Mūs atkal un atkal pārsteidza apbrinojamā sakritība - mūsdienu cilvēku statistiski vidējās acis lokalizējas Tibetā, un tieši šeit hipotētiskie atlanti atstājuši atmiņas par sevi acu attēlu veidolā, pēc kurām principā var spriest par viņu ārieni un dzivesveidu.
Ananta Krišna
Iegūtajām atziņām mēs ticējām un neticējām. Taču drīz zināmu pārliecību par to, ka nekļūdāmies, guvām no cilvēka, vārdā Ananta Krišna.
Tas notika 1995. gada septembrī konferences laikā Krimā. Šai konferencei bija sirdsgudrs nosaukums - "Ekoloģijas un cilvēka garīgās veselības fundamentālie pamati", taču tās būtība izpaudās tādējādi, ka šeit sapulcējās ļaudis, kuri nodevās tā dēvētajai parazinātnei. Galvenokārt tie bija burvji, magi, ekstrasensi, raganas un tamlīdzīgi cilvēki ar īpašām spējām, taču bija arī daudz nopietnu zinātnieku no dažādām valstim (Indijas, Šveices, Vācijas, ASV u.c.), kuru intereses ietvēra tamlīdzīgas problēmas.
Šajā konferencē man deva iespēju nolasīt plenārziņojumu. Izmantojot slaidus, es raksturoju iepriekšminētos zinātniskos pētījumus, uzsverot loģisko pieeju problēmai un sākot ar jautājumu "Kāpēc mēs skatāmies cits citam acīs?", bet nobeidzot ar hipotētiskā atlanta ārienes aprakstu. Es runāju angliski, katru frāzi tulkodams arī krieviski, tāpēc visa zāle mani labi saprata.
Referāts izraisīja plašu interesi, man uzdeva daudz jautājumu, tos apsprieda. Kuluāros pie manis pienāca cilvēks indieša ģērbā un skaidri, precizi teica: viņš nekad nav varējis iedomāties, ka rietumu zinātnieks loģiski tuvosies viena no austrumu galveno noslēpumu atklājumam.
- Vai acu attēlu mikla tibetiešu klosteros ir galvenais austrumu noslēpums? - es pavaicāju.
- Ne gluži. Tas ir viens no noslēpumiem, turklāt ne galvenais, - atteica cilvēks indieša apģērbā.
- Bet kāds ir galvenais noslēpums? - Es satrūkos, klusibā aptverot, ka šis cilvēks diezin vai te, gaiteni, atklās man noslēpumus.
- Jūs esat ko dzirdējis par tibetiešu lamu noslēpumu? - viņš atbildēja ar pretjautājumu.
- Jā, esmu dzirdējis, ka tāds pastāv. Bet neko sikāk nezinu.
- Tāpēc jau noslēpums ir noslēpums, ka neviens par to neko nezina, - daudznozimigi noteica indietis.
- Kā jūs sauc?
- Es esmu Meistars Ananta Krišna.
Mēs apmainījāmies ar vizitkartēm un norunājām pēc dažām stundām tikties viesnicā.
- Kā saprast vārdu "Meistars"? - Es turpināju iztaujāšanu nu jau viesnīcā.
-Meistari ir īpaša austrumu reliģisko darbinieku kategorija, kas ir izredzēti zināt dažus noslēpumus, - atbildēja Ananta Krišna.
- Kādus noslēpumus?
- Gn tomēr?
- Senatnes noslēpumus…
- Vai jūs par tiem varat kaut ko pastāstīt?
- Izlasiet Helēnas Blavatskas "Slepeno doktrīnu". Cik noprotu, jūs to neesat lasījis.
- Nē.
Ananta Krišna
- Jūs, krievi, esat laimigi. Jūsu zemē ir dzimusi lielākā pasaules Izredzētā - Blavatska. Šajā grāmatā jūs varat atrast daudz senatnes noslēpumu. Tiesa, to, kas tajā rakstīts, ir grūti saprast, jo tajā ir ipaša dievišķā loģika. Bet, ja jūs iepazīsiet austrumu loģiku un austrumu zināšanas par senatni, spēsiet saprast ari Bla- vatsku.
- Varbūt pamēģināsim turpināt atklātu dialogu? - es uzstāju.
- Pamēģināsim. Taču jums nepietiks austrumu zināšanu. Jūs esat rietumu zinātnieks, - atvairījās Ananta Krišna.
- Vai jūs īsumā varētu raksturot austrumu zināšanu būtību par senatni?
- Jā, protams…
Tad Ananta Krišna ilgi stāstija, runu bērtin piebērdams ar vārdiem "labestība", "mīlestība", "līdzcietība", "ciešanas", "ļaunums", no kuras es itin neko nesapratu. Es tikai delikāti māju ar galvu, cenzdamies uztvert loģisko jēgu, taču man nekas neizdevās. Es ticēju Anantam Krišnam, ka viņš runā par būtību, taču tādu postulātu kā mīlestība, labais un ļaunais sadzīviskā izpratne man neļāva uztvert jautājuma kopsaucēju.
