Kamilla Lekberga - Nāras sauciens

– Jā, un tieši par to es ar tevi gribēju runāt. – Ērika apklusa, lai sakopotu drosmi. Viens no dvīņiem stipri iespēra pa ribām, un viņa noelsās.

– Vai mazie spārdās?

– Un kā vēl. – Viņa dziļi ievilka elpu un turpināja: – Es esmu vainīga, ka tas noplūda presē.

– Ko? – Kristians izslējās.

– Es viņus neinformēju, – viņa steidzās paskaidrot. – Bet biju tāda muļķe, ka ieminējos par to nepareizajam cilvēkam. – Viņa neuzdrīkstējās paskatīties Kristianam acīs. Tā vietā pētīja savas plaukstas.

– Tu runā par Gabiju? – Kristians gurdi prasīja. – Bet vai tad tu nesaprati, ka viņa…

Ērika pārtrauca draugu. – Patriks teica tieši to pašu. Un jums abiem taisnība. Man vajadzēja zināt, ka viņai nevar uzticēties, ka viņa to uzskatīs par vēl vienu publicitātes veicināšanas iespēju. Es jūtos kā muļķe. Nevajadzēja būt tik naivai.

– Nekas tāpat vairs nav darāms, – Kristians sacīja.

Viņš šķita samierinājies, un Ērika tāpēc jutās vēl sliktāk. Viņa gandrīz vēlējās, kaut Kristians sakliegtu uz viņu.Tas būtu labāk nekā redzēt nogurumu un vilšanos viņa sejā.

– Piedod, Kristian. Man tiešām ļoti žēl par visu.

– Cerēsim, ka viņai vismaz būs taisnība.

– Kam?

– Gabijai. Varbūt tāpēc izdosies pārdot vairāk grāmatu.

– Nesaprotu, kā cilvēks var būt tik cinisks. Izmest tevi saplosīšanai vilkiem tikai tāpēc, ka tas varētu veicināt biznesu.

– Viņa nekļuva par veiksmīgu uzņēmēju, draudzēdamās ar visiem.

– Un tomēr. Tas nav to vērts. – Ēriku māca nožēla par nodarīto, lai gan viņa bija rīkojusies vislabāko nodomu vadīta. Viņa nekādi nespēja saprast, kā cilvēks, kam ir sirdsapziņa, varēja rīkoties tā kā Gabija. Un darīt to vienīgi peļņas dēļ.

– Gan jau viss noklusīs, – Kristians sacīja, taču balsī neskanēja pārliecība.

– Vai reportieri šodien uzmācās? – Ērika sagrozījās, lai iekārtotos ērtāk. Neatkarīgi no tā, kādā pozā viņa sēdēja, šķita, ka tas vai cits iekšējais orgāns tiek nežēlīgi knaibīts.

– Vakar pēc pirmā zvana izslēdzu mobilo telefonu. Es negrasos apgādāt viņus ar jaunu degvielu.

– Un kā ar… – Ērika vilcinājās. – Vai esi saņēmis jaunus draudus? Es zinu, ka pēc visa notikušā tev nav iemesla man uzticēties, bet tici man – es esmu guvusi mācību.

Kristians izskatījās noslēdzies sevī. Viņš skatījās laukā pa logu, it kā prātodams, ko teikt. Taču, kad viņš beidzot atbildēja, balss bija vārga un gurda.

– Es negribu par to domāt. Visa šī lieta ir pārāk uzpūsta.

Augšstāvā atskanēja brīkšķis, un skaļi un spalgi sāka brēkt bērns. Kristians pat negrasījās celties kājās, bet Ērika dzirdēja, ka Sanna uzskrien augšā.

– Vai bērni labi satiek? – Ērika jautāja, pamādama ar roku uz istabu virs galvas.

– Ne gluži. Vecākais dēls necieš konkurenci. Domāju, tas ir pieklājīgākais vārds, kā raksturot to, kas notiek, – Kristians pasmaidīja.

– Lielākā daļa cilvēku pēc otrā bērna piedzimšanas pievērš pārāk maz uzmanības pirmajam, – Ērika atbildēja.

– Iespējams, tev taisnība, – Kristians piekrita, un smaids nozuda. Viņam bija dīvaina sejas izteiksme, un Ērika īsti nesaprata, ko tā nozīmē. Nu jau augšstāvā raudāja abi zēni, un bija dzirdama Sannas bāršanās.

– Tev jārunā ar policiju, – Ērika teica. – Tu taču saproti, ka es par to ieminējos Patrikam un to nenožēloju. Viņš domā, ka tev vajadzētu to uztvert nopietnāk, un pirmais solis ir ziņojums policijai. Varbūt sākumā aizej pie viņa neoficiāli, ja gribi. – Viņa dzirdēja savā balsī lūdzošu toni, taču vēstules bija viņu patiešām satraukušas, un viņa juta, ka Kristians jūtas līdzīgi.

