Dažādi autori - Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Tad padēls sacīja, ka strīdu var izbeigt lozējot. Kuram kritīs laimīgā loze, tas dabūs visas trīs mantas. Šāds padoms milžiem ļoti patika, un viņi aiz pateicības palūdza arī svešinieku piedalīties lozēšanā. Visi četri vilka lozes, un laimīgā loze krita padēlam. Milži nesāka to apstrīdēt un visu — cepuri, ratus un zelēkli — atdeva viņam.

Padēls atvadījās no milžiem, uzlika galvā cepuri, iesēdās ratos, iesvilpās — un projām bija!

Viņš aizbrauca lielā pilsētā. Noņēma cepuri un devās pa ielu novalkātās drēbēs, bet rati paši ripoja viņam nopakaļ.

Padēls iet un ieklausās ļaužu valodās. Nav citu runu kā tikai par valdnieka meitas neparasto skaistumu, neiedomājamo viltību un nežēlību. Ļaudis melsa, ka princese esot tik skaista kā sārtā saulīte un piemīlīga kā sudraba mēnestiņš, vienīgi nevienam negribot rādīties acīs. Bagāti ļaudis maksāja valdnieka kalpiem lielu naudu, lai tikai paskatītos uz princesi, bet viņa ar šiem nevainīgajiem ļautiņiem cietsirdīgi izrēķinājās.

Arī padēls sagribēja paskatīties uz neredzēto skaistuli. Viņš aizgāja uz tirgu un augu dienu staipīja smagas nastas, tā nopelnīja trīs zelta gabalus. Tad aizgāja uz valdnieka pili un, sniegdams naudu princeses kalponēm, palūdza:

— Atvēliet man paskatīties uz skaistuli!

Kalpones sāka par viņu zoboties un jau grasījās padzīt no pils, kad viena iežēlojās par nabadzīgi ģērbto jaunekli un viņam sacīja:

— Labi, paņemsim no viņa trīs zelta gabalus — lai tak paskatās ar uz princesi!

Un tā padēls paskatījās uz valdnieka meitu.

Viņam princese ļoti iepatikās. Viņš sagribēja vēlreiz redzēt viņas skaistumu. Aizgājis aiz pils vārtiem, padēls sāka zelēt zelēkli un spļaut siekalas, līdz viņa priekšā izauga krietna kaudze zelta. Paņēmis deviņus zelta gabalus, viņš aiznesa tos uz pili un atkal lūdza kalpones parādīt princesi. Kalpones izbrīnījās un vaicāja:

— Kur tu ņēmi tik daudz naudas?

— Nopelnīju, — padēls atbildēja.

Kalpones paturēja zelta gabalus un atļāva viņam vēlreiz paskatīties uz princesi. Princese viņam vēl gaužāk iepatikās, un viņš atkal sagribēja to redzēt.

Trešo reizi padēls atnesa uz pili divi simti zelta gabalu. To redzēdamas, kalpones nosprieda, ka viņš ir bagāts vīrs, kas tīšām staigā nabadzīgās drānās, tālab pieprasīja no viņa divi tūkstoši zelta gabalu.

Padēls atkal devās ārā no pilsētas un ilgi zelēja zelēkli. Kad bija sakrājis divi tūkstoši zelta gabalu, aiznesa tos princeses kalponēm.

Viena kalpone pastāstīja princesei par bagāto nabagu. Princese tapa domīga un gribēja izdibināt, kur jauneklis ņem tik lielu naudu. Viņa pavēlēja kalponēm atnest divas uz mata vienādas krūkas: vienā lika ieliet stipru dzērienu, bet otrā — nupat norūgušu vīnu. Stipro dzērienu viņa nolika uz galda kreisajā pusē, bet vīnu — labajā. Tad lika ataicināt padēlu. Kad tas ieradās, princese apsēdināja jaunekli pie galda, pasniedza viņam stipro dzērienu, bet pati izdzēra vīnu. Kad jauneklis apreiba, sāka to izprašņāt, kur viņš ņemot naudu. Padēls sākumā negribēja stāstīt par zelēkli, bet stiprais dzēriens bija atraisījis mēli — un viņš atklāja savas bagātības noslēpumu. Princese padēlu piedzirdīja vēl vairāk un, kad viņš novēlās pagaldē un aizmiga, paņēma no viņa zelēkli, bet pašu kopā ar cepuri un ratiem lika aizvest tālu prom aiz pilsētas vārtiem.

Otrā rītā padēls pamodās, nolamāja sevi, ka tik viegli padevies princeses viltībai, iesēdās ratos un taisnā ceļā atbrauca uz pili. Princese, padēlu ieraudzījusi, brīnīties brīnījās: kā šis tik ātri atgriezies pilsētā, ja, cik šai zināms, iepriekšējā dienā aizvests loti tālu aiz pilsētas vārtiem?

Princese atkal aicināja padēlu savā istabā, bet šoreizīt viņš atteicās nākt.