Vilies es novirzīju sarunu uz sev daudz labāk saprotamo rietumnieciski zinātnisko stilu:
- Sakiet, Krišnas kungs, vai mana tibetiešu tempļu attēlu analizē ir pareiza?
- Jā, pareiza.
- Vai šīs acis ir atlanta acis?
- Mēs senos ļaudis dēvējam citādi.
- Kam pieder šis acis? - es centos izdibināt.
- Tās ir Viņa acis.
- Kas ir Viņš?
- Viņš ir Dieva Dēls. Viņš ir radījis cilvēci, kas pašlaik mīt uz Zemes, sniedzis tai zināšanas, mācījis progresēt un neļāvis aiziet bojā. Tieši šādi raditā cilvēce ir izplatījusies pasaulē.
- No kurienes radies Dieva Dēls?
- (Jn tomēr?
- (Jz Zemes dzīvojusi un dzīvo liela Dieva Dēlu cilts.
- Dzivo? Kur? Šambalā?
- Starp citu, spirālīte deguna vietā šiem Dižajiem cilvēkiem ne tikai veica elpošanas atveres uzdevumu, bet arī skaņas raditāja aparāta funkcijas, - uz citu tematu sarunu novirzīja Ananta Krišna.
- Viņi runāja ar degunu, nevis kaklu? - es taujāju.
- Jā. Turklāt varēja runāt ļoti plašā diapazonā - no ultraskaņas lidz infrasarkanajiem stariem. Tāpēc viņu valoda bija daudz piesātinātāka un bagātāka nekā mūsējā. Viņi izmantoja arī tele- pātisko saziņu. Galva viņiem bija lielāka. Tie lietoja tikai mīkstu barību. Viņi skaidri un svēti glabāja divas galvenās skaņas: "So" un "Hm" un dzīvoja pēc SoHm likumiem.
- Kas ir SoHm? Kāpēc šīs skaņas bija pašas galvenās?
- Diezin vai jūs spēsiet saprast, kas ir SoHm. Tā ir vesela filozofija, - atbildēja Ananta Krišna.
Es vēl iztaujāju Anantu Krišnu, taču sapratu, ka daudz ko viņš tikai nojauš, un arī man daudz ko bija grūti saprast. Tolaik es vēl nezināju, ka man priekšā milzīgi pūliņi, lai kaut nedaudz aptvertu senatnes filozofiju. Es vēl nesapratu pēdējā Dižā SoHm vēstījuma nozīmi, neapjēdzu tā daudzpusību un liktenīgo nozīmi mūsu civilizācijai, toties visas manas domas rosījās ap šīm neparastajām skaņām.
Tobrīd es nevarēju iedomāties, ka acis, kas attēlotas uz tibetiešu tempļu sienām, nav vis atlantu acis, bet pieder vēl daudz senākai un noslēpumainākai Zemes civilizācijai, tai, kuru Ananta Krišna nosauca par Dieva Dēliem. Pie ši secinājuma es nonācu diezgan pavēlā grāmatas rakstīšanas brīdī, tāpēc lielākajā šīs grāmatas daļā tibetiešu tempļos attēlotās acis es saukšu par atlantu acīm.
Tomēr jau tolaik, kad vēl tikko beidzu divaino acu analīzi, mani mocīja jautājums: no kurienes uzradušies senās Zemes civilizācijas pārstāvji salīdzinoši vēlīnā vēstures periodā? Vai viņi sen izmiruši?
Vai uz Zemes m īt seno civilizāciju pārstāvji?
Droši vien ir taisnība, ka pirms mums uz Zemes pastāvējušas citas civilizācijas. Tās sasniedza augstu tehnokrātisko līmeni, kad spēka izmantošana ļauniem nolūkiem kļuva liktenīga - civilizācijas pašiznīcinājās. Tad uz iepriekšējās civilizācijas drupām radās jauna, un tā tālāk.
Pieņemsim, ka tagad, pašreizējā tehnokrātiskajā līmenī, mūsu - āriešu zemes civilizācijā kāds no lielvalstu (ASV, Krievijas) vadītājiem piespiedis atomkara podziņu, cilvēce aizies bojā - aukstā (iestāsies atomziema) un apstarotā planēta kļūs dzīvībai nepiemērota.
Ļauno nodomu spēks ir milzigs. Ļauni nodomi virza tehno-
gēno spēku uz graušanu, iznicināšanu un var novest pie civilizācijas pašiznīcināšanās. Pagaidām mēs vēl slikti saprotam labā un ļaunā spēku, taču tajos, bez šaubām, ielikta milziga vara. Ne velti labā kults izraisa progresu, bet ļaunuma un varas kults - graujošu darbību un karus. Tāpēc cilvēciskās sabiedrības garigā attīstība labā nozimē ir principiāli būtiska un tā iemiesojas arī materiāli.
Читать дальше