Džefrijs Ārčers - Ar svešu vārdu

– Esmu pierakstījis, kādus noteikumus jūs pagājušā mēneša laikā esat pārkāpis, Heslera kungs. Dažus no tiem pat vairākas reizes. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka komisijai tā būs interesanta lasāmviela. Šajā vakarā es sarakstu papildināšu ar vēl divām piezīmēm. Atrašanās kamerā viens pret vienu ar ieslodzīto, kamēr kameras durvis ir aizvērtas. Četri simti deviņpadsmitais punkts. Un fizisku draudu lietošana pret ieslodzīto, kad viņš nespēj sevi aizsargāt. Pieci simti divpadsmitais punkts. – Heslers pakāpās soli atpakaļ. – Tomēr esmu pārliecināts, ka uz komisiju, apsverot jūsu paaugstinājuma iespēju, vislielāko iespaidu atstās jautājums par to, kālab jums nācās aiziet no Jūras spēkiem, nodienējot tik ļoti īsu laiku. – Heslers nobālēja. – Iemesls noteikti nebija tikai izkrišana virsnieka kvalifikācijas eksāmenā.

– Kurš izpļāpājās? – Heslers noprasīja, bet viņa balss bija tikai nedaudz skaļāka par čukstu.

– Kāds jūsu bijušais kuģa biedrs, kuram tik ļoti nepaveicās, ka viņš nokļuva šeit. Jūs parūpējāties, lai viņš turētu muti, un tālab piedāvājāt viņam bibliotekāra palīga vietu. Arī es sagaidu to pašu. – Harijs pasniedza savu pēdējā mēneša veikumu Hesleram, pagaidīja, līdz viņš aptver tikko dzirdēto, un tad piebilda: – Es turēšu muti līdz savai atbrīvošanas dienai. Protams, ja vien jūs nedosiet man iemeslu mainīt nostāju. Un pamēģiniet man kaut pirkstu piedurt! Es panākšu, lai no dienesta ieslodzījuma vietā jūs izlidotu vēl ātrāk nekā no Jūras spēkiem. Vai es izteicos gana skaidri? – Heslers pamāja ar galvu, taču nesacīja ne vārda – Un, ja atkal no jaunpienācējiem izvēlēsieties sev kādu rotaļlietu, darījums vairs nebūs spēkā. Un tagad lasieties ārā no manas kameras!

Kad Loids piecēlās kājās, lai sveiktu Hariju viņa pirmajā darba dienā bibliotekāra palīga amatā, Harijs atskārta, ka parasti redzējis viņu tikai sēžam. Loids izrādījās garāks, nekā viņam licies. Augums bija krietni pāri sešām pēdām. Par spīti neveselīgajam cietuma uzturam, viņš izskatījās labi un bija viens no nedaudzajiem ieslodzītajiem, kurš katru rītu skuvās. Viņam bija ļoti melni, atpakaļ atķemmēti mati, un viņš vairāk līdzinājās lēnām novecojošai skatuves zvaigznei, nevis cietumniekam, kurš izcieš sodu piecu gadu garumā par krāpniecību. Kvins nebija varējis noskaidrot viņa pastrādātā nozieguma nianses, un tas nozīmēja, ka neviens, izņemot cietuma priekšnieku, nezina visu stāstu pilnībā. Cietuma likums bija ļoti vienkāršs – ja ieslodzītais pats nevēlas stāstīt, par ko iesēdināts, nedrīkst uzdot nekādus jautājumus.

Loids iepazīstināja palīgu ar darba kārtību, kuru Harijs pilnībā apguva jau līdz brīdim, kad abi todien devās vakariņās. Dažas nākamās dienas Harijs uzdeva Loidam jautājumus par to, kā savācamas grāmatas, kuru lasītājs iekavējis nodošanas termiņu, par soda naudām, par to, kā mudināt ieslodzītos ziedot savas personīgās grāmatas cietuma bibliotēkai, kad pienāk laiks atgriezties brīvībā. Par šādu iespēju Loids pat nebija iedomājies. Lielākā daļa Loida atbilžu bija vienzilbīgas, tālab Harijs viņam ātri vien ļāva atgriezties iesildītajā vietā pie rakstāmgalda, kur varēja droši paslēpties aiz New York Times numura.

Levenemā bija gandrīz tūkstotis ieslodzīto, tomēr mazāk nekā viens no desmit prata lasīt un rakstīt. To neprata pat visi tie, kas papūlējās otrdienās, ceturtdienās un svētdienās ierasties bibliotēkā.

Harijs ātri atskārta, ka Makss Loids ir slinks un viltīgs cilvēks. Viņš neiebilda ne pret vienu jaunievedumu, ko ierosināja palīgs. Galvenais nosacījums bija viens – lai pašam nav jāiesaistās un jāveic kāds papildu darbs.

