JOZEFS NESVADBA - EINŠTEINA SMADZENES

Здесь есть возможность читать онлайн «JOZEFS NESVADBA - EINŠTEINA SMADZENES» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA -, Год выпуска: 1968, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

EINŠTEINA SMADZENES: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «EINŠTEINA SMADZENES»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

JOZEFS NESVADBA
EINŠTEINA SMADZENES
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE»RĪGA - 1968
A(CehcH) Ne 617
No čehu valodas tulkojusi AINA RUDZROGA
Mākslinieks G. KRUTOJS
Jozefs Nesvadba
Mūsu gadsimta otrajā pusē zinātniski fantastiskā li­teratūra attīstījusies visai strauji gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Sī parādība cieši saistīta ar straujajiem sa­biedrības attīstības tempiem un pārsteidzošajiem jaun­atklājumiem zinātnē un tehnikā. Par to liecina kaut vai tas, ka padomju (un ne tikai padomju) zinātniski fantastiskās literatūras attīstībai spēcīgu stimulu deva pirmie cilvēku lidojumi kosmosā. Šo literatūru raksturo tas, ka minimāli samazinājies atstatums starp dzīves īstenību un rakstnieka fantāziju. Ja Zila Verna romāni viņa laikabiedriem varēja likties kā nepiepildāma pa­saka, tad mūsdienu rakstnieku fantāzijas ainas — vai tie būtu piedzīvojumi, kas gaida cilvēkus, tā sakot, te­pat aiz nākamā ielas stūra, vai sastapšanās ar domā­jošām būtnēm tālumos, kas mērojami daudzos gais­mas gados, — vairs nav pretstatā reāli iespējamam. Otra raksturīga iezīme ir tā, ka zinātniskā fantastika kļuvusi par «nopietnu» literatūru. Ja no pagātnes man­tojuma par «īstu» literatūru varam uzskatīt tikai Zila Verna un Herberta Velsa darbus, padomju literatūrā Alekseja Tolstoja divus zinātniski fantastiskos romā­nus, tad patlaban zinātniskā fantastika ir kļuvusi par nopietnu un dedzīgu literāru diskusiju priekšmetu un tai pievērsušies īsti vārda mākslinieki, kas neilgā laikā kļuvuši pazīstami visā pasaulē. Tādi ir padomju rakst­nieki Ivans Jefremovs, brāļi Strugacki, tāds ir polis Staņislavs Lems, amerikānis Rejs Bredberijs. Kopš 1960. gada šiem pazīstamajiem rakstniekiem pievie­nojies arī čehs Jozefs Nesvadba.
Jozefs Nesvadba nav vairs nekāds iesācējs literatūrā, viņš ar to nodarbojas jau divdesmit gadu, taču pazīs­tams kļuva tieši ar saviem zinātniski fantastiskajiem >? darbiem. Nesvadba dzimis Prāgā 1926. gadā. Literāro darbību viņš sācis kā tulkotājs 1946. gadā, kad pa­rādās viņa tulkotā angļu klasiķa Kolridža «Dziesma par veco jūrnieku». Nesvadba daudz tulko arī jaunāko angļu poēziju, šai pašā laikā saraksta arī vairākas lugas, kuras gan tiek izrādītas tikai uz provinces skatu­vēm. Viņš dramatizē arī Zila Verna romānu «80 dienās apkārt zemeslodei» (vēlāk šim pašam darbam pievēršas pazīstamais čehu dramatiķis Pāvels Kohouts). Pirmā Nesvadbas prozas grāmata, zinātniski fantastisku stāstu krājums «Tarzāna nāve», iznāk 1958. gadā. Jau ar šo pirmo grāmatu Nesvadba iekaro lasītāju un kri­tikas atzinību. Nākamajā gadā iznāk Nesvadbas de-
tektivstāsts «Atgadījums ar zelta Budu», kas izdots arī Padomju Savienībā (ukraiņu valodā). Vēl pēc gada — 1960. gadā — nāk klaja zinātniski fantastisko stāstu grāmata «Einšteina smadzenes». Drīz vien abas šīs stāstu grāmatas parādās atkartotā izdevumā. Atse­višķi stāsti no šīm grāmatām drīzumā parādās arī ār­zemju izdevumos. 1962. gadā iznāk trešā, pagaidām pēdējā Nesvadbas zinātniski fantastisko stāstu grā­mata «Ceļojums pagātnē». Izlasē, ar kuru tagad iepa­zīstas latviešu lasitajs, uzņemti stāsti no visiem trim Nesvadbas zinātniski fantastisko stāstu krājumiem.