— Tu, kazi, dusmojies, ka es vakar paņēmu no tevis zelēkli? Tad ņem to atpakaļ, tikai atnāc pie manis ciemos, — princese sacīja, atdodama viņam zelēkli.

Padēls iegāja pie princeses: viņa nosēdināja jaunekli pie galda, atkal pacienāja ar stipro dzērienu un, kad viņš noreiba, izdibināja no viņa brīnuma ratu noslēpumu.

Necik ilgi, un stiprais dzēriens atkal pieveica jaunekli — viņš aizmiga dziļā miegā. Princese paņēma no viņa zelēkli un ratus, bet pašu kopā ar cepuri lika aizvest vēl tālāk aiz pilsētas vārtiem nekā iepriekšējā reizē.

No rīta padēls pamodās, paņēma cepuri un devās kājām uz pilsētu.

Ieradies pilsētā, viņš uzlika cepuri galvā, tapa neredzams un nakti ielavījās pilī. Princese tieši tobrīd posās uz dusu un sarunājās ar savu mīļāko kalponi, stāstīdama tai, cik viegli apvedusi jaunekli ap stūri. Padēls, dzirdēdams šādu valodu un apbrīnodams princeses skaistumu, nevilšus nopūtās.

— Kas še atrodas? Kas tu esi? — princese izbijusies vaicāja.

— Tas, kam tu izkrāpi zelēkli un ratus, — atbildēja padēls.

— Atnāc rit rītiņā pie manis, un es tev atdošu tavas mantas — i zelēkli, i ratus, — princese apsolīja.

Nākamās dienas rītā padēls atnāca pie princeses ciemos. Viņa atkal piedzirdīja viņu ar stipro dzērienu un, kad viņš apreiba, vaicāja:

— Kā tu varēji nepamanīts iezagties manā istabā?

— Padēls izpļāpāja visu par cepuri, novēlās pagaldē un aizmiga.

Tad princese lika kalponēm paņemt viņa cepuri, bet pašu aizvest tālu, tālu ārpus pilsētas.

Otrā rītā padēls pamodās un atcerējās, kas bija noticis. Viņu tik stipri apbēdināja princeses viltība, ka viņš nosprieda uz visiem laikiem atstāt šo pilsētu. Un devās prom, kur acis rāda.

Padēls gāja, gāja, līdz nonāca pie kuļamklona, kur tie paši milži kūla labību, un sacīja:

— Esmu izsalcis. Iedodiet man paēst, un es par to palīdzēšu kult.

Milžiem ar kulšanu diez kā neveicās: viss gāja pa gaisu vien, jo viņi zvetēja ar ķēdēm biežāk pa pliko klonu nekā pa labības kūļiem un sacēla vienīgi putekļus.

Padēls salika kūļus klona vidū un parādīja, kā vajag pareizi kult un vētīt.

Milži tapa priecīgi un padēlam sacīja:

— mīļais ciemiņ, pusdienas vēl nav gatavas. bet, ja tev stipri gribas ēst, ieej mūsu dārzā — tur papilnam bumbieru, ābolu un maizes koka pākšu.

Padēls iegāja dārzā, noplūca vislielāko un sulīgāko bumbieri un to apēda.

Tavu brīnumu — viņš tai paša mirklī pārvērtās par bifeli. Tad noplūca un apēda maizes koka pāksti — un tūdaļ viņam izauga ragi. Tad apēda ābolu — un atkal pārvērtās par cilvēku. Pēc šada atklājuma viņam iešāvās prātā doma — pārmācīt cietsirdīgo skaistuli.

Saplūcis bumbierus, maizes koka pākstis un ābolus, padēls devas atpakaļ uz pilsētu. Te skatās: uz tirgu iet princeses kalpone.

— Vai negribi nopirkt sulīgus bumbierus un pākstis? — viņš piedāvaja kalponei.

Kalpone nopirka bumbierus un pākstis un aiznesa princesei. Princese apēda vienu bumbieri un tūdaļ pārvērtās par bifeļmāti. Līdzko apēda maizes koka pāksti — tā izauga pierē ragi.

Valdnieks ar valdnieci ilgi raudāja un vaimanāja, jo domāja, ka pie visa vainīga ļauna kalpone, un pavēlēja to nogalināt.

Bet ko valdniekiem iesākt ar meitu — bifeļmāti? Abi gudroja, gudroja, līdz sagudroja bifeļmāti pārdot. Viņi lika kalpiem to aizvest uz tirgu un pārdot pirmajam pircējam, cik tas solīs.

Ļaudīs paklīda valodas, ka valdnieka meita esot mirusi. Necik ilgi, un princeses vietā ar lielu godu un greznību apbedīja nogalināto kalponi.

Vienrīt padēls ieraudzīja, ka valdnieka kalpi ved uz tirgu bifeļmāti. Viņš piesteidzās klāt un vaicāja: