretīga. Pēdējā laikā tāds bijis mans gal­venais virzītājspēks.

— Es tevi mīlu, Kerol! — viņš iesaucās augšup.

— Es tevi mīlu, tēt! — viņa atsaucās.

Bet ja mēs cits citu mīlam, kādēļ esam slēpuši šo mīlestību? Ko gan mēs esam izdarījuši ar savu dzīvi!

Cik maz tam kopīga, Deivid, ar Zelta puisēnu un viņa Zelta sapņiem. Kad gan īsti sākās šī lejupslīde?

… Kas to var pateikt? … Šķiet, gan cēloņi, gan sekas savēr- pušies neizprotamā noliegumu jūklī. Zelta puisēns, izgājis cauri diviem kariem un apbraukājis visu zemeslodi, atgriežas Hārtā kopā ar savu Zelta sieviņu, lai nodarbotos ar to, kas viņam mācīts, un sāk strādāt par inženieri. Varbūt tur arī slēpās visa nelaime, var­būt pārāk daudz gadu, pārāk daudz citu darīšanu iegula starp mācībām un darbu. Droši vien kāds gluži nenozīmīgs gadījums ierosināja viņam šo domu un izraisīja veselu šaubu ķēdes reak­ciju. Lai kā arī tas būtu sācies, viņam neizdevās saglabāt ticību sev, ticību tam, ka viņu ciena un augstu vērtē kā speciālistu. Bet tas taču bija visu viņa ieceru pamats, galvenais, kas viņam nepie­ciešams, un šīs ticības zaudējums laikam arī radīja viņā to baigo sakāves apziņu, ko viņš nebija spējis pārvarēt.

Bet Marta? Kas noticis ar viņa mīļoto pilsētiņu? Zudis miers, zudusi rāmā dienvidu pilsētiņa, zudis viss, kas saglabājies bērnī­bas atmiņās. Pat vecais Hārtas nosaukums zudis, tagad tā kļuvusi Roketvila jeb Raķešu pilsēta. Tā vispār vairs nebija pilsēta, bet kaut kāda vājprātīgo patversme — šaušalīga steiga, baisminošs vēriens, skrējieni augšup, kritieni lejup.

Vismaz tā tas izskatījās viņam, kaut gan tieši, pateicoties ra­ķešu drudzim, pateicoties Flinta Arsenālam, viņam bija radusies iespēja atgriezties …

Un ar visu no dzīves pagurušo ķermeni pieplakdams akmenim, kas nepazina nāves, viņš nodomāja, no jauna ļaudamies panikas lēkmei: tas tikai būtu vareni, ja tagad, kad tik loti gribas iedzert, — varbūt pirmoreiz mūžā gribas no tiesas — man paka­ļējā kabatā atrastos pudele un brīnumainā kārtā nebūtu saplīsusi, bet es tai netiktu klāt. Man to vajag un lukturīti ari vajag, un tas ir tik tālu, miljoniem jūdžu tālu — manā pakaļējā kabatā. Viņu sāka smacēt nedabiski smiekli.

Nākamais kritiens pārsteidza viņu negaidot. Tikai lidodams lejā, bezdibenī, viņš aptvēra, ka atkal krīt, un instinktīvi centās gaisā iztaisnoties. Viņš smagi atsitās ar kājām un labo gūžu pret akmeni un bez spēka nokrita uz nākamā izciļņa. Sajūtas bija no- trulušas, un fiziskās sāpes viņš gandrīz vairs nejuta, palikusi bija tikai bezcerīga, visaptveroša pakļaušanās liktenim; un tomēr, juz­dams, ka atkal slīd pāri malai, viņš iekrampējās akmenī, šai bez­personiskajā moku rīkā, un noturējās — varbūt uz īsu brīdi.

Viņš ieklausījās, kas notiek augšā, cenzdamies pārvarēt notru­lināto apziņu. Paldies dievam! Skiet, ka šoreiz viņa neko pat ne­manīja.

— Kerol? — viņa balss izlauzās augšup no akmeņainās akas.

— Jā, tētiņ. — Viņas balstiņa izklausījās vārga un gauži pa­gurusi; tā nepavisam nebija bērna balss.

— Kerol… tu zini, ir ļoti labi, ja meitene,,, sapņo par zirgu…

— Tēti… nevajag…

— Tu esi laba meitene, tu esi labs cilvēks, Kerol. Tu lūdz tik maz. Tev būs savs zirdziņš … Pasaki mammai!…

Pēkšņi viņu ieskāva tumsa, un, bezgalīga žēluma un skumju pārņemts, viņš noslīdēja no izciļņa un lidoja lejup tukšumā, cauri nemaņai un bezspēkam cenzdamies uztaustīt kādu pieņemamu, noderīgu atbalsta punktu; taču tāda nebija, un viņš krita arvien dziļāk, joprojām pūlēdamies izliekt savu sadauzīto ķermeni tā, lai kristu pareizi.

