Dalīja Truskinovska - Mūžīgā Džuljeta

Kad man parādīja viņas portretu, es, godīgi sakot, apmulsu. Bija tāda kņada, tik daudz pretendenšu uz lomu, un še tev! Galīgi neizteiksmīgs, diezgan pie¬mīlīgs ģīmītis, smuidrs augumiņš. Es izskatīju filmu: arī nekā sevišķa — vidu¬vēja plastika. Vienīgi aiz kaislības prātu zaudējis režisors varēja izdabūt no šā meitēna Šekspīra Džuljetu, kaut gan es biju pārliecināts, ka vairāk jēgas būtu uzticēt šo lomu man, neraugoties uz četrdesmit gadiem, ūsām un kailo galv¬vidu . . .

Taču cits nekas neatlika — es uzski-cēju uz lapas auguma kontūras un par visu vari mēģināju atsaukt atmiņā itāļu renesanses sieviešu kostīmus.

Aiznesis metus Dikam, es tomēr neno-valdījos, neizteicis dažas kodīgas pie¬zīmes.

— Nevajag,-—sacīja Diks. — Šefs ga¬līgi nav vainojams. Tā vēlējās Zvaigzne.

— Kas? Kas?

— Nu, mēs visi viņu tā saucam. Kādreiz visizcilākās aktrises sauca par zvaigznēm. Atceries — «kinozvaigzne», «šova zvaigzne» . . . Saprati?

— Kad tas bijal — es izbrīnā iesaucos. — Cik tad tai jūsu Zvaigznei ir gadu?

— Pāri astoņdesmit, es domāju. Tā ir tradicionālā teātra laikmeta pēdējā zvaigzne. Ir jau pagājuši kādi četrdesmit gadi, kopš atklāts pirmais hipnoteātris.

— Nu, un kāds sakars ir Zvaigznei ar «Romeo un Džuljetas» uzņemšanu? Ar saviem gadiem viņa nevar pretendēt pat uz aukles lomu.

Diks paraustīja plecus un tā nosmīnēja ka es sapratu — viņš kaut ko zina briesmīgi lepojas ar to, ka ši informācija ir slepena.

Es, paldies dievam, neesmu nekāds reportieris vai, vēl ļaunāk, privātdetek¬tīvs. Šefa sarežģītās attiecības ar dāmu, ka viņam var būt vecmāmiņas vietā, manīl maz uztrauc.

Tomēr es nolēmu satikties ar Džuljet lomas kandidāti un atrunāt viņu no šis ie-ļ domas.

Es, redzat, esmu ieguvis klasisko iz-! glītību. Jūtu godbijību, dzirdot Šekspīra Bairona un Sellija vārdu. Manuprāt, saulē vairs nav aktieru un aktrišu, kas būt cienīgi tēlot Šekspīra lomas. Hipno-ļ teātris, protams, ir asprātīga izdoma, bet ļ es vēl paguvu redzēt īstu, tradicionālo teātri! Un tāpat, kā nekas nevar man aiz- ļ stāt iemīļoto skuvekli un auzu pārslu putru rītos, tā nekas neaizstās ari īstu teātri.

Kandidāti ilgi slēpa no manis. Te, redzat, mis Džeinu moka iesnas, te mis Džeina kopā ar pielūdzējiem izbraukusi ar jahtu. Galu galā es pazemojos tiktāl, ka sāku iz¬taujāt par viņu studijas kalpotājus.

Un tad atklājās kaut kas dīvains. Ne¬viens līdz pat šai dienai nebija redzējis mis Džeinu ne acīs. Tas ir, bija viņas portreti — visvisādi, ieskaitot hologrāfiskos, bija mēmas lentes ar viņas skicēm — jāsaka, ap¬brīnojami nemākulīgas, bija ari lente ar balsi — mis Džeina neskaidri izrunāja r skaņu. Bet vairāk nekā. Nekādu pēdu.

Un es devos uz šefa villu.

I Es gatavojos pilnīgi diplomātiski un korekti pateikt viņam: «Ser! Baidos, ka ļjōs kļūdāties, uzaicinot šo mis Džeinu ļtēlot galveno lomu.» Bet, ja viņš gribētu kbilst, mēs aprunātos apmēram tā kā kmnibas dienās, kad viņš futbola laukumā ■slaida garām manas piespēles. [ Taču mana džentlmeniskā apņemšanās iz-

I Pirmkārt, mani nelaida iekšā villā, tāpēc ■iju spiests iekļūt dārzā pār akmens ie¬kuģo jumu — un tas manos gados un Bemot vērā manu miesasbūvi! l Otrkārt, šefa kabineta logs bija cieši aizsegts ar portjeru. Akmentiņu mešana, svilpšana un saukšana vārdā neko nedeva.

