JĀNIS PORUKS: STĀSTI

No cikla «Iz maniem bērnības laikiem»

Mēs bijām trīs zēni, kuri skaitījāmies par nešķiramiem draugiem. Ar ilgošanos katrs gaidīja uz to brīdi, kur mēs, atkal satikušies, varējām nodoties kopīgiem priekiem vai darbam.

Ješka bija liess, pagarš zēns ar iekritušiem vaigiem, uz kuriem un uz brangi attīstītā deguna pastāvīgi ziedēja raibumi. Viņš arvien nēsāja vecus, garus, pelēkus svārkus bez oderes, kuru tas bija izplēsis dažādiem nolūkiem. Krietnu nazi viņš vienmēr nēsāja sevim līdz. Ješka bija liels meisters stabuļu izgriešanā, kārbu pagatavošanā, jā, tas prata iz alkšņu mizas iz­taisīt milzīgu ragu, kurā pūšot varēja dzirdēt "vai versti tāļumā.

Kārlis bija miesās brangs, labsirdīgu seju, kura drīz smai­dīja vai smējās, drīz izrādīja nopietnu, muļķisku izskatu. Bet viņš bija no mums visiem trijiem tas taisnīgākais un labsirdī­gākais. Viņa tēvs bija turīgs saimnieks, un kā tāda dēls viņš bija vislabāki apģērbts. Kārlis bija pārlieku laisks. Ja aizgājam ogās, tad karstā laikā viņš nogūlās kādā paēnā un, laimīgi acis blisinādams, dvesa. Mums ar Ješku neatlikās nekas cits kā lasīt ogas un arī Kārli ar tām pamielot. Es biju tas jaunākais. Mazs no auguma, bet ar spirgtu, dzejisku garu, es arvien mēģināju mūsu spēlēm, būvēm un dažādām ekspedīcijām piedot teiksmainu, lielisku nokrāsu, par ko Ješka, kurš bija nelabojams reālists un skeptiķis, mani allaž izsmēja. Tas bija kādā svētdienā, uz rudens pusi, kad jau pirmie āboļi bija gatavi. Mēs ar Ješku sēdējām lazdu gravā uz lielā akmeņa un gaidījām uz Kārli. Katrā ziņā tam vajadzēja drīzi nākt, zināms, ar pilnām kabatām āboļu, jo Kārļa tēvam bija tas brangākais augļu dārzs visā pagastā.

Bet Kārlis nerādījās. Mēs pakāpāmies krastā un svilpām, ko tik spējām. Beidzot tika uz mūsu svilpienu atbildēts. Tas bija Kārlis, bet viņš nenāca viens. Viņa biedrs bija otru tik garš kā viņš: pieaudzis puisis, gadus trīsdesmit vecs. Tas die­nēja pie Kārja tēva par vasaras puisi. Pa gabalu viņš jau vicināja cepuri, aušīgi krūtis izgāzis. Man viņš nepatika, jo tas mūsu zēnu sabiedrībai nepiederēja. Bez tam tik aušīga, muļķīga cilvēka nebija visā tāļā apkārtnē. Naudu, cik tas dabūja, tūliņ krodziņā noplītēja. Viņš dzīvoja tā, kā kad tam būtu nauda bankā uz procentēm, tāpēc visi viņu saukāja par Rotšildu. Ari mēs viņu tā saucām, par ko viņš nemaz neļaunojās. Visur, kurp tas vasarā gāja, viņš ņēma savu pijoli līdzi. To viņš čīkstināja ar lielu sajūsmību, kustinādams pie tam labo kāju un raustīdams plecus. Viņa muļķīgās aušības pēc pratigie puiši to bija, tā sakot, izslēguši iz savas sabiedrības. Meitas no viņa bēga kā žīds no krusta. Mīlestības vēstules Rotšilds rakstīja katru svēt­dienu. Par rakstāmu galdu tas izlietoja izceltas šķūņa durvis, kuras tas nolika uz kailas noras. Brīvā gaisā, uz vēdera gulē­dams un kājas cilādams, Rotšilds mēdza ar zīmuli rakstīt: «Godā­jamā jaunkundze!» vai, kad tas bija nodomājis īsti smalks un asprātīgs būt: «Cienīgā mamzelīl!» Ciema meitas tas godināja par jaunkundzēm un muižas meitas par mamzelītēm. Bet ne mam- zelītes, ne jaunkundzes uz viņa mīlestības gaudām neatbildēja. Rotšilds par savu likteni nebija nepavisam izmisis. Kur cits būtu aiz dusmām vai iz ādas ārā lēcis, tur Rotšilds pačīkstināja uz savas vecās pijoles polku, kuru tas, tā sakot, saburzīja.

«Vai, Rotšilds ar' nāk!» es ievaidējos.

«Lai nāk,» Ješka vienaldzīgi teica, «būs joki!»

Abi nāca svarīgi pa ežu. Kārlis, varēja redzēt, kabatas bija piebāzis ar āboliem, un rokās tas turēja Rotšilda mūzikas instrumentu. Kārlis pārlieku mīlēja muziķu un jutās laimīgs, ja tas dabūja savās rokās pijoli vai harmonikas.

«Labdien, kungi!» Rotšilds otrā pusē gravai kliedza.