Viņš atvēra acis un tieši virs sevis ieraudzīja gaismas lau­kumu; šajā laukumā pār viņu noliecās kaut kāds neskaidrs rēgs, pēc tam vēl otrs.

Piepeši atmiņa ar nelaimes apjautu caururba apziņu un iesvēla asinīs adrenalīnu. Viņa rokas sakustējās līdzīgi virzuļiem un pirk­sti drudžaini meklēja atbalstu. Taču nebija, kam pieķerties, un viņš juta, ka atkal lido bezdibenī. Viņa ķermenis rāvās uz priekšu, izliecās, pūloties piemēroties kritienam, un abas kājas caururba asa sāpe.

— Viņš nācis pie samaņas, Ben. Palīdzi pieturēti

Viņa apziņā iestrāvoja īstenība un ļoti lēnām pārvarēja zem­apziņas refleksus.

Nācis? No kurienes nācis? Ak tā…

Deivids juta, ka viņu tur spēcīgas rokas.

— Viss kārtībā, draudziņ. Guli mierīgil

Viņš sajuta adatas dūrienu rokā, bet tas šķita kaut kur ļoti tālu. Paskatījies augšup, turp, no kurienes nāca šie vārdi, viņš redzēja briļļainu seju, kas šķita it kā peldam atsevišķi no neliela, spēcīga stāva. Viņš lēni izelpoja krūtīs ievilkto gaisu.

— Tā… Tātad es vairs nekrītu… — viņš tik tikko pazina pats savu balsi — dobju, neskaidru.

— Tagad viss kārtībā. Šeit ir diezgan plats laukumiņš. Un, jums par laimi, vairāki centimetri smilšu kārtas.

No tumsas iznira vēl viena seja.

— Noņemu cepuri jūsu priekšā, mister, šeit pat pa virvi lais­ties nav nekāds joks. Jūs laikam esat izredzētais, citādi nevar būt.

Kaut kur attālu Deivida apziņā atbalsojās ironisks smiekliņš.

Cilvēks ar brillēm, acīmredzot ārsts, piespieda viņam pie krū­tīm stetoskopu, tad pamāja ar galvu.

— Tūlīt vilksim jūs augšā.

— Kur ir manējie? Kur Greisa?

— Visi ir tur, augšā.

Deivida apziņā piepeši uzplaiksnīja vēl viena doma: Un Maiks?

Ārsts pasmējās.

— Vai tas pats Taskahači apgabala jaunais čempions sprintā?

Deivids un ārsts paskatījās viens otram acīs.

— Apdauzījies esat pamatīgi, bet es ceru, ka pratīsim jūs salāpīt.

Deivids pacēla acis pret izroboto gaismas laukumu virs galvas.

Viņš juta sevī ielīstam agrāko spēku, itin kā senais labais gars būtu atgriezies pie viņa.

— Dakter, — viņš sacīja un pasmaidīja visaptveroša, pacilāta prieka pilnu smaidu, — kā tur ir augšā?

Ārsts par atbildi pasmaidīja pretī.

— Drīz redzēsiet pats.

— Dakter, — teica Deivids, — pasakiet to vēlreizl viņi tik nepiedēvē bērnu izdarībām! Cik gan aizdomīgi mēs esam, cik daudz mums ir aizspriedumu! Tagad šis baltais vīrietis visu dienu domās par to, ka melnie tiecas valdīt pār pasauli, ka mel­nais knauķis jau apzinās savu pārākumu pār balto. Es tūdaļ iz­labošu šo pārpratumu, paskaidrošu viņam visu. Un es devos pie vīrieša.

— Es zinu, ko jūs domājat, — sacīju. — Par melnās rases pārstāvju augstprātību. Neuzskatiet to par nopietnību, tā ir spēle. Bērni mainās lomām. Es pats tā tiku spēlējis bērnībā. Vakar es novēroju, kā baltais zēns izrīkoja melno, un pats augu dienu ne­varēju nekur miera atrast. Mēs, pieaugušie, esam lieli muļķi, vai ne?

Vīrieti mana garā runa pārsteidza.

— Es zinu, ka tā ir spēle, — viņš smaidīdams atteica. — Sie zēni ir brāļi, viņi ir mani dēli. Un tā ir viņu māte! — Verandā bija iznākusi skaista, tumšādaina sieviete un pasauca zēnus.

Es pasmaidīju un tad sāku kratīties no smiekliem. «Te jums ir Jamaika,» es klusībā izsaucos, «mana zerne, mana tauta!»