Beidzot 1964. gadā nāk klajā Nesvadbas pats jaunā­kais darbs — stāsts «Dialogs ar doktoru Dongu», ko Cehoslovakijas kritika atzist par nozīmīgu darbu, par labāko, kādu Nesvadba līdz šim uzrakstījis.
Nesvadbas darbi izdoti Padomju Savienībā. Polijā. Rumānijā, Ungārijā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņu atzīst par vienu no labāka­jiem zinātniski fantastiskās literatūras autoriem kā Cehoslovakijā, tā visā pasaulē. Stāsti «Tarzāna nāve», «Ksēnemindes idiots» un «Pazaudētā seja» (latviski iz­dotajā izlasē tas nav uzņemts) noderējuši par pamatu filmu scenārijiem; filmas Cehoslovakijā guvušas labus panākumus.
Pēc profesijas Nesvadba ir ārsts. Par ārstu viņš strādā kopš 1950. gada un pēdējos gados pievērsies psihiatrijai. Tātad daudzajiem pazīstamajiem ārstiem literātiem pievienojies vēl viens.
Kas raksturīgs Jozefa Nesvadbas daiļradei, kuras lielākā dala ir tieši zinātniski fantastiskie stāsti? Mek­lējot atbildi uz šo jautājumu, citēsim dažas rindas no čehu laikrakstā «Literārai noviny» ievietotā ziņojuma par 1963. gadā Vašingtonā notikušo kongresu, kurā apspriestas zinātniski fantastiskās literatūras problēmas: «Zinātniski fantastiskās literatūras autori laikam ir jau izgudrojuši visu, ko vien iespējams izgudrot, un šai literatūrai draud atkārtošanās, līdz ar to ari sastin­gums. Tāpēc no zinātniskām un tehniskām problēmām ir jāatgriežas atkal pie cilvēka.» Tāds esot bijis kon­gresa aicinājums. Var jau strīdēties par to, vai šāds spriedums par zinātnisko fantastiku ir pamatots, taču, runājot par Nesvadbas stāstiem, jāatzīst, ka viņš savā dai|radē šo aicinājumu izpildījis. Protams, arī citu mūsdienu zinātnisko fantastu darbos cilvēks, viņa do­mas, jūtas, pārdzīvojumi ieņem arvien svarīgāku vietu. Bet tikpat nozīmīgi šajos darbos ir arī dažādi tehni­kas brīnumi, kas bieži vien tiek aprakstīti visai rūpīgi, ar apbrīnojamu erudīciju, jo autori sīki jo sīki iepazi­nušies ar mūsdienu fizikas un tehnikas atziņām un sa­sniegumiem, nereti pat ir īsti speciālisti šajās nozarēs. Nesvadba zinātniskās fantastikas autoru vidū laikam gan ir vienīgais, kurš nepavisam neinteresējas par teh­niskajiem jautājumiem, neizgudro nekādas mašīnas Viņš pret tehniku izturas gandrīz vai ar tīšu nevērību. Viņam raksturīgi tādi izteicieni kā «ar īpašiem aparā­tiem», «ar speciālu ierīci». Tas ir viss. Kas tie par apa­rātiem, kas par ierīcēm, tas Nesvadbam nav svarīgi. No viņa stāstiem negūstām ne mazākā priekšstata ne par kosmisko kuģi, kurā ce|o kapteinis Nemo, ne par in­ženiera Bauera automātu, nedz par «Vēstures iznīcinā­šanas tresta» automašīnu, kas stāsta varoni aizved atpaka| pagātnē. Nesvadbam svarīgs ir tikai cilvēks. Ir jau gandrīz tā, ka viņa stāstus pat īsti nevarētu pieskaitīt zinātniski fantastiskajai literatūrai. Uz to no­rāda arī rakstnieks pats priekšvārdā savas stāstu izla­ses izdevumam krievu valodā: «… padomju lasītājs pratis novērtēt šos stāstus arī bez maniem paskaidro­jumiem un sapratīs, kas tiem ir kopīgs ar fantastiku … un kas ar «normālo literatūru», tiesa gan, formas ziņā mazliet neparastu.» Ar fantastiku šiem stāstiem kopīga vide, kurā darbojas Nesvadbas varoņi, notikumi, kuri šajā vidē risinās. Ja mūsdienu zinātniski fantastiskās literatūras autori lasītāju parasti aizved krietni tālā nākotnē, tad laba daļa Nesvadbas stāstu attiecas uz mūsu gadsimtu, reizēm tikai viņš pavirza notikumus dažus gadu desmitus uz priekšu, reizēm pakāpjas da­žus gadu desmitus atpakaļ. Ir Nesvadbam arī stāsti, kuros trūkst jebkura fantastikas elementa. Tāds, piemē­ram, ir stāsts «Tabu». Atombumbu izmēģinājumu rezul­tātā radusies radioaktivitāte, kas draud ar bojā eju ne vien cilvēkiem, bet