Es jau biju gatavs noticēt mājzinim, kas palika pie sava, ka villas saimnieks ir prom, un atkāpties tādā pašā veidā — pār iežogojumu, kad uz zālāja fona ie¬raudzīju sievietes siluetu. Piegāju tuvāk un pārliecinājos, ka manas aizdomas ir bijušas pamatotas. Manā priekšā stāvēja tis Džeina.

— Labrīt, misi — es sveicināju viņu. Viņa ilgi lūkojās man sejā.

— Piedodiet, mister . . . m-m-m . . . saso¬dītā atmiņa . . . Nekādi nevaru atcerēties, tad mēs pēdējo reizi tikāmies ,. , Vai tas nebija Braitonā zirgu skriešanās sacīkstēs?

Es pavērsu skatienu pret šo septiņ¬padsmit gadus veco meiču, ar šausmām juzdams, ka manas kājas pašas sāk kāpties atpakaļ. Braitonā es biju pirms gadiem divdesmit, ja ne vēl senāk.

— M-m-mēs n-n-neesam pazī-zī-zīstami, ļmis … — es kaut kā izmocīju. — Atļaujiet

stādīties priekšā .. .

— Es tomēr sāku jūs atminēties, — sa¬cīja mis Džeina. — Toreiz jums nebija šo briesmīgo ūsu, un arī jūsu galvaskausa apmatojuma stāvoklis . . . Bet izlūdzos pie¬došanu. Mēs savās aprindās dažkārt esam tik cietsirdīgi pret savu tuvāko . . . kaut ari

ļfcpēlneslba reizēm ir diezgan amizanta . . . 'un izklaidē . . .

— Ir gan jums izklaides, mis! — es teicu papikti, tāpēc ka, virzīdamies at¬pakaļ, biju iekāpis dzeloņainā krūmā un nekādi netiku vaļā no tā.

— Ak vai, manā vecumā … — elēģiski nopūzdamās, teica mis.

— Piedodiet, cik tad jums ir gadu? — es izbrīnījies vaicāju.

Viņa kļuva domīga.

— Jā, nudien! — pēkšņi viņa līksmi ie¬saucās. — Man ir septiņpadsmit gadi, divi mēneši un sešas dienas!

Mis Džeina skaļi iesmējās. Es skatījos uz viņas sārti balto ģīmīti, uz gaisī¬gajām kastaņbrūnajām cirtām, uz dzid¬rajām zilajām acīm un vēl skaidrāk sa¬pratu, ka mūsu nākamā Džuljeta, gaidot slavu, ir jau mazliet sajukusi prātā . . .

— Jā, man ir septiņpadsmit gadi, — viņa negaidīti skumji turpināja. — Un vai es izskatos kaut vai par divām nedēļām

vecāka? Ak, ser, jums jābūt iecietīgam pret mums, nabaga sievietēm, kurām dzīvē ir tik maz prieku . . . Ai, kas tas? Lūk, tas!. . .

Viņa atrāvās atpakaļ — uz celiņa bija izlēkusi varde.

— Varde, mis, tikai varde, — es viņu nomierināju.

— Tikai? Bet man rādījās diezin kas.

— Vai tad jūs nepazināt parasto vardi?

— Lai pazītu, ir vismaz jāredz! — tie¬pīgi atspēkoja dīvainā mis Džeina.

— Jūs gribat teikt, ka neredzējāt pie savām kājām vardi?

— Kā tad es varēju redzēt — ar savām acīm?

— Bet jūsu gados . . .

— Tieši manos gados redze, diemžēl, sagādā nepatīkamus pārsteigumus. Ak, jaunais cilvēk, ja jūs būtu tik daudz reižu filmēts vēlu nakti, diezin kādā ap¬gaismojumā .,. Ja jūs vismaz trīsreiz nedēļā būttf ielaists ellē, kur sejā cērtas desmitiem prožektoru gaisma .. .

Piepeši viņa nobijās un apklusa. Es arī klusēju, tāpēc ka domāju tikai par vienu — kā pazust no šejienes. Bet, pirmkārt, džentlmenis nedrīkst izturēties nepieklājīgi pret runīgu dāmu, otrkārt, sasodītais krūms kā nelaida, tā nelaida mani vaļā.

— Es to saku tāpēc, ka visu mūžu esmu sapņojusi kļūt par aktrisi, — pēkšņi pazi¬ņoja mis Džeina. — Nevis par hipnoteātra lelli, bet par īstu aktrisi, saprotat? Un dažreiz man šķiet, ka es tiešām esmu aktrise un mani filmē, un es izeju uz skatuves, saprotat?

— Ko jūs varat zināt par īstu teātri, mans bērns? — es neizturēju. — Jūs taču to nemaz neesat redzējusi!

— Es neesmu redzējusi īstu teātri? — Mis Džeina plati iepleta acis. — Nē, jūs tikai paklausieties, ko saka šis jau-nais cil-vēks! Es neesot redzējusi īstu teātri!