Alfrēds Besters - Sajaukti telefona vadi

Es atstāstīšu šo gadījumu vaļsirdīgi, tieši tā, kā viss notika, tāpēc ka mēs, vīrieši, šajos jautājumos grēkojam visi. Kaut arī laulībā esmu laimīgs un tāpat kā agrāk mīlu savu sievu, laiku pa laikam es iemīlos svešās sievietēs, Apstājos pie luksofora, kurā deg sarkanā gaisma, pametu skatienu uz meiteni, kura sēž blakus stāvošajā taksometrā, un beigas — esmu iemīlējies. Iekāpju liftā un noklustu jaunas mašīnrakstītājas gūstā, kura brauc reizē ar mani, turot rokā firmas veidlapu kaudzi. Desmitajā stāvā viņa izkāpj un kopā ar veidlapām aiznes manu sirdi. Atceros, kā es kādreiz autobusā iemīlējos sievietē, kas loti atgādināja tikko uz kāda žurnāla vāka redzētu skaistuli. Rokās viņai bija nenosūtīta vēstule, un es paslepus mēģināju izlasīt adresi.

Bet cik liels kārdinājums ir nejaušie tālruņa zvani! Atskan signāls, jūs paņemat klausuli, un sievietes balss saka:

— Pasauciet, lūdzu, Deividu.

Mājā neviena Deivida nav, un balss ir pavisam sveša, bet tik saviļņojoša un jauka. Divās sekundēs paspēju sadzejot, ka es uzaicinu šo meiteni uz satikšanos, uzsāku ar viņu romānu, atstāju sievu un noklustu Kapri salā, kur mēs baudām grēcīgo laimi. Pēc tam es jautāju:

— Bet kāds numurs jums bija vajadzīgs?

Kad nolieku klausuli, man ir kauns skatīties sievai acīs, es jūtos kā nodevējs. 'Zvans, kas atskanēja manā kantori, Me-disonā 509, man kļuva tieši par tādu slazdu. Manas kalpotājas — grāmatvede un sekretāre — bija aizgājušas pusdienās, un es pats pacēlu uz mana galda stāvošā tālruņa klausuli. Kāda maiga balstiņa ārkārtīgi ātri notarkšķēja:

— Sveicināta, Dženeta. Zini, mīlā, es atradu darbu. Tik brīnišķīgs kantoris, Piektajā avēnijā tūliņ aiz stūra, tur, kur ir vecā Titāni ēka. Strādāšu no deviņiem līdz četriem. Man pašai būs savs galds mazā istabiņā ar logu, un, iedomājies, tā būs pilnīgi manā rīcībā, es Piedodiet, — es sacīju, kad biju iz-fantazējies, cik tīk. — Kāds numurs jums vajadzīgs?

Žēlīgais dievs! Nu, protams, ne jūsu!

Taču esat piezvanījusi man.

Piedodiet, ka iztraucēju.

Nu ko jūs! Apsveicu ar jauno darbu. Viņa sāka smieties.

Liels paldies.

Atskanēja signāli. Manai svešiniecei bija tik brīnišķīga balss, ka es nolēmu doties ar viņu nevis uz Kapri, bet uz Taiti. Sai brīdī atkal iezvanījās tālrunis. Un atkal tā pati balstiņa.

Dženeta, mīļā, te Petsija. Iedomājies, es tikko tev zvanīju, bet mani savienoja nepareizi. Un atbildēja briesmīgi roman-4 tiska balss …

Pateicos, Petsij. Jūs atkal esat nomaldījusies.

Ak kungs! Atkal jūs? — Aha.

Es zvanu uz Preskotu 93232? -

Nekā tamlīdzīga. Seit ir Laukums 65000. Ē

Nespēju saprast, kā es varēju uzgriezt tādu numuru. Acīmredzot no priekiem esmu pavisam-apstulbusi.

Drīzāk vienkārši sanervozējusies.

Lūdzu, piedodiet!

— Ar lielāko prieku, — es atbildēju. — Jums, manuprāt, ir ļoti romantiska balss, Petsij.

Ar to saruna beidzās, un es devos pusdienās, pie sevis atkārtodams numuru. Preskota 93232… Piezvanīšu, palūgšu Dženetu un sacīšu viņai… Jā, ko es viņai sacīšu? Par to man nebija nekāda;, priekšstata. Zināju vienīgi to, ka neko, tamlīdzīgu neizdarīšu, un tomēr gāju kā pa rožainu miglu. Tikai atgriezies kantorī, atbrīvojos no apmātības. Vajadzēja ķerties* pie darba.

Mana sirdsapziņa acīmredzot tomēr nebija tīra: sievai es neko nepastāstīju. Pirms apprecēšanās sieva kalpoja manā kantorī, un es viņai joprojām pastāstu par visiem mūsu jaunumiem. Tā bija ari''šoreiz, bet par Petsijas zvanu es noklusēju. Stāstīt, zināt, bija kaut kā neērti.

