Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Mūsu slimnīcā ir divi Maskavas žīdi - abi vienmēr ciemojas un paši savā valodā kaut ko spriež. Tas laikam aizkaitina krievus, un ir žēl skatīties, kā viņi vecīšus muļķo.

Krievi ir aizriebuši visiem.

Ukraiņi slavē lietuviešus un latviešus par mūsu cīņām pret krieviem. Ivans pat domā, ka vajadzējis spēkus apvienot, jo mums esot visiem viens ienaidnieks - Padomju Savienība.

"Cerējām," saka Ivans, "ka, vāciešiem ienākot, tiksim brīvi, bet arī priekš viņiem mēs nebijām cilvēki."

Un tagad rietumi ukraiņus uzskatot par Hitlera sabiedrotajiem un ukraiņu vadoni Bendēru kā noziedznieku izdevuši krieviem.

Palātā aizrit dienas, un visi vēlamies pārmaiņu. No marles esam sākuši taisīt aizkarus. Ivans šuj un velk, un vecākais feldšers Marians vienmēr piegādā materiālu. Es turpinu rakstīt, kas prātā ienāk, un lietuvietis man iesien blociņu un mazu kabatas grāmatiņu. Runā, ka mainīšoties režīms un varbūt uzrakstīto vairs neatņemšot.

MANI sagatavo rentgenam. Sadzirdīts ar kaut ko biezu un baltu, skraidu uz ateju, bet nākošajā naktī, kad aizved uz rentgenu, kaut kas notiek elektriskajā stacijā. Rentgenu nevar uzņemt, un par velti esmu visu dienu badojies un skraidījis. Pati slimnīca ir apnikusi, jo vairāk tāpēc, ka ārā ir vasara.

Nonāku ceturtajā barakā - pie tuberkulozniekiem. Saka gan, ka atklātos baciļu nēsātājus te neturot, bet esmu nelaimīgs. Latvijā šī slimība bija tikpat kā nāves spriedums. Barakas feldšers ir žīds Ginsburgs. Viņam jau ir pāri septiņdesmitiem. Kādreiz esot bijis gulagu galvenais ārsts, bet tagad pats sēž uz piecpadsmit gadiem. Visi viņu godā par dakteri , un viņš izturas kā mazs diktators. Katrs baidās viņu aizkaitināt. Es nebaidos, un viņa labvēlība man nav vajadzīga, bet gribu zināt, kas man ir, un tikt prom no šīs palātas.

Arī Ginsburgs netiek gudrs, kāpēc man pieturas temperatūra 37.5 - 37.8. Pēdējais rentgens rāda, ka ar mugurkaulu ir viss kārtībā. Uzbrūk doma, ka varbūt būs vien jāpievienojas tuberkuloznieku pulkam.

Satieku divus latviešus - garo, izkaltušo liepājnieku Ojāru Vītolu un rīdzinieku Hariju Bāliņu. Abi ir jauni un jautri, bet abus grauž Kocha bacilis. Arī Arvīds Liepiņš - vājš un izdēdējis - pievienojas mums.

Visur klepo un spļauj; tikai labi, ka nespļauj uz grīdas. Barakas piesaulītes puse gan ir piespļaudīta, un tur es neeju. Paciemojos pie paziņam barakās. Satiekamies ar Visvaldi Kalvi. Viņš palīdzot kādam igaunim specdaļā, un sarunājam, ka Visvaldis man līdzēs tikt ārā no ceturtās barakas.

Pie nākošā rentgena Ginsburgs un vācu armijas ārsts Maincs abi pēta manu krūšu kurvi un atrod temperatūras cēloni - apkaļķojumus uz kreisās plaušas. Viņi saka, ka tas nekas neesot, bet man pašam tā neliekas. Rakstu uz mājām, vai nevar man sadabūt zāles. Māte atsūta tabletes, un, kad tabletes esmu izlietojis, temperatūra nokrīt.

Visvaldis izgādā, ka tieku divpadsmitajā barakā pie saviem draugiem. Kamēr esmu bijis slimnīcā, ir saradušies jauni latvieši - vienrocis Nikolajs Mirošņikovs, mežzinis no Jēkabpils, un kara korespondents un dzejnieks Augusts Smagars.

Vai, tiešām?

Brīnumu brīnums! Ir pienācis laiks, kad neslēdz vakaros durvis. Noņem mums numurus, un aizlāpām apģērbos izgrieztos robus un vakaros pēc pārbaudes skatāmies zvaigžņotajās debesīs. Sargi, nepieraduši pie mūsu brīvības, mēģina pievilkt grožus. Mūsu režīmnieks Kruglovs, savus kapteiņa uzplečus noņēmis, pazūd - laikam uz citu lāģeri.

Šķiet, arī uzturs uzlabojas. Zaļo lapu vietā parādās putraimi. Reizēm, kaut kur viens nolīdis, šo to uzrakstu un dalos ar Augustu Smagaru. Viņu dzen pie mūru celšanas. Aiz mūriem vairs neredzam, kas notiek darba zonā, un neredzam arī, kas brauc pa galveno ielu. Tikai skaņas mūri neaiztur. No trako nama pagalma pa reizei dzirdam žīdu rabīnu kliedzam: "Pārstājiet dzert krievu tautas asinis!"

Kas zin, ko viņš savā sajukumā domā.

ES sapņoju par dzimteni un mājām, un vārdi sūcas kā asinis no rētas - Te svelmaina saule slīd pāri - - Nav koku, ēnu kas sniedz - - Tik smiltis griež viesuli kāri - - Un akmens salts, pelēks un ciets - - Šai zemē izsūtīts nīkstu - - Iet gadi un dzīve tiem līdz - - Tik naktīs, miegā kad slīkstu - - Vēl sapņi uz dzimteni stīdz - -

Brīžam uznāk doma, ka man dzimteni neredzēt. Neredzu spēku, kas sarautu šo slepkavīgo varu. Vecie nomirst, un jaunos ievelk partijas tīklos.

Reizēm brīvie nāk uz lāģera slimnīcu pie mūsu ārstiem. Viņu sejās un acīs ir izbailes, it kā būtu ienākuši zvēru krātiņā. Viņi zin tikai to, kas viņiem ir stāstīts - ka esam fašistu slepkavas un pāršķelsim viņiem rīkles.

VIENS otrs ar garajiem sodiem sāk ieņemt labākas vietas. Vienmēr smaidīgais Elmārs Krastiņš ir ticis slimnīcas virtuvē par pavāru. Mandžūrijas krievs Volodja iet naktīs uz virtuvi strādāt un reiz arī mani pierunā līdz.

Vai nebūtu labi reiz pieēst pilnu vēderu?

Mazgājam un kapājam mazos kartupelīšus un mizojam lielos.

Pēc pusnakts dabūjam pirmo bļodu biezas balandas , bet gribas vēl. Līdz rītam izēdu četras bļodas un esmu pieliets kā muca, bet ēstgriba nepārstāj. Nevaru vairāk pieliekties pie kartupeļu siles. Apēstais līst ārā kā no pudeles.

Nākošajā naktī strādāt neeju. Ko es iesākšu ar izplestu vēderu?

Vajadzēs biezputru ūdenī šķaidīt, kā jau to esmu redzējis citus darām. Vēlāk katru dienu no virtuves Elmārs Krastiņš pusdienas laikā mums atnes trīslitru kanniņu ar kurdjoku mērcē. Kazakhi tur kurdjok-aitas, kam astes vietā ir vairāku kilogramu liels izaugums, kurdjoks. Tas sastāv no baltas, speķim līdzīgas gaļas.

Arvienu pēc pusdienām Elmārs uzprasa: "Nu kā, puikas?" Un mēs atbildam: "Uz goda!"

Kāds mūs nodod, bet neviens neiekrītam - tikai uz laiku zaudējam papildus devu.

Elmāram Krastiņam ir augsts asinspiediens un katru mēnesi, kādreiz pat pa divreiz, viņš nodod asinis.

"Kamēr jau pauris pušu neplīsīs, strādāšu," viņš saka.

SASLIMSTU ar trachomu. Acis ir iekaisušas no spožās saules un putekļiem un rītos šķiet kā ar smiltīm piebērtas. Ārstēšana ir šausmīga. Pirmajā dienā no sāpēm varu sienas gāzt. Guļu uz nāras, un briesmīgās zāles ēd, grauž un dedzina. Vēlāk aprodu. Sāp tikai pirmajā brīdī. Ārsts Pacenko mūs visus tādus atlasa atsevišķā barakā, un atkal esmu vienīgais latvietis. Vēlāk uzzinu, ka, ja neārstējos, varu palikt akls. Jautāju ārstam, kad beigsies šīs mocības.

"Ne tik drīz," viņš saka.

Nepadošos un cietīšu, lai nebūtu, kā te ir kādam vecam kazakham, kam acu plakstiņi griežas uz āru. Elmārs Grīns, mans vecais etapa biedrs, kas ambulancē strādā kā feldšers, reizēm mani pacienā ar liķieri - spirta un glicerīna maisījumu. Par blatu viss ir pieejams, bet manas vienīgās rūpes ir acis, un tām blats nelīdz.

Doktors Pacenko solās izmēģināt jaunu metodi - uz krūtīm zem ādas palikt sasaldētu gabaliņu miroņa ādas un gaidīt, kamēr tā piesūcas. Esot laba acīm un nerviem. Mani nervi no čekas pratināšanas nav vēl atlabuši. Tiklīdz uztraucos, trīcu un raustos, un ar gribas spēku sev nevaru palīdzēt. Piekrītu, un mūsu profesors, lāģera ķirurgs Koļesņikovs, izdara procedūru trīs reizes. Staigāju ar miroņa ādu uz krūtīm un jūtu, ka nervi nomierinās.

VISI, kopā salasījušies, spriež par politiskiem brīnumiem, bet retais baltietis vairs prāto par angļiem un amerikāņiem. Cits jau pat runā par Ķīnu, bet kāds no tās labums? Vecais ķīnietis Vaņa stāsta, kā svētdienās sautējuši rīsus kopā ar pelēkajām dīķa dēlēm. Viņš stāsta par Ķīnas nabadzību un cilvēku pieticību - cik daudz tur zemniekam esot jāstrādā, lai iegūtu sauju rīsu.