Elena Djugana Djugana: BURVJU KAĶI

- Mammu? - vina ieteicās.

>

- Mjā? - es novilku, darbodamās ap grāmatu sarakstu.

- Man gribētos, lai tu ņemtu un uzrakstītu grāmatu par kaķiem un burvestībām.

Noliku rakstāmo un blenzu meitā. - Patiesībā es gandrīz jau sāku par to domāt… - ar mulsu smiekliņu atzinos. Tad atgādināju viņai, ka man jau iecerēta cita grāmata, bet meitas atbildes reakcija bija pusaudzēm tipiska. Viņa pārgrieza acis un skaļi nopūtās. (Neviens nespēj neapmierināti pārgriezt acis un nopūsties ar tik nepārprotamu nepatiku, kā to dara pusaugu meitenes.)

- Jā, būtu jauki par to rakstīt, - es piekritu. Sajutusi manu vā­jumu, meita sāka runāt varen dedzīgi. Sēdēju un klausījos, bet mani iztraucēja svītrainā kaķene, kas vēlējās pievērst sev uzmanību, uzlecot uz galda un uzsēžoties tieši virsū piezīmju bloknotam. Pastūmu kaķeni nost, paņēmu pildspalvu un smiedamās teicu abām, lai aiz­vācas no istabas.

Neviena nekustējās. Lūkojos uz meitu, kas, rokas sakrustojusi, stā­vēja un skatījās uz mani, saraukusi vienu uzaci. Diezgan ietekmīga poza - galu galā viņa to ir aizguvuši no manis.

- Es padomāšu, - apsolīju meitai, tad iebikstīju kaķenei, lai tā vācas nost no galda. Satvēru pildspalvu, lai pabeigtu sastādīt nepiecie­šamo grāmatu sarakstu, bet tas tikai pamudināja kaķi uz rotaļīgu pildspalvas gala tvarstīšanu ar zobiem. — Samanta, izbeidz! — es no­rūcu un liku kaķim pazust no galda.

Abas mūsu kaķenes zina, ka mans rakstāmgalds tām ir aizliegtā zona. Kad strādāju, kaķi parasti gluži apmierināti guļ zem galda man pie kājām vai arī nosnaužas atzveltnes krēslā. Taču Samanta ne tikai atteicās lēkt nost no galda, bet vēl arī sāka skaļi murrāt un trīņāties gar datora monitoru.

- Manuprāt, viņa arī grib, lai tu raksti par maģiskajiem kaķiem, - iesmējās meita un tad pati nocēla Samantu no rakstāmgalda. - Mammu, tas būtu forši, tev par to jāraksta! - viņa mudināja.

— Redzēsim, - es noteicu, kad meita ar kaķi rokās jau gāja ārā pa durvīm.

Tā nu es atkal ķēros pie grāmatu saraksta, un tūlīt pat mūsu otrā kaķene, Jasmīna, metās man virsū kā torpēda. Jutos aizvainota ne pa jokam, stūmu kaķeni nost no galda uz tuvākās palodzes pusi. Viņa ierīkojās uz palodzes un laiskiem lokiem virpināja slaido asti. Kad pastiepos pēc mapes ar uzmetumiem, Jasmīna izlēma, ka pienācis laiks pavēstīt man, ko viņa par to visu domā. "Ņa-au!" viņa žēlabaini iebrēcās. Tas bija neparasti, jo Jasmīna lielākoties tikai čerkstoši pīkst, nevis ņaud kā jebkurš katrs cits kaķis.

— Kas ir? — es noprasīju kaķenei. Pakasīju tai aiz auss un paņēmu mapi, taču kaķe ar ķepu izsita to man no rokas. - Ja tā turpināsi, es arī tevi izdzīšu no istabas, — brīdināju, noliekusies, lai paceltu mapi no grīdas. Kā to vien gaidījusi, Samanta iedrāzās atpakaļ istabā un cēli apsēdās uz nokritušās mapes. Dieviņ tētīt!

— Kas ar jums abām notiek? - es izsaucos. Samanta tikai ņaudēja, bet Jasmīna no palodzes pārkāpa uz rakstāmgalda un sāka pa to stai­gāt. Tad viņa pienāca man cieši klāt un piespieda purniņu gandrīz vai pie mana deguna. Tā, aci pret aci ar savu raganīgo, melno kaķeni, es sēdēju un skatījos, manas zaļās acis raudzījās viņas zeltainajās.

Kaut kam jānotiek. Te iederētos Krēslas zonas mūzika, es nodomāju, klusībā pasmaidīdama.

- Bet es nebiju plānojusi rakstīt par kaķu burvestībām, - centos paskaidrot kaķiem un iesprauslājos. Jasmīna tikai rotaļīgi paglaudās man gar vaigu un likās varen saprotoša. Samanta ierāpās man klēpī un sāka murrāt. Nu, es nodomāju, es taču lūdzu dievieti palīdzēt man koncentrēties. Varbūt viņa sūta man palīgus.

Pēc tam atcerējos, ka iepriekšējo reizi, kad lūdzu palīdzību dievietei manuskripta rakstīšanā, beigu beigās uzrakstīju kaut ko pavisam atšķirīgu no iecerētā. Hmm… todien bija pilnmēness, un es taču nedaudz satrūkos, atceroties, ka tā paša mēneša beigās gaidāmas vēl vienas pilnmēness naktis, tā sauktais blue moon, zilais vai skumjais mēness. Saskaņā ar tradīciju, šis zilais mēness ir klasisks laiks, kad no­tiek visdažādākie maģiski, noslēpumaini un neparasti atgadījumi.

