Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Darba zonā vienpadsmitajai barakai esot pat logi aizmūrēti, un baraku kūpinot ar sēru. Vilis Ulma, apsviedīgais rīdzinieks, kas uzsāka dzīvi lāģerī pats ar savu brigādi, stāsta, ka viņa barakas vecis savas gultas kājas turot iemērktas ūdens burkās. Viņam blaktis varot uzbrukt tikai no griestiem.

Doktors Beļankins pēc augstskolas esot strādājis Kalmīkijas stepēs, kas ietver visu šo plašo apgabalu. Cīnījies ar melnajām bakām. Lai apturētu baigo slimību, sarkanarmieši esot apšāvuši veselus ciematus un pēc tam visu nodedzinājuši.

Beļankinam esot lieta piesieta par kalpošanu pie vāciešiem.

Dabūjis piecpadsmit gadu.

"Tas būs par vācu smaku," viņš smejas. "Vāciešiem kalpojis neesmu."

Viņš zin pastāstīt, ka Latvijas prezidents Ulmanis arī bijis nometināts šinī apkārtnē.

Ar doktoru mazliet sadraudzējušies, abi ar Visvaldi dabūjam blatiņu pirtī un varam ērti mazgāties.

Invalīdus sāk drusku apģērbt, un par blatu dabūjam zilus uzvalkus. Blatniji jau sen tādus ir dabūjuši un šaurās bikses pāršuvuši jūrnieku stilā. Ieved arī pa pusei sapuvušu stepes sienu, un varam piebāzt ilgi glabātos nāras maisus. Siens gan smird pēc pelējuma, bet vismaz atpūšas nospiestie sāni.

Pienāk diena, kad siens, ir sabirzis un sakratāms vienā maisa stūrī, bet arī birzumus cenšos palikt zem sāniem. Dažs no slimnīcā ievietotajiem ir savācis saberzto sienu un tikko var maisu panest. Nelaime sākas, kad sanitārajās dienās guļamais ir jāklapē un paceļas putekļu mākonis, ko ieelpot ir bīstami.

AIZGĀJUSI ir atkal viena Kazakhstānas vasara un pienācis vējains rudens. Man pretim stāv trešā ziema stepes lāģerī. Kāda tā būs? Paēdis neesmu, bet no kājām nekrītu tikai tāpēc, ka nekādu darbu nedaru. Miesas trūkumam te ir sava priekšrocība.

Nomirst zvejnieks Innus no Mangaļiem - liela auguma vīrs.

Viņam esot sākusies artēriju sašaurināšanās un noņemta kāja. Pēc pāris mēnešiem arī otrajā kājā iemetusies gangrēna, un pēc otrās amputācijas vairs slimnīcu neatstājis.

Ārstiem lielo lāģera mirstību nevar pārmest. Viņi dara visu iespējamo.

Tuberkulozes nodaļu vada žīds Sabats un ungāru grāfs Salī, kam Budapeštā bijusi pašam sava klīnika. Kaulu tuberkulozes klīnikas priekšnieks ir lietuvietis doktors Pukas, un rentgena nodaļu vada vācietis - kara ārsts Maincs. Ir vēl citi labi ārsti un feldšeri, un viss medikālais personāls mēģina pārvarēt lielo mirstību.

KĀDU vakaru aziāti sāk sist veco Sudmali - Rūda tēvu. Klibais gans irānis Ibragims saka, vecais esot nogūlies uz viņa izklātās guļvietas. Rūdis uzrāpjas tēvam palīgā, un, nevarēdams tādu nekaunību paciest, uz nāras uzlecis, Ibragimam pa seju sadodu arī es. Zemē nolecis un degunu saķēris, Ibragims kliedz, ka viņu sitot nost, un, izskrējis gaitenī, sauc palīgus. Redzu, ka būšu nepatikšanās, bet neko vairs darīt nevaru.

"Pie velna!" Sargs paskatās uz Ibragima asiņaino seju. "Tieciet paši galā!"

Ibragims, slaucīdams izsmērētās asinis, pārstāj bļaut, bet aziātu brigāde ir kājās un draud, ka mana galva šonakt mētāšoties atejā.

"To vēl redzēsim, kura galva," es droši atsaku. Zinu, ja šādās reizēs grib noturēt galvu, nedrīkst pazaudēt bravūru, bet dūša ir papēžos.

Čečenu brigadieris mani vēro ar savu drūmo skatienu. Kā lai es zinu, ko domā šis kalnu vīrs? Guļu viens uz savas augšējās nāras un zinu, ka atklāti viņi man neuzbruks. Esam astoņi latvieši, bet cik no tiem nostātos manā pusē? Esmu bieži redzējis, kā viens blatnijs aptīra grupu, un apkārtējie skatās, un ne pirkstu nekustina. Savējiem saku, lai pamodina, ja aizmiegu, un visi apsolās mani uzmanīt. Nemaz nezinu, kā esmu aizmidzis, bet nemodināts pamostos ar paša galvu uz pleciem.

"Tu izturējies kā vīrs," saka čečenu brigadieris. "Būsim draugi. Prasi, ko vajag - palīdzēšu."

Labāk nevar būt. Ir galva uz pleciem un iespaidīgs draugs.

Neviens vairāk nedraud, bet nekāds varonis nejūtos.

MŪSU barakā ir četri blatniji . Sūkdami čefīru , viņi dzied savas cietumnieku dziesmas. Čefīrs - brūns, biezs šķidrums - ir krimiķu narkotika, kuru viņi iegūst, novārīdami mazā ūdenī paciņu tējas.

Pazīstu vienu no viņiem - ļeņingradieti Volodju. Reiz Visvalža dēļ ar Volodju saķēros par guļas vietu. Nolemju izmantot čečenu brigadiera piešķirto priekšrocību un, tā kā man rokās ir āmurs, esmu jau bruņojies. Bālais narkotiķis to saprot un atkāpjas. Otrreiz iznāk saruna, kad no mājām saņemu sūtījumu. Pienācis saka, ka arī viņam kaut kas pienākoties.

"Es tā nedomāju. Pats izlemšu, ko cienāšu," es saku, un viņš atkāpjas.

Vēlāk turamies atstatu.

Arī lāģera traģēdijas uzliesmo un nodziest. Kādā pusdienas laikā uzrauga klātbūtnē nodur piektās barakas veci viņa paša kabinkā . Uzraugs aizbēg, un par bēgšanu uzraugu vēlāk notiesā uz diviem gadiem.

Un vienu nakti mūsu gaitenī pakaras kāds puisis no Ļeņingradas. Esot saņēmis ziņu, ka sieva šķīrusies. Muļķīgi ir kārties tādas sievietes dēļ, es domāju. Vai gan dzīvība nebūtu jāglabā ar visiem spēkiem? Tomēr neviens apcietinātais, ko sieva ir atstājusi, nevar uzzināt īstos šķiršanās apstākļus. Ja viņai ir piedraudēts, ka atlaidīs no darba, no kā lai viņa pārtiek? Partijnieki skatās, lai visos darbu kolektīvos par noziedznieku sievām jau ziņas būtu priekšā. Un kas drīkstētu tādām dot darbu?

LAI uzturētu garastāvokli, vīri sāk atcerēties savas mīlas dēkas. Uz mirkli aizmirstas baraka un tukšie vēderi. Arī Visvaldis skumst par zaudētajiem glāstiem, bet Pēteris Lācis, zvērināts vecpuisis, saka, ka viņš neciešot jēlas runas. Ka viņš necieš sievietes, nav noslēpums.

Lāģerī mīlētājus nejūt. Runā, ka viens esot ūdens pumpētavā - pērkot sievietes par paiku . To darītu tikai tāds, kas ir kaut cik paēdis. Pie lāģera devas vēders valda pār mīlu.

Ziema ir klāt. Retie zāles čemuri ir sakaltuši, un aukstais vējš ir plikus noplēsis un aplauzis slimnīcas dārziņa krūmus. Reti kāds atstāj baraku. Apkārt klīst tikai tabakas tirgoņi un, sekcijā ienākuši, slauka piedurknēs pilošos degunus.

Mēs sēžam uz nārām un sapņojam par siltumu un vasaru, bet daudziem vēl citas rūpes spiež plecus. Pēteris Titmanis esot sanēmis ziņu, ka Sibīrijā mirusi viņa izsūtītā sieva. Viņš ir zaudējis ģimeni, mājas, vienu kāju un brīvību uz desmit gadiem. Alnis Puķītis no kaulu tuberkulozes ir pazaudējis kājas pēdu un, tikko iznācis no slimnīcas, nevar izdomāt, kā lai to paziņotu savai brīvībā palikušajai meitenei.

Bet arī te visi nav cietēji. Skrundinieks Ernests Bite saņem sūtījumu no savas mūžam uzticamās Almas, bet jūsmo par citu. Pacienā arī mani ar Kurzemes žāvēto speķi, un es nevaru nobrīnīties, kā vēl joprojām speķi tik biezu var nobarot.

Izmēģinām to ēst ar cukuru - pēc dāņu parauga - un garšo lieliski. Nesaprotu, kāpēc senāk domājām, ka speķis ir ēdams tikai ar sāli.

Laikam garša ir atkarīga no apstākļiem. Bērnībā zivjeļļa šķita riebīga, bet tagad ambulancē no Elmāra Grīna saņemtā karote garšo tik labi, ka varētu izdzert visu pudeli.

ESAM jaunās dzīvības briesmās. Ir sākusies dzeltenā slimība. Vadība apgalvo, ka vainīgi ir dzīvnieki no grauzēju dzimtas, bet te jau tādu nemaz nav. Ja būtu, ieslodzītie tos apēstu. Reiz darba zonā vīri bija noķēruši zvirbuļus un sprieda, kā gatavot. Un kādam kaķim dzīvību esot izglābis uzraugs. Izsalkušu vergu nometne nav vieta dzīvniekiem.