visai dzīvajai radībai — tā nav fantastika, bet realitāte. Vispār visa Nesvadbas prob­lemātika, arī tad, ja stāstu darbība risinās tālā nā­kotnē, ir aktuāla jau mūsdienām. Pat vairāk: problēma, kas atkal un atkal nodarbina Nesvadbu, literatūrā ir bijusi svarīga un nozīmīga arvien, visos laikos. Viena doma, viena ideja apvieno šajā izlasē ievietotos stās­tus. īsi izsakāma tā būtu varbūt šādi: cilvēkam ir jā­būt īstam cilvēkam, šo tēmu Nesvadba risina dažādos aspektos — gan, tā sakot, sadzīves plāksnē, kad viņš runā par cilvēku savstarpējām attiecībām (stāsts «Tar- zāna nāve»), gan dziļi filozofiski, kad viņš runā par mūsdienu tehnikas un zinātnes ietekmi uz cilvēkiem, par mūsdienu civilizācijas sasniegumiem un ļaunumiem, kas pavada šos sasniegumus. Šai pēdējai problēmai Nesvadbas daiļradē ir vislielākā nozīme, tai veltīta lielum lielā daļa krājumā ievietoto stāstu. Mūsdienu zinātnes ārkārtīgi straujā attīstība, lielā specializācija, kad problēmu loks, ar kuru katrs atsevišķs cilvēks no­darbojas, kļūst arvien šaurāks, bieži ir par cēloni tam, ka sašaurinās arī cilvēka garīgais apvārsnis. «Vai mēs jau esam tik vienpusīgi, ka pat avīzēs lasām tikai to informāciju, kam ir sakars ar mūsu specialitāti? Un tad mēs katrs savādāk iztēlojamies savu pasauli un vairāk dzīvojam savā darbā nekā savā ģimenē, savā pil­sētā vai zemē.» Tā sūdzas stāsta «Uzvara Romā» varo­nis. Dabas skaistums, māksla, sports, ģimene, tuvi­nieki — viss, kam nav sakara ar viņu specialitāti, no šiem cilvēkiem atvirzās arvien tālāk. Rakst­nieks nebūt nedomā, ka šajā vienpusībā, šai dzīvē, kam trūkst īstās dzīves bagātības un krāšņuma, vainīgi būtu paši tie cilvēki, kas šādu dzīvi dzivo. «Kā tad mūsu civilizācijā īsti ir ar cilvēka smadzenēm? Vai tās spēj apgūt to, ko pašas paveic? Vai tiek līdzi pašas savam tempam?» Bija laiki, kad viens cilvēks varēja būt speciālists vairākās loti atšķirīgās zinātņu nozarēs. Mūsdienās pat kāda šaura vienas zinātnes nozare «jau ir k|uvusi pārāk plaša vienam cilvēkam», kā apgalvo Gvena stāstā «Uzvara Romā». Kā šajā civilizācijā cilvēkam iespējams dzīvot bagātu, pilnvērtīgu dzīvi? Diemžēl, jāatzīst, ka Nesvadba nedod īstu atbildi uz šo jautājumu, kas viņu visai nodarbina. Uz rakstnieku pašu var attiecināt vārdus, ko saka tā paša stāsta «Uz­vara Romā» varonis (šajā stāstā visskaidrāk, kaut arī pārāk vienkāršotā veidā, ar humoru risināta šī cilvēka vienpusības problēma): «Es tikai vēlējos vērst sabied­rības uzmanību uz briesmām, kas mūsdienās uzglūn vi­siem un atņem mums iespēju dzīvot pilnvērtigu dzīvi.» Jā, īstu atbildi Nesvadba nedod, viņš tikai brīdina, liek ieskatīties pašiem sevī un domāt. Cilvēks nedrīkst kļūt par robotu — visskaudrāk šis brīdinājums izskan stāstā «Absolūtā mašīna». Sai pašā stāstā Nesvadba skar arī jautājumu par zinātnieka atbildību cilvēces priekšā. Tas ir jautājums, kas mūsdienās, kad daudzi lieliski zinātnes atklājumi ir kā abpusēji griezīgs zo­bens — tie var sniegt cilvēcei pasakainus labumus, var arī iznīcināt visu dzīvību zemes virsū — ir loti nozī­mīgs un aktuāls.
Lasot Nesvadbas stāstus, reizēm var likties, ka viņš pārāk pesimistiski raugās uz mūsdienu civilizāciju, ka viņš tehnikas attīstībā saskata vairāk Jauna nekā laba. Šķiet, ka rakstnieks pārāk daudz skatījies uz kapitā­listisko civilizāciju, kur cilvēks tiešām bieži vien pār­vēršas par tādu mašīnas vergu. Tomēr Nesvadba nebūt neaicina, lai cilvēki, meklējot glābiņu no civilizācijā sastopamiem trūkumiem, atgriežas «dabas klēpī», sāk dzīvot pirmatnēju dzīvi, par kādu sapņo Presls stāstā «Absolūtā mašīna», uzskatīdams šādu dzīvi par vienīgo glābiņu no «robotiem», kas mīt cilvēkā pašā, vai ari lords Esdeils («Pa sniega cilvēka pēdām»), kurš zaudē ticību saprātam, tiklīdz viņa slavinātā kapitālistiskā civilizācija un kapitālistiskā sabiedriskā iekārta pavēr- šas pret viņu pašu. Nē, nevis jābēg, nevis jāatsakās no civilizācijas un jāpamet cilvēku sabiedrība, bet jālūko šī sabiedrība pārveidot (stāsta notikumi risinās trīs­desmito gadu saimnieciskās krīzes laikā), lai visi cil­vēki būtu laimīgi. Nesvadba tic cilvēces nākotnei, kad gudras mašīnas būs cilvēkus atbrīvojušas no smaga, nogurdinoša darba, kad katrs cilvēks varēs nodoties ra­došam darbam, likt lietā visas savas spējas un ta­lantu, dzīvot īstu, pilnvērtīgu, cilvēka cienīgu dzīvi.
Kāpēc Nesvadba pats nosauc savus stāstus par «for­mas ziņā mazliet neparastiem»? Nesvadbas rakstības paņēmiens tiešām ir "patnējs. Viņa stāstus visdrīzāk varētu nosaukt par tādām kā līdzībām. Parasti daiļ­darba ideju pauž tēloto cilvēku rīcība, domas, pārdzī­vojumi. Protams, tas ir arī Nesvadbas stāstos. Viņa cilvēki nav mākslīgi konstruēti ēnu tēli, tie ir dzīvi radījumi ar miesu un asinim, tie veidojas un attīstās. Taču aiz visiem notikumiem, kuros darbojas Nesvad­bas varoņi, varam saskatīt tādu kā «otro plānus. Stāsta notikumus, varoņus, to rīcību varam tulkot, un šajā tulkojumā ideja atklājas tieša un kaila, mākslas tēlos neietērpta.
Interesanta Nesvadbas stāstos ir jau pazīstamu si­žetu un tēlu izmantošana. So pazīstamo sižetu un tēlu viņš tikai mazliet pagriež, parāda no citas puses, un tas pēkšņi atspīd gluži citā gaisma, iegūst gluži citu jēgu. Visspilgtākais piemērs te ir sen zināmais, cik reižu izmantotais Tarzāns. Šķiet, nevarētu ne iedomā­ties, ka apnikušo, novazāto, banālo Tarzānu varētu pa­darīt par traģisku varoni. Nesvadba to izdara. Kāda sāpīga smeldze, kāds dziļš traģisms ir viņa Tarzānā, cilvēkā, kas kapitālistiskās sabiedrības džungļos meklē, bet neatrod īstu cilvēcību un, to neatradis, aiziet bojā. Tikpat pazīstams, jau daudz reižu izmantots ir sižets par laika mašīnu, kas cilvēku aizved atpakaļ pagātnē. Nesvadba to izmantojis, piešķirdams vecajam sižetam pavisam jaunu jēgu un saturu.
Kā jau minējām, ne visi Nesvadbas spriedumi būtu atzīstami par pareiziem. Taču Nesvadba rosina lasītāja domu, liek vērot pašam sevi un pasauli un meklēt pa­tiesību.
A. Rudzroga Priekšvārds izdevumam krievu valodā Dārgie draugi!
Rakstīt priekšvārdu savām grāmatām vienmēr ir grūti. Patiešām: ko gan vērts grāmatas, kam vajadzīgi šādi vai tādi autora paskaidrojumi? Visi paskaidro­jumi liecinātu vienīgi par to, ka grāmata nav pilnvēr­tīga. Tomēr tajos gadījumos, kad runa ir par tulkoju­miem, īpaši tad, ja tie domāti padomju lasītājam, viss ir citādi. Tādās reizēs rakstnieks it īpaši skaidri apzi­nās savu atbildību. Viņam nemaz nav vajadzīgs daudz prātot ne par to, ko gribējis vai nav gribējis pateikt, nedz par fabulu un raksturiem. Pietiek iedomāt nedzirdēti lielās tirāžas, kas liecina, cik milzīga ir pa­domju ļaužu interese par rakstīto vārdu. Gribētos pie-
minēt arī padomju lasītāja lielo prasīgumu, ja vien man viņš nebūtu jāiepazistina ar savu paša grāmatu, jo tad jau es glaimotu pats sev. Es tomēr ticu, ka padomju la­sītājs pratīs novērtēt šos stāstus arī bez maniem pa­skaidrojumiem un sapratīs, kas tiem ir kopīgs ar fan­tastiku jeb, ja lietojam moderno vārdu, ar science fiction un kas ar «normālo literatūru», tiesa gan, for­mas ziņā mazliet neparastu. Ar tiem, kas redzējuši filmu «Tarzāna nāve», mēs sastapsimies kā veci pazi­ņas. Bet visiem pārējiem varu sacīt vienīgi to: lab­dien, priecājos iepazīties, nepacietīgi gaidu jūsu sprie­dumu.
Jozefs Nesvadba