Tik neērti, ka nākamajā dienā es aizgāju uz kantori agrāk nekā parasti, cerēdams remdēt sirdsapziņas pārmetumus ar virsstundu darbu. Neviena no manām darbiniecēm vēl nebija atnākusi, un uz tālruņa zvaniem man vajadzēja atbildēt pašam. Apmēram pusdeviņos iezvanījās tālrunis, un es pacēla klausuli.

— Laukums 65000, — es teicu.

Sekoja nāves klusums, kas mani satracināja. Es no visas sirds neieredzu nevīžīgas telefonistes, kuras pieņem uzreiz vairākus sarunu pieteikumus un liek abonentiem gaidīt, kamēr labpatiksies viņus savienot.

— Ei, cienīgā, paklausieties! — es teicu. — Ceru, ka jūs mani dzirdat. Esiet tik laipna un turpmāk mani netraucējiet tik ilgi, kamēr varat… savienot ar to cilvēku, kurš man zvana. Kas es jums esmu, puišelis, vai?

Un tieši tajā acumirklī, kad es gatavojos nosviest klausuli, atskanēja izbiedēta balstiņa:

Piedodiet!

Petsija? Atkal jūs?

Jā, es, — viņa atbildēja.

Mana sirds ietrīcējās: es sapratu, ka šis zvans vairs nevar būt nejaušs. Viņa atcerējās manu numuru. Viņa vēlējās parunāt ar mani vēlreiz.

Labrīt, Petsij, — es teicu.

Cik jūs esat dusmīgs!

Baidos, ka biju pret jums rupjš.

Nē, nē. Vainīga esmu es pati. Visu laiku jūs traucēju… Nezinu, kāpēc tā notiek, bet katru reizi, kad zvanu Dženai, mani savieno ar jums. Droši vien mūsu-, vadi kaut kur krustojas.

Vaŗliešām? Ļoti žēl. Bet es cerēju, ka jums Iegribējies dzirdēt manu romantisko balsi.

Viņa sāka smieties.

— Nu, nav jau nemaz tik romantiska.

— Es ar jums runāju rupji. Man loti gribētos kaut kā mīkstināt savu vainu. Vai jūs atļausit sevi šodien pacienāt ar pusdienām?

— Paldies, nē.

— Bet ar kuru datumu jūs sākat strādāt?

— Jau ar šodienu. Uz redzēšanos.

— Vēlu sekmes, Petsij. Pēc pusdienām piezvaniet Dženai un pastāstiet man, kā jums klājas darbā.

Noliku klausuli, nebūdams pilnīgi pārliecināts, vai es ierados kantorī tik agri, darba entuziasma mudināts, vai cent sagaidīt šo zvanu. Godīgi sakot, otrais variants man šķita tuvāks patiesībai. ClMP kam, kuri nostājies uz slidenā mānīšanās ceļa, rodas nepatika pat pašam pret sevi. Vārdu sakot, es biju tik neapmierināts, ka beigās sāku izdzīt savas palīdzes.

Pēc pusdienām atgriezies darbavietā, es jautāju sekretārei, vai kāds nav zvanījis.

— Tikai no telefonu remonta biroja, — viņa atbildēja. — Kaut kādi bojājumi līnijā.

«Tātad arī šorīt Petsija zvanījusi nejauši,» es nodomāju, «bet nevis tāpēc, ka viņai gribējās parunāt ar mani.»

Četros es atlaidu abas darbinieces mājās, it kā lai kompensētu no rīta notikušo piekasīšanos (vismaz sev es to tā izskaidroju). No četriem līdz pussešiem slaistījos pa kantori, gaidīdams Petsijas zvanu, un aizsapņojos pat tik tālu, ka pašam kļuva kauns.

Mazliet iemalkojis no pudeles, kas bija saglabājusies pēc ziemsvētku svinēšanas kantorī, es dusmīgi aizcirtu durvis un devos uz liftu. Tai brīdī, kad nospiedu pogu, dzirdēju, ka kantorī zvana tālrunis. Kā vājprātīgs metos atpakaļ (durvju atslēga man vēl bija rokā) un sagrābu klausuli, juzdamies kā pēdējais idiots.

— Preskota 93232, — es aizelsies sacīju.

— Piedodiet, — sacīja manas sievas balss. — Esmu kļūdījusies.

Ko es varēju sacīt? Vajadzēja iekost mēlē. Sāku gaidīt, kad sieva piezvanīs vēlreiz, apdomādams, kādā balsī man atbildēt, lai viņa nenojaustu, ka jau pirms minūtes ar mani runājusi. Nolēmu turēt klausuli tālāk no mutes, un, kad telefons iezvanījās, es uzmanīgi pacēlu klausuli, atvirzīju to iespējami tālāk un enerģiski izrīkoju kantorī neesošos darbiniekus; pēc tam, pielicis klausuli pie mutes, nevīžīgi izmetu:

— Hallo.

Ak kungs, cik jūs esat cienīgs. Īsts ģenerālis.