Džefrijs Ārčers - Ar svešu vārdu

– Man ir aizdomas, – Harijs šaubu pilnā balsī sacīja, – ka Heslers un Loids ir sametušies uz vienu roku, lai parūpētos, ka es to darbu nedabūju.

– Tu kļūsti para… Kāds bija tas vārds? – Kvins vaicāja.

– Paranoisks.

– Jā, tāds tu kļūsti. Lai gan neesmu drošs, ka zinu, ko tas nozīmē.

– Tas nozīmē, ka cilvēku apsēdušas nepamatotas aizdomas, – paskaidroja Harijs.

– Es nebūtu varējis pateikt labāk.

Harijs nepavisam nejutās pārliecināts, ka viņa aizdomas ir nepamatotas, un pēc nedēļas Savatori paaicināja viņu sānis, lai apstiprinātu viņa ļaunākās nojausmas.

– Heslers ir ieteicis trīs ieslodzītos, lai cietuma priekšnieks apsvērtu viņu kandidatūras. Tava vārda sarakstā nav.

– Tad nu tā… – Harijs ar dūri iebelza sev pa kāju. – Man līdz pēdējai dienai būs jāpaliek par apkopēju.

– Nav teikts, – iebilda Savatori. – Pienāc pie manis dienu pirms tam, kad došos prom no šīs vietas.

– Tad taču jau būs par vēlu!

– Es gan tā nedomāju, – Savatori attrauca, bet neko nepaskaidroja. – Līdz tam uzmanīgi izlasi katru lappusi. – Viņš pasniedza Harijam biezu, ādas vākos iesietu grāmatu, kura reti tika iznesta ārpus bibliotēkas sienām.

Harijs apsēdās uz savas lāvas un atvēra divi simti septiņdesmit trīs lappušu biezo cietumnieka rokasgrāmatu. Vēl neticis līdz sestajai lappusei, viņš sāka rakstīt piezīmes. Ilgi pirms tam, kad viņš bija sācis lasīt visu otru reizi, viņa prātā jau sāka veidoties kāds plāns.

Viņš apzinājās, ka laikam būs izšķiroša nozīme un abas darbības nāksies izmēģināt tieši tāpat, kā to darītu uz skatuves, lai brīdī, kad paceļas priekškars, viss būtu sagatavots. Viņš saprata, ka patiešām nevar realizēt šo plānu pirms Savatori atbrīvošanas, pat ja tikko būs iecelts jaunais bibliotekāra palīgs.

Kad Harijs jau ar visu ieplānoto tērpu vienu plāna daļu izmēģināja kamerā, Kvins sacīja, ka viņš ir ne tikai paranoisks, bet arī pilnīgi jucis, jo savu nākamo priekšnesumu izrādīs pilnīgā vientulībā un varēs paļauties tikai uz sevi.

Cietuma priekšnieks katru mēnesi pirmdienas rītā apmeklēja kādu no cietuma korpusiem, tāpēc Harijs zināja, ka pēc Savatori atbrīvošanas jāpaiet trijām nedēļām līdz viņa vizītei A blokā. Svonsons allaž gāja pa vienu un to pašu ceļu, un cietumnieki zināja – ja viņi vēlas palikt ar veselu ādu, tad priekšniekam acīs labāk netrāpīties.

Kad tajā rītā Svonsons ieradās A bloka augšējā stāvā, Harijs ar beržamo vīkšķi rokā jau gaidīja, lai ar viņu sasveicinātos. Heslers ieslīdēja Svonsonam aiz muguras un pavicināja steku, norādīdams, ka Bredšovam jāpazūd no ceļa, ja viņam dzīvība dārga. Harijs neizkustējās no vietas, un cietuma priekšniekam neatlika nekas cits, kā vien apstāties.

– Labrīt, cietuma priekšniek! – Harijs sveicināja, it kā viņu tikšanās būtu gluži regulāra un ierasta parādība.

Svonsons bija pārsteigts, ka savā apgaitā sastapis ieslodzīto, turklāt vēl tādu, kurš uzdrošinās viņu uzrunāt. Viņš ieskatījās ciešāk. – Bredšovs, vai ne?

– Jums ir laba atmiņa, kungs.

– Es atceros arī to, ka tevi interesēja literatūra. Tiešām brīnījos, kad tu noraidīji iespēju kļūt par bibliotekāra palīgu.

– Man šis darbs nemaz netika piedāvāts, – atteica Harijs. – Ja tas būtu noticis, es šo amatu pieņemtu ar vislielāko dedzību, – viņš piebilda, pārsteigdams cietuma priekšnieku.

Svonsons pagriezās pret Hesleru un teica: – Jūs man sacījāt, ka Bredšovs nevēlas to darbu.

Pirms Heslers paguva kaut ko bilst, sarunā atkal iespraucās Harijs. – Iespējams, ka pats biju vainīgs. Nezināju, ka man jāpiesakās šim amatam.

– Saprotu, – noteica cietuma priekšnieks. – Nu jā, tas laikam visu izskaidro. Varu sacīt, Bredšov, ka tas jauniņais neprot atšķirt Pluto no Platona. – Harijs iesmējās. Heslers stāvēja, lūpas sakniebis.

