ANNA SAKSE SAKSE: PASAKAS PAR ZIEDIEM

Kad Kuprītis kādam pretimnācējam apjautājās, kam gan par godu pilsēta tā uzposta un kāpēc tik daudz ļaužu ielās, tas izbrīnījies atteica:

— Labais cilvēk, kur tu dzīvo, ja nezini, ka šodien taču princeses kāzu diena!

— Princeses? Kādas princeses? — apmulsušais Kup­rītis nomurmināja.

— Cilvēk, cilvēk, vai gan tu nezini, ka mums ir tikai viena princese? Princese Rozei

Ja svešais pretimnācējs būtu Kuprītim iesitis ar ak­meni pa galvu, viņš nebūtu tā satriecis nabaga mīlē­tāju kā ar nežēlīgo vēsti par princeses Rozes kāzām. Viņš sabruka uz aukstajiem ielas akmeņiem, bet acu­mirklī atkal pietrūkās augšā, jo viņam likās, ka iekritis liesmojošā ugunskurā. Un, it kā šo liesmu apņemts, viņš skrēja pa ielām uz parka pusi, kur ik rītus bija paradis sagaidīt Rozi.

— Mana Rozei Mana Rozei — viņš sauca un juta, ka liesmas jau dedzina viņa sirdi un tās nespēj ap­dzēst asaras, kas aumaļām plūda pār vaigiem.

Tad pēkšņi sāka strinkšķēt ģitāras, svilpot stabules, augstu gaisos uzšalca dziesmas un gaviles. Ļaudis ap­sveica princesi Rozi un svešzemes princi, jo tur viņi nāca — jauni un skaisti — un dalīja smaidus līk­smes pārņemlajiem apsveicēju bariem. Savas laimes pārņemti, viņi nenobijās, kad cauri ļaužu drūzmai iz­lauzās kuprains vīrs un, nokritis Rozes priekšā ceļos, sāka lūgties un vaimanāt:

— Roze, Roze, tu taču esi mana Roze! Dzen projām to svešo jaunekli un nāc man līdzi!

— Attopies, apmātais cilvēki — uzsauca apkārtējie vīri. — Kā tev, tādam skrandainam ķēmam, nav kauna rādīties acīs princesei Rozei?

— Ej bildini pirts slotu!

— Vai pērnājo smilgu!

Tā cietsirdīgie vīri izzoboja Kuprīti, bet sievas rā­dīja uz viņu ar pirkstiem un smējās.

Ne brīdinājumi, ne ņirgas neveda Kuprīti pie prāta. Viņa sirds dega mīlā uz princesi Rozi, un liesmas pār­vērta plēnēs pēdējo saprāta dzirksti. Izrāvis aiz jostas aizbāzto dunci, viņš pāršķēla princeses sirdi.

Līksmot sanākušie ļaudis sērās nolieca galvas. Kad viņi atkal pavēra acu plakstus, pūli pāršalca izbrīna sauciens. No asinīm slacītās zemes bija izaugusi cēla puķe ar ugunīgi zaigojošu smaržīgu ziedu.

— Tā ir Rozei Tā ir mūsu Roze! — ļaudis čuk­stēja. — Pat pēc nāves viņa grib mums dāvāt prieku.

Pēc tās zemes likumiem slepkavas, kas aiz greiz­sirdības bija nogalinājuši savu iemīļoto, izdzina no sabiedrības un viņiem vajadzēja mitināties klinšainajos kalnos. Akmeņiem un lāstiem apmētāts, tur aizgāja arī Kuprītis. Neviens viņu pēc tam netika redzējis, tikai nākamajā pavasarī mazā ganīte Maija, meklēdama no­klīdušo kazu, kalna pakājē atrada uz pusēm pār­lauztu sirdi. Viņa atcerējās nelaimīgo Kuprīti, kuru iedzina postā neprātīgā mīlestība, un, noliekusies pār salauzto sirdi, meitene apraudājās, jo arī viņa bija vientuļa, neviena nemīlēta. Un dīvaini — Maijas asa­ras atveldzēja cieto klinti, un tajā izauga divas puķes. Vienas ziedi bija sārti un virknējās ap kātiem kā mazas salauztas sirsniņas. Otra uzziedēja baltiem zvaniņiem, un tie turējās pie ziedkātiņiem kā dzidras asaru lāses.

Vēlāk cilvēki šīs puķes pārstādīja dārzā un no­sauca sārto par lauzto sirdi, bet balto par maijpulkste- nīti.

No sagūstītajiem traķiešiem romiešu karavadonis Barbagalo izvēlējās sev spēcīgākos jaunekļus Teresu un Sevtu, likdams pārējos nogalināt. 5os divus skaistu­ļus viņš atveda uz Romu un nodeva gladiatoru skolā.