Bet mēs ar Ješku zobgalīgi saskatījāmies. Brinum izveicīgi Rotšilds gribēja noskriet gravā un uzskriet otrā pusē augšā, bet gravā tam aizmetās kāja, un viņš likās tā garšļaukus zālē, ka visa zeme nodimdēja. Mēs smējāmies vai ģībdami, arī Kārlis tā smējās, ka tam āboļi iz kabatām sāka velties ārā, bet Rot­šilds apdomājies ātri pietrūkās un ar lielu sparu devās uz mums, krastā augšā, it kā kad tas iešturmētu pašu Pļevnu.

«Nu, puikas! Nākat man līdz uz silu! Es jums Vilaunē parā­dīšu tādu līdaku, pāri asis garu!»

Mēs pakratījām neticīgi galvas, bet Rotšilds teica; «Jā, jā, tā ir patiesība!»

Rotšilds bija tas lielākais melis visā pagastā. Kad viņš meloja, tad tam ne tikvien ausis, bet ari deguns kustēja. Arvien viņš teicās kādu brīnumu redzējis: putnu ar briesmīgu galvu, zivi ar sirmu muguru, kā kume|š pārlēcis ķēvei pār muguru utt. Viņa lielākie un briesmīgākie meli bija trīs: pirmkārt, ka tas Kauču silā nošāvis ar savu veco pistoli razbainieku, otrkārt, ka tas Velliņu ezeram pārpeldējis gareniski pāri un, treškārt, ka tas Vītolu Juri nosviedis tā gar zemi, ka pūpēdis vien tik nokūpējis. Velliņu ezers bija izdaudzināts par tādu, kurā nevar un nedrīkst peldēties. Katrs, kurš to darot, bez žēlastības no­slīkstot. So ezeru turēja par bezdibeni. Viņš atradās mežā, pļavu vidū. Visdrošākie puiši tur negāja peldēties. Bet Rotšilds lie­lījās, ka tas pārpeldējis. Reiz mēs to pievedām pie Velliņu ezera un teicām, lai tas pārpeld vēlreiz, sak, ja šis slīks, tad mēs iesim glābt. Rotšilds sila malā tiešām izģērbās, un mēs jau domājām, ka viņš tik traks būs un šausies bezdibenā iekšā. Bet, pie ezera piegājis, tas sāka uzmanīgi ūdenī lūkoties, pasmēla saujā ūdeni un to saules gaismā rūpīgi pārbaudīja.

«E,» Rotšilds, ūdens sauju dusmīgi izliedams, teica. «Citādi jau varētu iet tūliņ iekšā, bet ūdenī ir briesmīgi daudz matoņu.»

Viņš atkal iesmēla saujā ūdeni un to mums rādīja, darīdams mūs uzmanīgus uz gariem tārpiem matu smalkumā, kuri pa ūdeni lokoties. Mēs šos tārpus, kurus Rotšilds par matoņiem sauca, nevarējām ieraudzīt. Bet Rotšilds ar savām acīm tos «it skaidri redzēja». No otrreizējas pārpeldēšanas pār Velliņu ezern nekas neiznāca. Āboļus dūšīgi kozdami, mēs visi lēnām gājām uz silu. Saule bija pašā pusdienā, laiks bija lēns un patīkams. Tādā laikā varēja aiziet pat ļoti tāļu. Mēs gan it labi zinājām, ka Rot- šilda zivs ir tīra pasaka, bet mēs gājām, cerēdami piedzīvot kaut ko jaunu, kas mūs piepeši pārtrauktu. Pa visu to laiku, kamēr mēs līdz un pa silu gājām, Rotšilds mala tukšas dzirnavas, bet mums tomēr tikās viņa melos noklausīties. Beidzot, kad mēs caur cinainu purvāju gājām, kurā auga smalkas, panīkušas priedītes, Rotšilds uzsāka runāt par interesantu tematu: par zemē nokri­tušiem padebešiem. Tepat purvā viņš teicās redzējis, ka padebess nokrituse. Pērkons norībējis. Rotšilds piegājis pie nokri­tušās padebess, tā izskatījusēs pēc te|a galerta un smirdējusi ar sēra smaku …

«Kāpēc tad padebeši nokrīt?» Ješka, vaivariņus plūkdams, prasīja.

«Tāpēc, ka tiem trūkst spēka tāļāk lidot!» Rotšilds svarīgi atbildēja. «Es jūs vedīšu garām krāšmatām! Tās ir tepat silā … Tur nauda aprakta… spranču laikos…»

«Kas tās par krāšmatām?» es jautāju.

«Akmeņu gubas… vecas pilsdrupas… Bet dziļi zemē, pa­grabos, gu| zelta nauda. Pats esmu redzējis, kā nauda kaltējas.»

Par brīdi pienācām pie krāšmatām. Akmeņu tiešām tik daudz, ka tūliņ jājautā, kāpēc tie te savesti.

Ješka gribēja Rotšilda teoriju apgazt. Viņš stāstīja, ka tēvs tam teicis: krāšmatas esot viņa bērnības laikā cēlušās. Uz Vilaunes, kura turpat tuvumā tecēja, gribējuši būvēt dzirnavas. Akmeņi savesti jaunceļamam dambim. Bet no dzirnavām neesot nekas iznācis, tāpēc ka ar kaimiņu muižas īpašnieku draudējuse izcelties prāva, jo ūdens aizdambēts pārplūdinātu lielu gabalu no kaimiņu muižas meža.