EINŠTEINA SMADZENES — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «EINŠTEINA SMADZENES», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

meklēt cilvēku, tas ir ļaunāks nekā kupris. Vēl tagad esmu priecīga, ja varu aizsegt seju kaut vai ar aizsargbrillēm, un cauru gadu es braucu sporta mašīnā tikai tāpēc, lai varētu valkāt šo cepuri, lai nebūtu redzama, lai ne­viens nelūkotos man pakaļ un lai es kaut brīdi varētu atpūsties no visiem šiem skatieniem, no šā lāsta.

No vīriešiem baidījos tāpēc, ka tie alka iegūt mani ar varu, bet man vajadzēja gaidīt izdevīgu partiju, kura būtu cienīga tādas jau­navas, kāda es biju; no sievietēm baidījos tāpēc, ka tās mani neieredzēja. To es vairs nespēju paciest, es laikam vairs nebūtu darbā izturējusi, īpaši toreiz, kad tur bija nolēmuši, ka man jādemonstrē jauns apakšveļas fasons. Uzteicu darbu un piesacījos sera Vezerola ekspedīcijā, kas devās uz Ekvatoriālo Āfriku gūstīt pērtiķus. Darīju to ne jau pērtiķu dēļ, kaut gan slepšus, lai māte nezinātu, mājās izlasīju veselu kaudzi grāmatu par zooloģiju. (Redziet, māte domāja, ka skaistulei nepiestā­vot pārāk daudz lasīt.) īstais iemesls, kāpēc pieteicos Vezerola ekspedīcijā, nebija arī tas, ka man nevajadzēs baidīties no sava priekš­nieka doktora Millera, kas bija neizsakāmi neglīts vīrietis ar sīkās, nejaukās grumbās sarauktu seju, it kā viņa galvaskausam būtu uzmaukta kāda cita, daudz lielāka un resnāka cilvēka āda. Darīju to visvairāk tāpēc, ka eks­pedīcija taisījās iebrukt «ņamņam» cilts teri­torijā, tā dēvētajā pērtiķu paradīzē, kur miti­nās galvenokārt šimpanzes, kurus Sudānas

