Romans Arzjancevs - Autogēnais treniņš peldētāju psihologiskajā sagatavošanā. Bakalaura darbs

Svarīga psiholoģiskās sagatavošanas puse, kuras loma pieaug, pieaugot sporta meistarībai, ir starpmuskuļu psihiskās regulācijas koordinācijai, kas izpaužas gan galveno kustību izpildīšanu nodrošinātāju muskuļu darba režīma veidošanā, gan to antagonistu.

Sportista spēja koncentrēt uzmanību uz atsevišķu muskuļu grupu maksimālu aktivitāti, pie citu maksimālas atslābināšanas prasa mērķtiecīgu ideomotoro treniņu. Šī uzdevuma risināšanai vislielāko efektu sportista apmācībā iespējams gūt pie pilnīgas patvaļīgas muskuļu atslābināšanas, bet pēc tam spējas pilnveidošana muskuļu grupas sasprindzināšanas koncentrācija nodrošina efektīvu kustības izpildi [34; 237].

Neverbālās pašregulācijas metodes iedala: aparāta un neaparāta metodēs. Aparāta kontakta pašregulācijas metodēm pieder visas tās, kad sportists izmanto blakus ierīces (mūzika), kas viņam palīdz sasniegt atslābināšanās efektu, palīdz tikt vaļā no nepatīkamām emocijām un jūtām.

Bezaparāta – neverbālās pašregulācijas metodes ietver vienkāršākās metodes un ideomotoro treniņu [30; 351—352].

Šulca diennakts treniņš ir viena no svarīgākajām uzbudinājuma regulācijas metodēm sportistiem. Šīs metodes būtība – cilvēkam ir jākoncentrē uzmanību uz muskuļu un autonomo (veģetatīvo) sistēmu, un psihisko stāvokli. Cilvēkam piedāvā atslābināties un palīdz iemācīties regulēt savu pulsu un elpošanu un izraisīt smaguma stāvokli dažādās ķermeņa vietās, domās iztēlojoties atbilstošus tēlus.

Eksperimentāli noteikts, ka autogēnais treniņš nodrošina organismā norisošo psihofizioloģisko procesu izmaiņas. Atklāja, ka priekšstats par siltuma sajūtu ekstremitātēs patiešām izraisa to pasiltināšanos, iespējams iemācīties patvaļīgi mainīt pulsa biežumu, kā arī izsaukt būtiskas izmaiņas elpošanas sistēmā [13; 131].

Izstrādāto autogēnā treniņa metodiku lietošana paredzēta dziļam atslābināšanās un miera stāvoklim bez aktivitātēm. Tās pielietošana nav mērķtiecīga sporta praksē un reizēm var pat pazemināt sportista darba spējas pirms sacensībām. Tas notiek tāpēc, ka, beidzot pielietot metodi, kas pamatojas uz atslābināšanos, sportists vēl ilgu laiku paliek atslābinājies, pat slābans (gauss). Sporta praksē, beidzot seansu, nepieciešama optimāla sportista aktivizācija, lai veiksmīgi pildītu priekšā stāvošās darbības.

Paņēmienus pielieto sekojošā secībā:

а) atslābināšanās paņēmieni:

• atbrīvošanās no negatīviem emocionāliem stāvokļiem;

• nomierināšanās;

• pilnīgs miers;

b) pēc miera perioda – paņēmieni:

• domāti uzmanības aktivizācijai un organisma sagatavošanai gaidāmām sportiskām darbībā, ietverot ideomotoro treniņu, atbilstošu dotajai darbībai;

• tam nepieciešamo emocionālo stāvokļu aktivizāciju [55; 16—17].

Autogēnais treniņš – psihoregulācijas metode, kas pamatojas uz psihisku pašiedvesmu, kad smadzeņu darbība, galvenokārt, koncentrēta uz priekšstatu treniņu. Metodes satura pamatā ir formulas, kuru uzdevums ir radīt pazeminātas aktivitātes stāvokli dažādās organisma sistēmās. Tāda stāvokļa fonā daudzas reizes izpilda dažādu muskuļu grupu atslābināšanās vingrinājumus, aktivizācijas un mobilizācijas vingrinājumus. Lai sportists labi tiktu galā ar lielu sportisko slodzi, viņa vispārējam stāvoklim ir jābūt labam, jābūt viegli vadāmam pamudinājuma un orientēšanās aspektā, kā arī jābūt vadāmam ar psihoregulējošo vingrinājumu palīdzību, kad dotajam sportistam darba spēju līmenis ir zemāks par normālo [32; 85—86].

