Dalīja Truskinovska - Mūžīgā Džuljeta

> Jums taču mātes piens vēl bija uz lūpām, kad es…

— Mis Džeina! Mis Džeina!!! — atska¬nēja izmisīgs kliedziens. Pie mums taisni pa zālāju drāzās šefs — mazliet lēnāk nekā mūsu futbola jaunības dienās.

Mis pārsteigumā iekliedzās.

— Mis Džeina, mans bērns, jūs esat pār¬pūlējusies!— agresīvi uzbļāva šefs.— Ejiet uz savu istabu, mans bērns!

Mis Džeina sāka griezties apkārt.

— Es nevaru atrast. . .

— Ko, mis?

— Savu spieķīti.

— Mis Džeina! Jums nav bijis un nav nekāda spieķīša!

— Bet ja es paklupu . . .

— Jūs nepaklupsit! Nu? Marš! Citādi jums klāsies plāni!

Un šefs visā nopietnībā atvēzēja dūri pret mis Džeinu. Es metos viņiem vidū, lai saņemtu sitienu, un manas gaišās bikses nostrikšķēja. Krūms ar milzīgu nepatiku palaida mani vaļā. Bet mis Džeina iespiedzās un ātrāk par briedi likās prom pa celiņu, bet pēc tam, lēkdama pāri soliņiem, taisni uz villu. Šefs dusmīgi vērās mani.

— Es veltīgi pūlos saprast, ser, kurš no mums trim ir traks, — es ļoti korekti iesāku.

— Bet es bez panākumiem lauzu galvu, ser, kā džentlmenis varējis šķērsot sveša īpašuma robežas pāri iežogojumam.

— Es domāju, ser, ka veca draudziba dod man tiesības norādīt uz zināmām jūsu, kā arī mis Džeinas izturēšanās dīvainībām, kuru dēļ es paredzu sarež¬ģījumus jūsu hololentes uzņemšanas laikā.

— Bet es domāju, ser, ka jums pēc savu apburošo kostīmu metu nodošanas vairs nav nekāda sakara ar hololentes uzņemšanu.

Pēc tam mēs apmainījāmies ar šādām tādām laipnībām mūsu futbola jaunības dienu žargonā.

— Labi, — teica šefs. -—Nepļāpā par to, ko redzēji, un beigta balle. Es pagaidām neko nevaru tev paskaidrot.

— Bet ņem vērā, draudziņ, — aicinā¬dams filmēties šo trako, tu riskē ar galvu. Viņa ir tāda pati Džuljeta kā es Ofēlija.

Šefs gribēja kaut ko bilst un pat atvēra muti, bet pēkšņi apdomājās.

— Esmu pateicīgs jums, ser, par laipno brīdinājumu, — viņš cienīgi nobeidza sa¬runu.

Un man bija jābrauc prom no villas.

Es biju tik nikns uz šefu, ka vairs ne reizi nerādījos viņa paviljonā, Jaujot viņam pašam mocīties ar to nenormālo mis Džeinu. Taču izvairīties no filmas pirm¬izrādes es nevarēju.

Es izgāju no zāles satriekts. Zilacainā idiote, kas bija iedzinusi mani krūmā, bija ne tikai talantīga — viņa bija ģeniāla. Es sapratu, ka beidzot cilvēce ir tikusi pie īstas aktrises. Acīmredzot šefs bija ie-guldijis ne mazumu naudas stundās, mēģinājumos, kā ari meis.tariskā logo¬pēdā, jo mis Džeina vairs neizrunāja ne¬skaidri r skaņu. Sev blakām dzirdēju sajūsminātas balsis: «Apbrīnojami!», «Bur¬vīgi!», «Gadsimta aktrise!».

Es devos meklēt šefu. Galu galā ari maniem tērpiem šajā triumfā ir bijusi zināma loma.

— Es gaidu tieši jūs, ser, — viņš teica, reportieru pūļa ielenkts. — Mis Džeina jau ir sniegusi visas intervijas un pārģērbjas. Viņa lūdza, lai jūs ieejot pie viņas uz kādu bridi.

Man ļoti negribējās rādīties ģeniālajai aktrisei pēc dīvainajām sarunām villā, bet šefs pats aizveda mani uz viņas ka¬binetu un lika mazliet pagaidīt.

Kabinetā pēkšņi sabiezēja tumsa, lampas tikko spīdēja. Es jau grasījos izsaukt elektriķi, bet tad ienāca sieviete.

Tā bija paveca sieviete, lai neteiktu vairāk. Viņa balstījās uz spieķīša, bet viņas seju sedza plīvurs.

— Sveicināti, ser … — Viņa lēni pie¬gāja pie krēsla un apsēdās. — Kā jums patika Džuljeta?

— Viņa bija apbrīnojama. Bet, pie¬dodiet . . .

— Es esmu Zvaigzne.

— Jūs??? Tagad es, liekas, sāku kaut ko saprast . . . Jūs strādājāt ar to nabaga meiteni un spoži pierādījāt . . .