zināms, šo pērtiķu paradīzi apdraud cece muša, un, lai glābtos no inficēšanās ar miega slimību, visiem eiropiešiem, kuri piedalās eks­pedīcijā, seja jāievīsta biezā plīvurī, kas pa­sargā no kukaiņiem. Tas nozīmē, ka nebija redzama ne seja, nedz arī augums, jo gaišza- ļais tropu tērps atgādināja maisu un ietina mūs visus tikpat kā mūka svārki, tātad mūs nemaz nevarēja atšķirt citu no cita. Toreiz es pat neaprunājos ar māmuļu un aizrakstīju viņai tikai tad, kad jau atrados uz kuģa. Sers Vezerols bija laimīgs par laboranti, kas strādā par tādu mazu algu, jo diezin vai kāda sieviete vēl būtu pieteikusies tik bīstamā eks­pedīcijā, bet viņa naudas līdzekļi nebija lieli. Doktors Millers izturējās brīnišķīgi, viņš lai­kam saprata mani, vismaz sākumā tā likās. Savu mūka tērpu es tomēr uzvilku jau uz kuģa, bet, kad bijām pabraukuši parām Kanā- riju salām, nekad nerādījos uz klāja bez plī­vura. Lasīju grāmatu pēc grāmatas un pama­zām atbrīvojos no savām bailēm. Cece muša taču nevar būt ne pusi tik briesmīga kā manas darba biedrenes, kuras pēdējā modes skatē bija tā atārdījušas manu tērpu, ka pēc dažiem soļiem es paliku stāvam kaila visas Alberta zāles priekšā. Skatītāji rēca, žurnālisti kļuva tīri vai traki. Otrā dienā man bija bail iziet uz ielas, tik slikti es jutos. Tagad skraidīju pa kuģa klāju un ostās pa krastmalu kā no jauna piedzimusi.

— Mans galvenais uzdevums ir sagādāt pērtiķu dzimumdziedzerus, lai varētu izdarīt atjaunošanas mēģinājumus pēc Voronova metodes. Jo vairāk dziedzeru mums izdosies sadabūt, jo vairāk naudas atvedīsim mājās,— doktors Millers skaidroja. Viņš man ļoti pa­tika. Viņš runāja par dziedzeriem kā īsts vei­kalnieks. Pavisam citādi, nekā es līdz šim biju dzirdējusi. Un nekad viņš neiedrošinājās man pat pieskarties, arī tad ne, kad sīki jo sīki instruēja mani par īpašībām, kas raksturīgas pērtiķu tēviņiem, ar kuriem man būs darīšana, un par to īpašo operāciju, kura man būs vei­cama. Tā bija mana pirmā šāda veida instruk­tāža, jo māte gan prata mani brīdināt no vīriešiem, bet nekad nespēja pastāstīt kaut ko sīkāk, tā ka es par vīriešiem zināju vēl mazāk nekā par pērtiķu tēviņiem.

— Gan jau pieradīsiet. Tā ir tāda pati ope­rācija kā jebkura cita.

— Un jūs kļūsiet par slavenu ceļotāju.

— Pēc diviem gadiem vadīsiet pati savu ekspedīciju …

Tā runāja vīrieši, kas brauca kopā ar mani. Tas bija sers Vezerols, doktors Millers un paters Dilobijs, kas taisījās dibināt jaunu misiones staciju vietējiem iedzīvotājiem. Viņš man stāstīja, cik nēģeru esot savā mūžā no­kristījis. Bija patīkami paklausīties viņā pēc rīta lekcijas, ko man nolasīja doktors Millers, kurš droši vien nešaubīdamies kastrētu arī ņamņamiešus, ja vien to neaizliegtu likums

vai ja vismaz atrastos kāds, kas viņam sa­maksātu par risku, ar ko saistījās šis nozie­gums.