Brīdi mierīgi pasēdēju un ļāvos pārdomām. Kaķenes veikli nolēca gan no galda, gan no mana klēpja un apsēdās zvilnī. Uzšķīru tīru lappusi piezīmju bloknotā un sagatavojos darbam. Vai man bija kur

pieķerties, tas ir, kur ielaist nadziņus, ja man tādi būtu? Apsolīju sev, ka pastrādāšu pie šā temata tikai dienu vai divas, lai izveidotu tiešām kopskatu, un sāku pētīt, ko varētu uzrakstīt par kaķu maģiskajām īpašībām, par to, cik noslēpumains un aizraujošs ir šis apburtais dzīv­nieks.

Skaidrs, ka mana meita un kaķi panāca savu.

Kas dara kaķus tik aizraujošus: to nepakļāvīgais gars

Tu esi mans kaķis, un es esmu tavs cilvēks. —Ilērs Beloks

Mājas kaķis, Felis catus, ir pirmatnējs, rīcībā neparedzams, neatka­rīgs un pašpārliecināti drošs. Kaķis un cilvēks nodibināja savstarpējas attiecības jau vismaz pirms trīs tūkstošiem gadu. Visaizraujošākais un pievilcīgākais ir tas, ka daudzas Eiropas un Āfrikas meža kaķu, mājas kaķa senču, īpašības ir tikai mazliet mainījušās šajos gadu tūkstošos kopš pieradināšanas. Neskaitāmas mūsdienu mājas kaķa īpatnības atsauc atmiņā mežonīgos laikus: kaķu medību māka, viņu gars, viņu ķermeņa valoda. Ikviena kaķa poza ir mūžsena, bet med­nieka instinkts - neiznīdējams. Kaķu dzimtas pārstāvji ir plēsoņas, un šis plēsoņas dabiskais skaistums skaidri jaušams jebkurā kaķī, vai nu tas dzīvo laukos un medī peles šķūni, vai ari ir lielpilsētas kaķis, kas ķer pa grīdu cilvēka rokas vilktu puļķīti.

Vismaz reizi dienā ikviens kaķis kaut ko ķer. Kaķiem nepārprotami ir "zvērs iekšā" - šis iekšējais zvērs nosaka dzīvnieka darbības pat tad, kad kaķi uzrodas cilvēkam blakus pie pusdienu galda, kad tie uzlec uz brīvā krēsla, cerot nočiept kādu vārītu zirni no mierīgi stāvoša šķīvja, kurš pat nenojauš par plēsoņas tuvumu.

Kaķiem piemīt īpašas spējas iezagties mūsu dzīves telpā un iepa­tikties cilvēkiem. Viņi piesaista uzmanību, pat nevēlēdamies to darīt. Ir grūti pretoties vēlmei tuvāk iepazīties ar kaķi, jo ikviena kaķa ģīmis, tā acis un viss augums kopumā ir kā radīts saziņai un tiek tajā izmantots. Mājas kaķis ir arī pretrunīgs. Tas brīvi pieņem cilvēka draudzību, taču nekad nepieļaus, lai pilnībā nodrošinātas dzīves greznība notrulinātu kaķa apziņu, kas viņš ir patiesībā un uz ko ir spējīgs.

Kaķus interesē un uzjautrina gan dzīve, gan viņu cilvēciskie "saim­nieki". Katrs, kuram ir kaķis, zina, ka ne jau kaķis pieder cilvēkam, bet cilvēks pieder kaķim. Jā, kaķi jūtas pašpietiekami, bet attiecīgā noskaņojumā viņiem, šķiet, patiesi patīk cilvēku sabiedrība. Kad kaķis pienāk pie jums un pieglaužas, kad atļauj pakasīt sev pazodi vai aiz auss, kad mudina noglaudīt muguru līdz pat astei, tas ir kom­pliments cilvēkam. Un, ja kaķis izrāda interesi par jūsu maģiskajām zintīm, jums ir pārsteidzoša izdevība paplašināt savu buršanās reper­tuāru un iemācīties ko jaunu.

Mūsu ideālajam sabiedrotajam nekad nav bijis mazāk par četrām kājām.

Kolete

Kaķa mītiskā loma ir uzticības persona: maģisks sabiedrotais un palīgs vai nu gudrai sievietei, vai viltīgam vīram un, protams, raganām. Visos laikos ir tikusi vilkta saikne starp burvju maģiskajiem spēkiem un kaķiem. Vai nu jūs to apzināties, vai ne, bet kaķis var kalpot par pavadoni dzīvē. Vienmēr nosvērts un apveltīts ar vēsu, rāmu prātu, kaķis palīdz cilvēkam atrast viņa slēpto burvestību avotu un koncentrēties radošam darbam. Kaķis gan spēj, gan vēlas palīdzēt mums, kad mēs nodarbojamies ar balto maģiju, tie vēro mūs kā biedri un partneri, piešķirot šai nodarbei gan savas gudrības auru, gan arī dāvājot savu labvēlīgo mieru.