Autogēnajam treniņam ir divas pakāpes – pirmā un otrā. Klasisku pirmās pakāpes variantu sastāda «smaguma» (subjektīva muskuļu smaguma sajūtas sasniegšana, objektīvi – to relaksācija), «siltuma» sajūtas, «mierīgas sirdsdarbības», «brīvas elpošanas», «vēsas pieres» vingrinājumi.

Jāatzīmē, ka pedagoģiskajā darbā netiek izmantota otrā – augstākā – autogēnā treniņa pakāpe, kas būtībā ir atslēgšanās no apkārtējās pasaules. To izmanto, lai «ieietu sevī» ar mērķi noskaidrot galveno priekšā stāvošajā darbībā, lai aktualizētu dzīves vērtību orientācijas un kustību to realizācijai, tas ir pats augstākais regulācijas līmenis – pašapziņa – pašregulācija, sarunas ar sevi pašu (Горбунов, 1966) par pārdomu un pārspriedumu labumu.

Zināms, ka viens no autogēnā treniņa avotiem ir dažādi pašregulācijas paņēmieni, ko praktizē jogas filozofijas mācību sekotāji.

Autogēnā treniņa pieaugošo popularitāti sportistu vidū, acīmredzot, var izskaidrot sekojoši:

• autogēnais treniņš ir ne tikai regulācijas, bet arī pašregulācijas metode, tik nepieciešama pašam sportistam, kas atbildīgu sacensību momentos parasti ir atstāts viens pats;

• metodes apmācīšana un tās pilnveidošana ir pieejama katram sportistam, jau pirmie apmācības soļi ir pārliecinoši;

• autogēnais treniņš vispārina citus psihisko stāvokļu vadīšanas veidus;

• acīmredzami ir divi galvenie psiholoģiskie mehānismi autogēnajā treniņā: uzmanības koncentrācija un pagātnes pieredzes tēlu iztēlošanās;

• autogēnais treniņš – salīdzinoši veca psihoterapijas metode, kas ir praktiski apstiprināta ar klīniskiem novērojumiem [49; 250—252]. Autogēno treniņu plaši pielieto Eiropā, daudz mazāk Ziemeļamerikā.

Tāda tipa frāzes kā: «Mana labā roka ir smaga», «Mana sirds sit mierīgi», «Mana piere ir vēsa» ir parasti izmantojamo verbālo stimulu piemēri autogēnā treniņa programmā. Viens no iemesliem, kāpēc autogēnais treniņš nav ieguvis popularitāti Ziemeļamerikā, ir tas, ka autogenā treniņa tehnikas apgūšana prasa daudz laika, nepieciešami vairāki regulāru nodarbību mēneši (pa 10—40 min. katru dienu) [50; 170—171].

Daudzi psihologi dažādas valstis ir atzinuši, ka klasiskais autogēnais treniņš nav piemērojams visiem gadījumiem. Dažādi uzdevumi, kas jārisina, prasa citus psihiskās pašregulēšanās variantus. Krievijas psihologi, kas nodarbojās ar šiem jautājumiem, ir ieteikuši citu pašiedvesmas izmantošanas veidu.

Darba pieredze lielajā sportā ir parādījusi, ka sportisti – atšķirībā no nesportistiem – lieliski prot atslābināt muskuļus. J. H. Šulca ieteiktajās smaguma formulās var rast tik stipru efektu, ka sportistiem no radušās smaguma sajūtas ne vienmēr izdodas atbrīvoties tik ātri un pilnīgi, kā konkrētajā sacensību situācijā tas ir nepieciešams.

Tāpēc Krievijas speciālisti, kas sportā izmantoja pašiedvesmu, atteicās no formulām, kuras rada šādu sajūtu, un izmantoja citas formulas, kas vērstas uz atslābinājuma, siltuma, viegluma radīšanu. Viņi pat ieteica lietot speciālas formulas smaguma sajūtas likvidēšanai tādos gadījumos, kad tā rodas pati no sevis.

Ar autogēno treniņu iegūtais miers un nosvērtība, kā arī psihiskā nostabilizēšanās cilvēku nedara gausu, bet atbrīvo spēkus, kurus var lietderīgi izmantot. Lai mobilizētu sportistus maksimālo rezultātu sasniegšanai, pašiedvesmas formulas jāizstrādā, stingri pielāgojot tās sporta veida specifikai, kā arī ikviena sportista personības individuālajām īpatnībām. Ja formulās nav pietiekamas konkrētības pakāpes, tās var noderēt tikai vispārīgi.

Ar autogēno treniņu var pārvarēt:

• pirmsstarta drudzi un sasprindzinājumu, mazvērtības kompleksu sacensību laikā;

• nespēju likt lietā visus savus spēkus;

• nespēju pietiekami koncentrēties, lai novērtētu situāciju;

• vispārēju nervozitāti un ar to saistīto bezmiegu pirms sacensībām un sacensību drudzi [9; 54].