Nodevība

Iezemieši mūs nesaņēma visai draudzīgi. Kopš seniem laikiem viņi piekopa kanibālismu un tikai pēc majora Vollesa soda ekspedīcijas bija sākuši slēpt no baltajiem savu briesmīgo parašu, jo majors bija apkāvis tik daudz ieze­miešu, ka atlikušie nespēja apēst savus miru­šos. Pēc nesenās asinspirts melnajiem arī nebija nekādas vēlēšanās pieņemt balto dievu, kuru piedāvāja paters Dilobijs. Viņiem jau bija pašiem sava reliģija, un šajā reliģijā — ak nelaime! — cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, kurus viņi savā valodā sauca par impundu, bija sevišķa nozīme. Viņi tos uzskatīja par svētiem dzīvniekiem, par meža cilvēkiem, kurus aizliegts nogalināt un ēst. Apēzdami savus ienaidniekus, viņi laikam centās atgūt to, ko zaudēja šā aizlieguma dēļ.

Tā nu mūsu ekspedīcijai bija ļoti grūti sa­meklēt šajā apvidū nesējus, un arī tos nedau­dzos bezdievjus, kurus iekārdināja mūsu solī­jumi, pārņēma šausmas, kad tie redzēja, kādam nolūkam mums vajadzīgi pērtiķu tēviņi.

— Sāksim pērtiķus ķert tikai tad, kad no­kļūsim galā, — sers Vezerols nolēma. — Tikai pērtiķu paradīzē.

No pēdējā nēģeru ciema Neies upes krastā līdz pērtiķu paradīzei bija divpadsmit dienu gājiens bez atpūtas un apstāšanās; mums vajadzēja pārbrist pār diviem lieliem purviem un tikt pāri ūdenskritumam, izcirst ceļu tādā liānu biezoknī, kādu nekur citur Āfrikā neesmu redzējusi. Turklāt visu laiku mēs lūdzāmies mūsu pavadoņus, lai tie mūs nepamet, nemi­tīgi solījām viņiem jaunas dāvanas un citu pēc citas taisījām vaļā pudeles ar lētu viskiju. Es nemaz nezināju, ka šajos apgabalos rīti ir tik vēsi, bet tagad sapratu, kāpēc doktors Millers apgalvo, ka visvieglāk cilvēki saauk­stējoties vai saslimstot ar plaušu karsoni tieši Ekvatoriālajā Āfrikā. Naktīs mūs mocīja odi un cece mušas un ap mūsu ugunskuru lidi­nājās milzīgi sikspārņi, tā plīkšķinādami spārnus, ka šie plīkšķi bija dzirdami daudz skaidrāk nekā tālīnie tamtami, ar kuriem vie­tējais burvis nemitīgi aicināja atpakaļ savas nomaldījušās avis.

Ekspedīcija iesākās nelādzīgi. Taču vislie­lāko pārsteigumu piedzīvojām, kad vietā, kur sers Vezerols reiz bija ierīkojis savu bāzi, neatradām nedz pārtikas krājumus, ko viņš te bija ieracis zemē, nedz karti, ko ieslēdzis metāla seifā un paslēpis apaļkoku būdā. Būda bija nodedzināta, metāla seifs pazudis, pārti­kas kaste izrakta. Tikai pēcpusdienā mēs zem jaunas palmas atradām vaļējo kasti, un mazi pērtiķīši tur bija iemitinājušies tikpat kā šuneļi būdā. Tie bija Lapunder nemestrinus nemestrinus L. dzimtas pērtiķīši.

Mēs tos visus saķērām. Otrā dienā vēl da­būjām semnopitheca leucopryma, pygatrixe un languru, tikai šimpanzi nekur neredzējām. Mazajiem pērtiķīšiem doktora acīs nebija ne­kādas vērtības.

— Šie dziedzerīši nespēs atdot jaunību ne­vienam miljonāram, — viņš smējās. — Pēc tiem mēs neesam šurp cejojuši…

Tāpat domāja mūsu pavadoņi. Viņi būtu samierinājušies ar to, ka mēs šos pērtiķus ķeram zooloģiskajam dārzam vai arī medī­jam, lai iegūtu ādas, to eiropieši te jau ir darījuši, bet dziedzerus? Nē, ar to viņi nespēja samierināties. Otrā rītā pavadoņi bija aizbē­guši. Turklāt nozaguši visas mūsu šautenes un munīciju. Pēcpusdienā mēs tālumā izdzir­dējām šaudīšanu ar visiem mūsu ieročiem, it kā tur būtu kādas svinības vai lielas izprie­cas.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «EINŠTEINA SMADZENES»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «EINŠTEINA SMADZENES» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «EINŠTEINA SMADZENES»

Обсуждение, отзывы о книге «EINŠTEINA SMADZENES» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x