Laksa atslēga

Viņš pagriezās pret Gregoru.

— Viņi domā, ka varēs . . . Jā? … Jā, ser, tieši tā, ser. Jums ir vajadzīgs tangrīss, jā? . . . Lieliski.

Gregors piegāja tuvāk telefonam, mēģi¬nādams sadzirdēt, ko runā vada otrā galā, bet Arnolds pagrūda viņu nost.

— Cena? Nu, cik tad tas parasti maksā? . . . Ak tā? Nu, ko lai dara. Pieci dolāri par tonnu gan nav pārāk daudz, bet es domāju . . . Ko? Pieci centi par tonnu? Jūs gribat mani izmuļķot? Labāk runāsim nopietni.

Gregors aizgāja prom no telefona un gurdeni atgāzās krēslā. Viņš apātiski klau¬sījās Arnoldā, kas runāja tālāk:

— Jā, jā. Es nezināju. Saprotu. Pateicos. Viņš nolika klausuli.

— Šķiet, ka uz Zemes pieprasījums pēc tangrīsa nav liels. Seit dzīvo tikai apmēram piecdesmit meldžiešu, un transportēšana uz ziemeļu nomalēm izmaksātu pārāk dārgi.

Gregors sarauca pieri un paskatījās uz ražotāju, kas acīmredzot bija sasniedzis maksimālo darbības ātrumu — tangrīss nāca no tā ārā kā ūdens no augstspiediena šļūtenes. Istabā visu klāja pelēkais pul¬veris. Mašīnas priekšā tā kārta bija sa¬sniegusi jau puspēdas biezumu.

— Nebēdājies, — teica Arnolds. — To noteikti var izlietot kaut kā citādi. — Viņš piegāja pie sava galda un atšķīra dažas grāmatas, kuras bija vēl lielākas par iepriekšējām.

— Vai nevajadzētu to pārmaiņas pēc iz¬slēgt? — Gregors iejautājās.

— Protams, ka nevajag, — Arnolds neie¬cietīgi attrauca. — Tā ir bezmaksas mašīna, kā tu to nesaproti? Tā taisa mums naudu.

Viņš atkal iegrima savās grāmatās. Gre¬gors sāka staigāt apkārt pa istabu, taču bija kļuvis grūti tikt uz priekšu. Kājas ' grima līdz potītēm tangrīsā. Viņš iesvempās krēslā, domādams par to, ka labāk būtu uzsācis daiļdārznieka karjeru.

Vakarā pelēkie putekļi jau bija pārklā¬juši istabas grīdu vairāku pēdu biezumā. Zīmuļi, pildspalvas, ādas mape un neliela dokumentu kārbiņa jau bija nozuduši biezajā tangrīsa kārtā, un Gregors sāka uztraukties, vai grīda neielūzīs zem pul¬vera svara. Viņam nācās ar papīrgroza palīdzību izrakt celiņu līdz durvīm.

Beidzot Arnolds noguris, bet apmieri¬nāts aizvēra savas grāmatas.

— Ir vēl viena izmantošanas iespēja.

— Kāda?

— Tangrisu izmanto arī kā būvmate¬riālu. Pēc dažu nedēļu saskarsmes ar gaisu tas kļūst ciets kā granīts. Tu taču to jau zini.

— Nezināju gan.

— Sazvani celtniecības kompāniju. Tūlīt pat sāksim ar viņiem sarunas.

Gregors piezvanīja Toledo-Marsa Celt¬niecības kompānijai un pastāstīja kādam misteram O'Tūlam, ka var gandrīz neie¬robežotos daudzumos piegādāt tangrisu.

— Tangrisu, jūs sakāt? Mūsdienās tas nav populārs būvmateriāls. Redziet, uz tā neturas krāsa. Zināt ko? Tangrisu ēd kaut kāda traka rase. Kāpēc gan lai jūs . . .

— ,Mēs labprātāk gribam pārdot to kā būvmateriālu.

— Labi, lai notiek. Domāju, ka varam to no jums iepirkt. Vienmēr jau būvējam arī kādu lētu un vienkāršu konstruk¬ciju. Dodu piecpadsmit par tonnu.

— Dolārus?

— Centus.

— Es jums paziņošu, ko esmu izlēmis, — teica Gregors un nolika klausuli.

Viņa partneris, dzirdēdams piedāvā¬jumu, tikai dziļdomīgi pamāja ar galvu.

— Labi. Pieņemsim, ka šī mūsu mašīna saražo desmit tonnas dienā, katru dienu, gadu no gada. Padomāsim … — Viņš ātri aprēķināja kaut ko uz sava lineāla.

— Iznāk gandrīz piecsimt piecdesmit do¬lāru gadā. Tas nepadarīs mūs bagātus, bet palīdzēs nomaksāt īri.

— Bet mēs nevaram atstāt to šeit, — Gregors teica, ar satraukumu skatīdamies uz tangrīsa kaudzi, kas kļuva aizvien lie¬lāka un lielāka.