– Laba analoģija, kungs, – uzslavēja Harijs, kad cietuma priekšnieks grasījās doties tālāk. Harija uznāciens vēl nebija beidzies. Viņam likās, ka Heslers tūdaļ eksplodēs, kad viņš no jakas kabatas izņēma aploksni un pasniedza to cietuma priekšniekam.

– Kas tas ir? – Svonsons aizdomīgi noprasīja.

– Oficiāla vēstule Ieslodzījuma vietu pārvaldei, ko iesniegt viņiem, kad viņu pārstāvji nākamajā otrdienā ieradīsies cietumā savā ik ceturkšņa vizītē. Izmantoju savas tiesības, kā noteikts Krimināllikuma trīsdesmit otrajā pantā. Vēstules kopiju esmu nosūtījis savam advokātam Seftonam Dželksa kungam. – Pirmo reizi šās sarunas laikā cietuma priekšnieks izskatījās nobažījies. Heslers tik tikko valdījās.

– Vai tā ir sūdzība? – cietuma priekšnieks piesardzīgi vaicāja.

Harijs paskatījās tieši uz Hesleru un pēc tam atbildēja: – Simt sešpadsmitajā paragrāfā ir sacīts, ka man ir tiesības neatklāt cietuma personālam, kāda iemesla pēc es vēršos pie Ieslodzījuma vietu pārvaldes. Esmu pārliecināts, ka jums tas ir zināms, priekšnieka kungs.

– Jā, protams, Bredšov, – manāmi uztraucies, sacīja Svonsons.

– Tomēr mans nolūks, cita starpā, ir informēt pārvaldi par to, cik lielu uzmanību jūs pievēršat literatūrai un reliģijai kā mūsu ikdienas dzīves svarīgai sastāvdaļai. – Harijs pakāpās sāņus, lai cietuma priekšnieks varētu paiet garām.

– Paldies, Bredšov! Tā ir laba rīcība.

– Mēs parunāsim vēlāk, Bredšov, – gandrīz čukstus nošņāca Heslers.

– Nevaru vien sagaidīt, – Harijs atbildēja gana skaļi, lai to saklausītu arī cietuma priekšnieks.

Šī saruna ar cietuma priekšnieku kļuva par galveno apspriežamo tematu cietumnieku rindā pēc pusdienām. Atgriezies no virtuves kamerā, Kvins brīdināja Hariju, ka paklīdušas runas par Heslera nodomu pēc gaismas nodzēšanas viņu nogalināt.

– Es tā nedomāju, – Harijs rāmi atteica. – Cilvēki, kuri terorizē citus, ir gluži kā monētas divas puses. Vienā pusē terorizētājs, bet otrā – gļēvulis.

Kvins neizskatījās pārliecināts.

Harijam nenācās ilgi gaidīt, līdz radās iespēja pierādīt sava uzskata patiesumu. Tiklīdz gaismas bija nodzēstas, kameras durvis atsprāga vaļā, un tajās nostājās Heslers ar steku rokā.

– Kvin, ārā no kameras! – viņš pavēlēja, nenovērsdams skatienu no Harija. Kad īrs bija izsteidzies gaitenī, Heslers sacīja: – Es visu dienu gaidīju šo brīdi, Bredšov. Tagad tev nāksies uzzināt, cik kaulu ir tavā ķermenī.

– Diezin vai, Heslera kungs, – Harijs attrauca, pat nenodrebējis.

– Un kas, pēc tavām domām, tevi no tā paglābs? – Heslers vaicāja. – Cietuma priekšnieka, kurš varētu tevi pasargāt, te tuvumā nav.

– Cietuma priekšnieks man nemaz nav vajadzīgs, – atteica Harijs. – Ne jau tagad, kad esat izvirzīts paaugstināšanai, – viņš piebilda, cieši raudzīdamies Hesleram acīs. – No uzticama avota man ir zināms, ka jūs nākamajā otrdienā pulksten divos stāsieties Ieslodzījuma vietu pārvaldes komisijas priekšā.

– Un kas par to? – vaicāja Heslers, kurš tagad jau atradās mazāk nekā pēdas attālumā no Harija.

– Jūs aizmirstat, ka es tajā pašā rītā pulksten desmitos vērsīšos ar iesniegumu pie šīs pašas komisijas. Kādam no komisijas varētu likties interesanti, kālab tik daudzi mani kauliņi piepeši ir lauzti pēc tam, kad esmu uzdrošinājies uzrunāt cietuma priekšnieku. – Heslera steks atsitās pret lāvas malu tikai dažas collas nostāk no Harija sejas. Viņš nenodrebēja. – Protams, – Harijs turpināja, – ir jau iespējams, ka vēlaties palikt par korpusa atbildīgo virsnieku līdz sava mūža galam. Tomēr es par to šaubos. Pat jūs taču nevarētu būt tik dumjš, lai izpostītu savu vienīgo iespēju tikt pie paaugstinājuma. – Heslers atkal pacēla steku, tomēr vilcinājās to lietot. Harijs no spilvena apakšas izņēma biezu piezīmju burtnīcu.