– Es negribu par to vairs runāt, – viņš teica, celdamies kājās. – Es zinu, ka tu negribēji, lai pēc sarunas ar Gabiju notiek tas, kas notiek. Taču es tevi lūdzu cienīt faktu, ka negribu no tā izpūst sazin ko.

Nu jau brēcieni virs galvas bija kļuvuši par pāris decibeliem skaļāki, un Kristians devās uz trepēm.

– Piedod, bet man jāpalīdz Sannai, kamēr puikas nav viens otru nogalinājuši. Tu taču atradīsi durvis, vai ne? – Tad viņš neatvadījies aizsteidzās, un Ērikai radās iespaids, ka viņš priecājas par iespēju aizbēgt no viņas.

Vai viņi kādreiz brauks mājās? Šķita, ka motormāja ar katru dienu kļūst arvien mazāka un mazāka, un viņš jau bija izpētījis visus kempinga kaktus. Varbūt mājās viņš tiem atkal iepatiksies. Šeit šķita, ka viņš vispār neeksistē.

Tēvs tikai sēdēja un risināja krustvārdu mīklas, māte bija slima. Vismaz tādu paskaidrojumu saņēma, kad mēģināja pie viņas ieiet. Viņa augas dienas pavadīja motormājas šaurajā guļamtelpā. Un viņa vairs nebija gājusi ar viņu peldēties. Lai gan viņš nespēja aizmirst šausmas, kad kaut kas bija aizlocījies gar kājām, viņš labāk izvēlētos to nekā izraidīšanu no motormājas.

– Māte ir slima. Ej laukā spēlēties.

Tāpēc viņš gāja, vadīja garās dienas stundas viens. Sākumā pārējie kempinga bērni mēģināja ar viņu spēlēties, taču viņu tas neinteresēja. Ja viņam neļāva būt kopā ar mammu, tad ne ar vienu citu viņš negribēja būt kopā.

Kad viņa neatlaba, viņš uztraucās arvien vairāk un vairāk. Reizēm viņš dzirdēja, ka viņa vemj. Māte izskatījās bāla. Ja nu kaite bija nopietna? Ja nu viņa arī nomirs un pametīs viņu vienu? Gluži kā mamma.

No šīs domas vien viņš gribēja ielīst kaktā un paslēpties. Cieši aizmiegt acis, lai tumsa nevarētu sagrābt. Viņš atteicās par to domāt. Viņa skaistā māte nevarēja mirt. Tas nevarēja notikt arī ar viņu.

Viņš bija atradis sev īpašu vietu. Kalna nogāzē ar skatu uz kempingu un jūru. Ja pastiepa kaklu, varēja redzēt viņu motormājas jumtu. Tur viņš tagad vadīja savas dienas, vietā, kur viņu lika mierā. Šeit, augšā, stundas aizlidoja vēja spārniem.

Tēvs arī gribēja braukt mājās. Viņš bija dzirdējis tēvu tā sakām. Bet māte atteicās. – Es negrasos sagādāt Vecajai Raganai to prieku, – māte teica, gulēdama uz lāvas, gluži bāla un vājāka nekā parasti. Viņa gribēja, lai Vecā Ragana zina, ka viņi te bijuši visu vasaru, kā parasti, lai gan ne reizi nebija viņu apciemojuši. Nē, viņi nebrauks mājās. Viņa drīzāk mirtu nekā aizbrauktu pirms laika.

Diskusijas bija izbeigtas. Ja māte bija ko ieņēmusi galvā, tad tā arī notika. Katru dienu viņš gāja uz savu īpašo vietu un sēdēja, apskāvis ar rokām ceļus, bet galvā šaudījās visādas domas un fantāzijas.

Kaut viņi varētu braukt mājās, tad viss būtu kā agrāk. Viņš par to bija drošs.

– Neskrien pārāk tālu, Rokij! – Jēte Pēšons kliedza, bet suns, kā parasti, neklausījās. Jēte tikai manīja zeltainā retrīvera asti, pirms Rokijs nogriezās pa kreisi un pazuda aiz liela akmeņa. Jēte mēģināja pielikt soli, bet labā kāja neklausīja. Pēc infarkta kāja netika līdzi pārējam ķermenim, tomēr viņš aizvien uzskatīja, ka viņam veicies. Ārsti nedeva lielas cerības, ka viņš vispār kādreiz pats varēs pārvietoties, jo visa labā puse bija paralizēta. Taču viņi nebija ņēmuši vērā, cik šis vīrs bija ietiepīgs. Pateicoties Dieva dotajai neatlaidībai un fizioterapeitam, kas bija dzenājis, it kā viņš trenētos Olimpiskajām spēlēm, kustīgums palielinājās ar katru nedēļu. Reizēm gadījās neveiksmes, un jāatzīst, ka vairākas reizes viņš gandrīz bija gatavs padoties. Taču bija mērķtiecīgi turpinājis, pastāvīgi progresēdams un tuvodamies mērķim.