VOLTERS S TERIJS - BEZDIBEŅA AKA

— Jā, tēt, es nekur neiešu,

— Ej, Maik!…

— Eju! — zēns atsaucās, jau skriedams projām.

— Kerol!

— Ja, tet?

— Vai Maiks aizgāja? Saki, lai viņš ir uzmanīgs un pasaki.., pasaki viņam… ka es viņu mīlu.

— Jā, tēt… — viņas balss aizlūza.

Ak dievs, vai tiešām viņi tik reti no manis dzirdējuši šos vārdus?

Viņam likās, ka augums sāk lēni slīdēt pa akmeni, un viņš sasprindzināja visu uzmanību uz rokām, sīki nopētīdams katru pirkstu atsevišķi. Viņa rokas tagad izskatījās pēc izplestām vardes pleznām, kas pieplakušas pie akmens; lielās dzīslas izspiedās zem ādas gluži kā līdz galējai robežai savilkti vadi. Lai cik dīvaini, viņš nejuta baiļu, vismaz šai brīdī ne. Viņš bija līdz pēdējam sasprindzis un sakopojis spēkus gluži kā nelaimē nokļuvis dzīv­nieks; kaut kas tāds ar viņu sen nebija gadījies — vienīgi tur, frontē. Un vēl viņš pieķēra sevi lolojam kaut ko līdzīgu maigu­mam un skumjām — jūtas, ko vajadzētu apzīmēt ar kādu īpašu vārdu.

Saspringtajā klusumā viņš sāka novērtēt savu stāvokli — sa­vas izredzes uz glābiņu. Es tomēr esmu izpletņlēcējs, viņš bez­kaislīgi nosprieda. Krist man ir iemācījuši. Tā nebija nejauša veiksme. Pēc kritiena sajūtas, atcerēdamies, cik reižu viņš atsitās pret klints izciļņiem, Deivids aprēķināja, ka kritis pavisam pēdas divdesmit vai trīsdesmit. Protams, viņš bija ne mazums saskrarn- bājies un sasities, taču, pēc visa spriežot, ticis sveikā bez lūzu­miem, ja nu vienīgi ribās varbūt kāds plīsums. Sasprindzis uzma­nību, viņš centās tikt skaidrībā, kas notiek ķermeņa iekšienē, taču tur viss bija mēms un sastindzis — grūti saprast.

Būs jākrīt tālāk, viņš nodomāja. Tas bija gandrīz neizbē­gami. Uzvilkties augstāk, lai atrastu drošāku atbalstu un pietau­pītu spēkus, bija gluži bezcerīgi; pietiktu pakustēties, lai atkal lidotu lejup. Bet noturēties stundu vai divas, kamēr ieradīsies pa­līdzība, viņš nespēs — tas bija pilnīgi skaidrs. Diemžēl viņš ne­pavisam nezināja, vai uz Maiku var paļauties, jo līdz šai dienai, ja atmiņa nevīla, viņam nebija iznācis šādi pārbaudīt zēnu.

Pēkšņi viņš pamanīja, ka uz akmens kaut kas kustas. Ieskatī­jies ciešāk, viņš redzēja, ka tā ir maza, plankumaina salamandra, kas cilāja ķepiņas turpat divas trīs collas no viņa degungala. Gluži kā apburts viņš raudzījās, kā dzīvnieciņš lien pāri izcilnim. Salamandrai šis akmens, šis pekles caurums ir dzimtā mājvieta, te paiet visa tās dzīve. Seit, tās namā, kāds homo sapiens Deivids

Māsters naivi cīnās par dzīvi* kāds sadauzīts, no ierastās vides izmests, neveikls radījums, kas izmisīgi iekrampējies viņam sve­šajā akmenī.

Interesanti, kā salamandra dzīvotu manā pasaulē? Droši vien ne sliktāk kā es, pielāgoties nespēdams, mūžīgi skumdams, izmi­sīgi tverdams aiz kaut kā nedroša un bezcerīga …

Viņa ķermenis atkal tikko jaušami paslīdēja lejup — z^mes pievilkšanas spēks, zems berzes koeficients un nogurums.

Viņš ciešāk sakrampēja pirkstus.

Gribētos zināt, kas ir tur, lejā, viņš nodomāja. īsti neatceros, bet varbūt ari gaisma tik tālu nemaz nesniedzās.

Viņš atcerējās lukturīti bikšu kabatā. Nu, Delv, ko tu gaidi, velc ārā lukturi un paspldini lejup, lai redzi, kur jākrīt. Izpēti visu labi! Nu, drošāk!

Viņš piespiedās pie akmens ciešāk, juzdams, ka viņu pārvar šausmas, tad atkal atguvās un saņēma sevi rokās.

Ja laimēsies, var nokrist veiksmīgi, un varbūt apakšā ir pla* tāka karnīze? *

Ja ne — nāve. Viņš piespieda sevi apsvērt to mierīgi. Nu un, kas par to, ja arī nāve? Viņš taču sen jau to gaidījis. Viņš sevi lēni pazudina jau daudzus gadus. Pat akmens nesola tik nesau­dzīgu nāvi. Kur nu, akmens būs daudz žēlsirdīgāks — tam vis­maz nepiemīt šī ļaunā iznīcināšanas kāre …

Nu, laidies vaļā. nelga! Tādas izdevības otrreiz vairs nebūsi

— Tētiņ!

Viņš ieurba savainotos pirkstus nepadevīgajā akmenī.

— Jā, Kerol?

— Es atnesu vīnogulāja zaru. Es nolaidīšu to pie tevis, un tu saķer.

— Kerol, meitiņ …

— Tētiņ, es laižu to lejā. Tūlīt tas būs pie tevis.

Asaras aizmigloja viņam acis, un akmens pie vaiga kjuva sāļš. Viņš mēģināja paskatīties augšup, taču tas neizdevās. Kaut kas pieskārās labajam plecam gluži kā mierinošs glāsts.

— Kerol, — viņam aizlūza balss, — kā tu, mīļā, to nostipri­nāji?

— Es gribēju piesiet pie baļķa, tētiņ, bet tas ir pārāk resns, neparko nepadodas.

— Kerol, mīļā, nevajag pūlēties … Nevajag…

— Tētiņ, es sēžu jāšus uz baļķa, es to noturēšu, goda vārds, noturēšu.

— Nē, Kerol, mīļā, nē. Es tikai noraušu tevi lejā. Un tu tikpat nespēsi mani izvilkt.

— Es tevi turēšu, kamēr viņi atnāks.

Viņš centās pārvarēt asaras — tās plūda bez apstājas. Ja vien es varētu atdot par viņu dzīvību, iet bojā ar jēgu, nevis tāpat vien, viņš nodomāja, cīnīdamies ar bezcerīgu nožēlu.

— Nē, Kerol, es tikpat nevarēšu to satvert. Labāk velc vien to atpakaļ, meitiņ.

Viņš it kā ar visu augumu sajuta, kā vīnzars attālinās, un pēkšņi jutās bezgala vientuļš.

— Kerol?

— Jā? — Pēc balss viņš juta, cik ļoti meiteni sarūgtinājusi neveiksme.

— Paldies, mīļā… es tevi mīlu. — Viņam kļuva vieglāk iz­runāt šos vārdus.

Pēkšņi gluži kā no asa trieciena viņa rokas atspruka vaļā. Viņš nogāzās no karnīzes un, tāpat kā pirmoreiz, izslējies gare­niski, lidoja lejup. Pirms vēl viņš bija aptvēris, kas notiek, iz­stieptās kājas sāpīgi atsitās pret nesaudzīgu akmens pamatu. Šo­reiz viņš krita citādi un triecienu saņēma galvenokārt viena kāja, un asās sāpes tajā lika saprast, ka šoreiz viņš nav tik viegli ticis cauri. Taču arī tagad, pēc otra lidojuma bezdibenī, viņam izdevās pieplakt pie sienas un apturēt kritienu. Seit bija vieglāk noturēties nekā iepriekšējā vietā, toties arī spēki bija gandrīz galā.

— Tētī-ī-ī! — viņš izdzirda izmisīgu kliedzienu no augšas un gauži nožēloja, ka pats vainīgs pie bērna mokošajām šausmām. Viņš lēni ievilka krūtīs gaisu.

— Kerol, es… viss ir labi, mīļā… Es esmu uz nākamā iz­ciļņa … Es … Varbūt varēšu noturēties.

— Tētiņ, es tevi vairs neredzu!

Zinu. Te ir vēl tumšāks …

Tātad, lūk, kādas izskatās beigas. Nu, tāds gals ir gluži pie­ņemams: viņu aprīs viņa bērnības kalns, ko viņš mīlēja … Viņš taču tik ļoti tiecās šurp, uz savu mīļoto Hārtu, pie lieliskā Buena- vistas kalna, un viņam tik ļoti gribējās kādā plašā, mežu ieskautā klajumā ar savām rokām un savu domu uzcelt brīnišķu māju — māju ar laukakmeņu kamīnu, tik lielu, lai varētu pie tā sasildīt sirdi, un ar varenām ozola sijām, kas iemieso pamatīgumu. Tādā mājā viņš gribēja uzsākt dzīvi — dzīvi pilnu rosmes, satvara, radītprieka un možuma, dzīvi kopā ar Greisu un vislabākajiem bērniem pasaulē, miesu no savas miesas…

Taču dzīve neizdevās …

— Tētiņ!

Vajadzēja mazliet padomāt, saņemt spēkus.

— TĒTI!

— Jā, ja, Kerol. Es esmu šeit.

— Ai! — Brīdi sekoja klusums. — Tētiņ, tu vismaz paretam kaut ko pasaki, lai es zinu, ka ar tevi viss labi, ja?

— Jā, mīļā. Piedod! Es ik pa brītiņam teikšu, ka mīlu tevi. Labi?

— Ai, tēti, tētiņ! Man tik ļoti bail.

Viņam likās, ka no augšas kaut kas uzpil, un uz mirkli viņš noticēja, ka tās ir meitenes asaras. Šķita, ka viņa būtu tam pie­skārusies, un Deivids vairs nejutās tik vientuļš.