Likās, ka Loida galvenais uzdevums ir allaž parūpēties par to, lai būtu pagatavota kafija, gadījumam, ja bibliotēkā iegriežas kāds virsnieks. Kad bibliotēkā tika nogādāta cietuma priekšnieka izlasītā iepriekšējās dienas New York Times , Loids uz visu atlikušo rīta cēlienu iekārtojās pie rakstāmgalda. Vispirms viņš pievērsās grāmatu apskatam un, kad bija to rūpīgi izpētījis, ķērās pie reklāmu lasīšanas, tad sekoja ziņas un pašās beigās sporta jaunumi. Pēc pusdienām viņš sāka minēt krustvārdu mīklas, ko Harijam nākamajā rītā bija ļauts pabeigt.

Kad Harijs tika pie laikraksta lasīšanas, tas bija jau divas dienas vecs. Viņš vienmēr lasīšanu sāka ar starptautiskajām ziņām, jo gribēja būt informēts, kā norisinās karadarbība Eiropā. Tā viņš uzzināja par iebrukumu Francijā un to, ka Nevils Čemberlens demisionējis no premjerministra posteņa un viņa vietā stājies Vinstons Čērčils. Ne visiem viņa kandidatūra bija pa prātam, tomēr Harijam labā atmiņā bija viņa runa, kas sacīta Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, kad viņš pasniedza audzēkņiem balvas. Harijs nešaubījās, ka Lielbritānijas vadība ir īstā vīra rokās. Kārtējo reizi Harijs nolādēja likteni par to, ka ir kļuvis par ieslodzīto Amerikas cietumā, bet ne par virsnieku Apvienotās Karalistes Jūras spēkos.

Dienas nogalē, kad pat Harijam bija grūti atrast sev nodarbošanos, viņš ķērās pie dienasgrāmatas.

Harijam bija nepieciešams vairāk nekā mēnesis, lai grāmatas sakārtotu divās lielās grupās – daiļliteratūra un pārējā literatūra. Nākamā mēneša laikā viņš visu klasificēja vēl sīkākās sadaļās, lai ieslodzītajiem lieki nenāktos tērēt laiku, piemēram, meklējot vienīgās trīs grāmatas par galdniecību, kādas vispār pieejamas bibliotēkā. Viņš Loidam izskaidroja, ka, runājot par grāmatām, kas neietilpst daiļliteratūras grupā, svarīgākais nav autora vārds, bet gan kategorija. Loids tikai paraustīja plecus.

Svētdienu rītos Harijs stūma grāmatu ratiņus pa visiem četriem cietuma korpusiem un savāca grāmatas, kuru nodošanas termiņš bija nokavēts. Dažas no tām nebija atgriezušās bibliotēkā pat vairāk nekā gadu. Viņš bija gaidījis, ka ieslodzītie ar stāžu D korpusā pret viņu izturēsies naidīgi vai jutīsies aizvainoti un mēģinās izrādīt agresiju, tomēr viņi visi vēlējās iepazīties ar cilvēku, kurš panācis, ka Hesleru pārceļ uz Pīrpointu.

Pēc tikšanās ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes komisiju Hesleram tika piedāvāta vecākā virsnieka vieta Pīrpointā. Viņš pieņēma šo piedāvājumu, jo Pīrpointa atradās tuvāk viņa dzimtajai pilsētai. Harijs nemēdza pieminēt, ka viņam būtu kāda saistība ar Heslera pārcelšanu, bet Kvins to nemitējās čukstēt no vienām ausīm nākamajās, līdz šis stāsts kļuva par leģendu.

Ar ratiņiem apstaigājot korpusus un savācot grāmatas, Harijs saklausījās arī dažādas anekdotes, kuras vēlāk vakarā pierakstīja savā dienasgrāmatā.

Bibliotēkā reizumis iegriezās arī cietuma priekšnieks, un viens no iemesliem, turklāt ne jau tas mazākais, bija Harija atsauksme Ieslodzījuma vietu pārvaldes komisijas priekšā. Viņš bija sacījis, ka Svonsona kungs attieksmē pret ieslodzīto izglītošanu nebaidās spert drosmīgus soļus, ir iniciatīvas un izdomas bagāts, turklāt arī tālredzīgs. Harijam bija pat grūti noticēt, cik lielu nepelnītu glaimu devu cietuma priekšnieks ir spējīgs gluži mierīgi pieņemt.

Pēc trīs mēnešiem, ko Harijs bija nostrādājis bibliotēkā, grāmatu aprite bija pieaugusi par četrpadsmit procentiem. Kad Harijs vaicāja, vai drīkstēs organizēt lasīšanas nodarbības vakaros, Svonsons sākumā šaubījās, bet Harijs neaizmirsa atkārtot tik nozīmīgos vārdus “drosmīgi soļi, izdomas bagāts un tālredzīgs”, un cietuma priekšnieks padevās.