— Protams, ka nevaram. Mēs atradīsim laukos brīvu zemes gabalu un sāksim darboties tur. Viņi varēs gādāt to draņķi prom, kad vien gribēs.

Gregors piezvanīja O'Tūlam un pazi¬ņoja, ka ir ar mieru noslēgt darījumu.

— Lai notiek* — O'Tūls teica. — Jūs jau zināt, kur atrodas mūsu rūpnīca. Vediet to mantu šurp, kad vien ienāk prātā.

— Vai tad tā jānogādā mums? Bet es domāju, ka jūs . ..

— Par piecpadsmit centiem tonnā? Nu nē. Mēs jums palīdzam, vispār ņem¬dami pretī jūsu draņķi. Jums atliek tikai atvest to šurp.

— Slikti gan, — Arnolds teica pēc tam, kad Gregors bija nolicis klausuli.

— Transports izmaksātu…

—: . . . daudz vairāk par piecpadsmit centiem tonnā, — teikumu pabeidza Gre¬gors. — Labāk tomēr izslēdz to aparātu, kamēr izdomāsim, ko iesākt.

Arnolds piegāja pie ražotāja.

— Ļauj man padomāt, — viņš teica.

— Tā . . . Izslēgšanai lietojiet Laksa at¬slēgu. — Viņš sāka pētīt mašīnas kor¬pusu.

— Nu, slēdz taču ārāl

— Vienu mirkli.

— Tu slēgsi vai neslēgsi galu galā? Arnolds izslējās taisni un samulsis

klusi iesmējās.

— Tas nav nemaz tik vienkārši.

— Kāpēc tad ne?

— Lai to Izdarītu, mums vajadzīga Laksa atslēga. Un izskatās, ka mums tādas nav.

Nākamās stundas abi pavadīja dru¬džainā rosībā, izmisīgi zvanīdami uz mu¬zejiem, zinātniskajiem institūtiem,' ko¬ledžu arheoloģijas nodaļām un visiem, kam vien varēja iedomāties. Taču neviens nekad nebija ne redzējis Laksa atslēgu, ne arī par tādu dzirdējis.

Nezinādams, ko lai iesāk, Arnolds pie¬zvanīja Džo uz Starpzvaigžņu antikva¬riātu.

— Nē, nē, man nav nekādas Laksa atslē¬gas, — Džo teica. — Kāpēc tad es, tavu¬prāt, to mašīnu tik lēti pārdevu?

Viņi bija zaudējuši cerības kaut ko uz¬zināt pa telefonu un nu bēdīgi skatī¬jās viens uz otru. Meldžas Brīvais ražo¬tājs tikmēr moži grūda ārā savu nevēr¬tīgā pulvera straumi! Tajā bija nozuduši divi krēsli un radiators, un pelēkais tan¬grīss jau sniedzās līdz galda virsai.

— Mazais, jaukais naudas pelnītājs, — Gregors grūtsirdīgi noteica.

—, Gan mēs kaut ko vēl izdomāsim.

— Mēs?

Arnolds piesēdās atpakaļ pie savām grāmatām, lai meklētu vēl kādu cittt tangrīsa izmantošanas iespēju. Gregoram nācās izšķūrēt daļu pulvera priekšnamā, lai kantoris netiktu pilnīgi applūdināts.

Pienāca rīts, cauri pelēkajai kārtiņai, kas klāja logu rūtis,- iespīdēja sauH| Arnolds piecēlās un nožāvājās.

— Neveicas? — Gregors viņam jautāja.

— Baidos, ka ne.

Gregors izgāja pēc kafijas. Kad viņš atgriezās, mājas īpašnieks un divi sarkan-sejaini policisti patlaban kliedza uz Arnoldu.

— Jums jāizvāc visas tās smiltis no mana priekšnama! — bļāva saimnieks.

— Jā, un bez tam pastāv aizliegums izvērst rūpniecību pilsētas darījumu ra¬jonā, — piebilda viens no sarkansejaina-jiem policistiem.

— Tā nav rūpnīca, — Gregors skaidro¬ja, — tas ir Meldžas Brīvais . . .

— Bet es saku, ka tā ir rūpnīca. Un vēl es saku, ka jums tūlīt jāizbeidz to dar¬bināt.

— Tā jau ir mūsu nelaime, — Arnolds taisnojās, — ka nevaram to vairs izslēgt

— Nevarat izslēgt? — Policists ar aiz* domām paskatījās uz viņiem. — Gribat mani izmuļķot, ja? Es saku, ka jums tā jāizslēdz.

— Virsniek, es dodu godavārdu …

— Paklausieties, gudro zēn. Pēc stundas

es būšu atpakaļ, bet jūs tikmēr izslēgsit

to padarīšanu un aizvāksit savu drazu

prom no šejienes. Citādi izsaukšu jūs uz

tiesu. J

Visi trīs izgāja ārā.

Abi kompanjoni paskatījās vispirms viens uz otru, tad uz Brīvo ražotāju. Tangrīsa līmenis bija sasniedzis jau galda virsas līmeni un cēlās aizvien augstāk un augstāk,