Skumjas pēc dzimtenes, sāpes par zaudēto brīvību, pazemojums par vergu stāvokli nomāca jaunos tra- ķiešus, un viņi lūdzās saviem dieviem tikai vienu — lai ātrāk sūta pēc viņiem nāvi. Bet dievi nebija viņiem žēlīgi. Pagāja dienas, un jaunekļi rītos pamodās dzīvi un veseli, tvēra savus zobenus un mācījās aizstā­vēties un uzbrukt.

— Varbūt dieviem ir citādi nolūki ar mums, — reiz Teress klusu sāka runāt ar Sevtu. — Varbūt viņi grib, lai mēs iemācāmies rīkoties ar zobeniem un atriebjam savas tautas negodu?

— Ja dievi neprata nosargāt mūsu tautu, kā lai mēs to iespētu? — rūgti nopūtās Sevts.

— Lūgsim sapņu dievieti, lai tā pareģo, kas mūs sagaida nākotnē, — ieteicās Teress, un Sevts viņam piekrita.

Kad, rītā pamostoties, Teress izstāstīja draugam savu sapni, tad Sevtam vairs nebija ko stāstīt, jo abi bija redzējuši pilnīgi vienādus sapņus.

Teress bija sapņojis, ka viņš kareivja tērpā iziet arēnā, bet viņam pretim ar zobenu rokā iznāk Sevts. Samulsusi viņi raugās viens otrā, bet pūlis rēc, lai gladiatori uzsāktu cīņu. Nevienam nav spēka pacelt

zobenu pret nelaimes biedru, bet tad pie Teresa pie­steidzas skaista romiešu jaunava un saka: «Cērt tā, lai tu būtu uzvarētājs, tad tu iegūsi brīvību un manu mīlu!» Viņš atvēzē zobenu, bet tajā brīdī kāda balss, kas nāk no zemes, uzsauc: «Klausi, ko sirds tev liek!»

— Tu esi noskatījies manu sapnil — izbrīnījies iesaucās Sevts.

Pievakarē, kad draugi atgriezās no apmācības, viņi sastapa divas romiešu jaunavas. Tās bija Barbagalo meitas Oktāvija un Leokardija. Kad Oktāvijas ska­tiens atdūrās pret Teresa acīm, viņam likās, it kā zi­bens izskrietu līdz papēžiem un pienaglotu viņu pie zemes. Kā sastindzis viņš palika stāvam un raudzījās skaistules sejā, nemanīdams, ka Sevis ar Leokardiju tāpat lūkojas viens otrā.

Mīlestība nav tikai akla, tā mēdz būt arī gudra un prot atrast ceļus, kā mīlētāji varētu satikties pat tad, ja viņus šķir tāds bezdibenis kā uzvarētāja un verga stāvoklis. Ilgu laiku Barbagalo nezināja, ka viņa

To pašu jautājumu bija uzdevusi Sevta sirds, un viņi krita viens otram ap kaklu un saskūpstījās.

Pūlis sašuta un kliedza:

— Viņiem jāmirstl

Oktāvija pietrūkās kājās un sauca:

— Teres, cīnies par mūsu laimi!

Ar tādiem pašiem vārdiem Leokardija mudināja Sevtu.

Tad Teress, zobenu pavicinādams, apklusināja ska­tītājus un, lepni pacēlis galvu, teica:

— Jūsu pārspēka dēļ mēs kļuvām gūstekņi, bet par neliešiem mūs pārvērst jums neizdosies. Jūs varat mūs nogalināt, bet ne uzvarēt!

To pateicis, viņš iedūra savu zobenu zemē, un to pašu darīja Sevts.

Nežēlīgais skatītāju pūlis jutās vīlies.

— Nāvi! Nāvi! Mēs prasām nāvi! — visi rēca un pagrieza īkšķus uz leju.

Barbagalo deva zīmi saviem kareivjiem nogalināt

sadumpojušos gladiatorus. Kad Teresa un Sevta līķi bija nonesti no arēnas, notika brīnums: zemē iedurtie zobeni sāka zaļot, tiem parādījās pumpuri un uz­plauka ziedi.

Sīs puķes nosauca par gladiolām.

DzĪvē bija gluži kā pasakā: vienam tēvam trīs dēli. tā kā puikas vēl bija mazi un tēvam darbā pa­līdzēt nevarēja, tad dažreiz viņiem klājās diezgan grūti. tēvs uz ilgāku laiku aizgāja mežā malku cirst, atstādams dēliem izvārītu zirņu bļodiņu. tos nu viņi ēda, ūdenī mērcēdami un gaidīdami tēva atgrie­šanos.

Reiz tēvs nepārnāca norunātajā dienā, bet bļodiņas dibenā bija palikuši tikai seši zirņi. Vidējais brālis teica, ka tos vajagot taisnīgi sadalīt — katram pa divi. Vecākais brālis, kuram tēva prombūtnes laikā bija no­teikšana pār mazākajiem, turpretim apgalvoja, ka tais­nīgi būšot tā: viņš pats dabūšot trīs zirņus, vidējais brā­lis divus, bet mazais brālītis vienu. Tā viņš arī sadalīja un vēl pieteica, ka žēloties tēvam neviens nedrīkstot.