— Es ne ar vienu neesmu strādājusi, jaunais cilvēk. Drīzāk gan strādāja ar mani. Kaut jūs zinātu, kā man apnikuši visi tie vadi, ar kuriem es biju līdzīga ziemsvētku eglītei!

Es apstulbu.

— Kāds tam sakars ar eglīti, es ne¬saprotu . . .

— Un man vēl stāstīja par jums kā par lielu tradicionālā teātra pazinēju, jau-nais cil-vēk! Vai tad jūs nenoskārtāt, ka Džuljetu tēloju es? Neviens no šiem tagadējiem taču mūžam nebūtu mācējis tā izstrādāt lomas partitūru!

— Jūs? Bet atļaujiet . . .

— Vēl arvien šaubāties? Ieejiet blakus- ' istabā, un jūs pats redzēsit — tur stāv pults un guļ vesels kalns visādu vadu, sensoru un citādu nieku, ar kuru pa¬līdzību es divus mēnešus biju jauna un apburoša būtne. Es smaidīju ar viņas lūpām un mirkšķināju viņas skropstas. Ņemot vērā pašreizējo medicīnas līmeni, tas nemaz nav tik sarežģīti. Tiesa, man bija pagrūti iejusties svešā ķermenī. Smieklīgi ir atzīties, bet pirmajās dienās man ļoti pietrūka visu manu reimatismu. Bet tagad jokus pie malas, parunāsim no¬pietni. Man iepatikās jūsu tērpi. Es pie¬dāvāju jums sadarbību. Vēl vairāk — jūs palīdzēsit man izvēlēties kandidāti Katarinas lomai. Es visu mūžu esmu ilgo¬jusies to nospēlēt. Šoreiz mums vajadzīga brunete, gara auguma, kupla . . .

— Bet kā ar mis Džeinu?

— Mis Džeinu? Viņai ir samaksāts, tur¬klāt labi, es uzskatu. Tiesa, divus mēnešus no sava īsā mūžiņa viņa it kā nogulēja, bet mēs viņai neesam nodarījuši pāri. Jums jāpiekrīt, ka neesmu strādājusi slikti. Pēdējās ainās viņas banālais ģīmītis bija gluži vienkārši skaists!

Zvaigzne gaidīja komplimentus, bet es klusēju.

— Zināt, — pēkšņi viņa teica, — tas ir sāpīgi: tik tikko tu sāc izjust, kā jāspēlē Džuljeta, tik tikko izkārto sev šo lomu, kad no spoguļa tev pretī raugās vecene . . . Bet man taču bija tiesības uz diviem mēne¬šiem no šā meitēna dzīves! Manam ta¬lantam bija uz to tiesības! Un es pie¬šķiru sev tādas tiesības nākotnei, lai īstais teātris neaizietu bojā. Un jūs domājat, ka neatradīsies daiļavas, kas būs ar mieru aplipināt savu skaisto miesu ar sensoriem, paciest elektrodu ieaugšanu un dievs zina ko vēl, lai tikai viņu skaistu¬mam aplaudētu? Kāpēc gan ne, ja ir iespējams savienot manu talantu un viņu jaunību? Jo es tā nospēlēšu šīs lomas kā neviena cita aktrise zemes virsū. Es esmu pēdējā īstā aktrise, saprotat? Un es spēlēšu līdz savai pēdējai stundiņai!

Es nevarēju strīdēties ar viņu, paklanījos un izgāju no kabineta. Iedams pa kori-'doriem uz banketu zāli, es ieraudzīju stūrī raudošo mis Džeinu.

— Es jūs pazinu, jūs zīmējāt kostī¬mus, — viņa teica. — Man jūs parādīja . . . vēlāk . . . kad biju pamodusies . . .

Viņai mugurā vēl bija tā pati vakar¬kleita, kas sniedzot intervijas.

— Sakiet, ser . . . Gribu palūgt jūs . . . Tas taču nav nekas liels . . . Vai es nevaru paskatīties lenti? Es taču tikai nupat kā pamodos . . . vai kā viņi to sauc . . .

Es paņēmu viņu pie rokas un ievedu mazajā zālē. Kalpotāji neko nezināja un nebrīnījās, ka ģeniālā mis Džeina grib vēlreiz visu redzēt uz ekrāna. Lenti pa¬laida no jauna.

— Vai tiešām to runāju es? — čukstēja mis Džeina. — Ak kungs, es taču nemaz nekropļoju skaņas! Un kā man piestāv šī kleita!

Sl nabaga meitene neko nesaprata no teātra, bet pēdējās ainās viņa sāka raudāt. Un, kad atnāca pēc manis un šefa vārdā lika beidzot ierasties banketu zālēļ mis Džeina turēja mani ciet aiz rokas.

— Paklausieties! — viņa sacīja. — Ta¬gad man ir divi ceļi. Vai nu kļūt par īstu aktrisi … kā šī briesmīgā vecene, kas tā smējās par mani, vai . . . jūs sa¬protat . . . Un, ja man būs jāizvēlas otrais ceļš, ziniet — es vairs nevarētu būt parasta meitene, kas pārdod tirdziņā cimdus, es varētu būt tikai Džuljeta . . . vai vispār nebūt!