Iļja Laurs - Jauna pieeja biznesam

Pirmkārt, uzņēmēju no algota darbinieka atšķir ieguldījums pašā biznesā. Uzņēmējam taču jātic savai idejai, jāizveido uzņēmums, jānodarbina darbinieki, jāizdomā biznesa virziens, viņam jāuzaicina labākie speciālisti, jāinvestē un jārūpējas, lai uzņēmums gūtu panākumus. Tik daudz darbu jāpadara gada laikā. Tas ir diezgan liels risks. Pirmajā gadā no desmit kompānijām izdzīvo tikai viena. Ticamība, ka nepaveiksies, – grūtais darbs izčabēs, un visiem nāksies šķirties, – ir diezgan liela. Atbildība, kas gulstas pirmajos gados, liek nosirmot ne vienai vien vadītāja galvai!

Tāds risks nelielā jaunā kompānijā savā ziņā visus padara par uzņēmējiem. Viceprezidents mazā uzņēmumā būs daudz lielāks uzņēmējs nekā drošu posteni ieņemošais “Google” viceprezidents.

Tas ir tāpēc, ka algots darbinieks lielā, uzticamā kompānijā gandrīz neriskē. Nostiprinājies uzņēmums taču neiznīks gada laikā.

Taču ne visi vēlas un var būt uzņēmumu veidotāji un dibinātāji. Ja nolemsiet, ka tāds risks jums nepatīk, mūsdienu biznesa modeļi jums vienalga ļaus būs par biznesmeni pat uzņēmumā, kurā esat algots. Jaunajos biznesa modeļos bieži var redzēt, ka algoti darbinieki uzņēmumā ne tikai strādā, bet tiem pieder arī kompānijas īpašums – viņi ir akcionāri vai arī viņiem ir opcijas.

Viceprezidents mazā uzņēmumā būs daudz lielāks uzņēmējs nekā drošu posteni ieņemošais “Google” viceprezidents.

Prakse, ka uzņēmuma akcijas var iegādāties algoti darbinieki, nav īpaši izplatīta Lietuvā. Mūsu valstī algots darbinieks visbiežāk saņem tikai līgumā paredzēto algu. ASV, Rietumeiropā un Lielbritānijā modernu uzņēmumu īpašums pieder arī tā darbiniekiem. Tā ir viena no svarīgākajām modernā biznesa pazīmēm.

Ir divi veidi, kā algoti darbinieki var iegūt uzņēmuma īpašumu. Pirmais veids ļauj uzreiz iegādāties uzņēmuma akcijas vai arī ļoti īpašos gadījumos akcijas tiek pat izmaksātas kā pielikums pie algas. Otrais veids – uzņēmums saviem darbiniekiem par padarīto darbu piešķir atalgojumu un dod tiesības iegādāties akcijas vai, runājot biznesa valodā, paziņo, ka pie algas tiks pievienota opcija. Un vēlāk, kad uzņēmums nolems pārdot akcijas vai tās iesniegt biržā, opcijas īpašnieki varēs akcijas iegādāties par konkrētu cenu pēc iepriekšējas vienošanās.

Piemēram, jauns darbinieks, kas sācis strādāt uzņēmumā, saņem 1 procentu uzņēmuma akciju opciju. Tiek saskaņots, ka viņš varēs nopirkt noteiktu akciju daudzumu – par 1 dolāru vienu akciju. Darbinieks nav spiests šīs akcijas pirkt, bet viņam ir piešķirtas tādas tiesības.

Pēc trīs gadu veiksmīga darba uzņēmumā pieaug arī akciju vērtība. Piemēram, jums atnākot uz uzņēmumu, akcija maksāja 1 ASV dolāru, bet pēc dažu gadu sekmīga darba – 3 ASV dolārus.

Piešķirtās tiesības iegādāties akcijas jūs varat realizēt, pat aizejot no uzņēmuma. Piemēram, bijušais vadītājs, redzēdams, ka viņam atmaksājas realizēt savas tiesības iegādāties akcijas par cenu pēc vienošanās, nolemj akcijas pirkt un pārdot par esošo tirgus cenu.

Mazā, nesen izveidotā uzņēmumā vadītājs kā pielikumu pie algas var saņemt no 3 līdz 10 procentiem visu pieejamo uzņēmuma akciju opciju. Viceprezidentam būs tiesības iegādāties jau attiecīgi mazāku daudzumu uzņēmuma akciju – no 1 līdz 2 procentiem, menedžerim – no 0,01 līdz 0,1 procentam.

Domāju, ka nekas nerada labāku motivāciju kā iespēja strādāt savā un uzņēmuma labā. No tā, kā strādājat jūs, jūsu kolēģi, kā kompānija realizē iecerētos mērķus, taču palielinās arī kompānijas finansiālais pieaugums – bet tas ir izdevīgi visiem.

Jo mazāks uzņēmums, jo tam ātrāk jāaug. Un pretēji, diezgan liela kompānija aug lēni. Uzņēmumam sākot darbību no 1 milj. apgrozības, to trīskāršot gada laikā nav grūti. Toties daudz grūtāk ir sasniegt, lai 300 milj. apgrozījums palielinātos līdz 1 mljrd. Tātad būt uzņēmējam un nopelnīt no vērtības pieauguma mazā kompānijā ir daudz lielākas iespējas.

Lielas kompānijas, tādas kā “Microsoft”, saviem darbiniekiem pie algas pievieno nevis iespēju iegādāties akcijas, bet pašas akcijas. Protams, arī akciju daudzums būs diezgan mazs, piemēram, algotam jaunam “Microsoft” darbiniekam, kas ieņem augstu amatu, būs tiesības tikai uz simto vai mazāku akciju procenta daļu.

Taču ļoti bieži lielās kompānijās, tādās kā jau minētās “Microsoft” vai “Facebook”, “Zynga”, “Groupon”, “Yahoo”, akcijas ir katram uzņēmuma darbiniekam – no viceprezidenta līdz apkopējai. Atšķiras tikai piederošo akciju daudzums. Pieņemsim, “Yahoo” vadītājas Marisas Meijeres gada alga ir 60 milj. ASV dolāru, liela daļa šīs summas tiek izmaksāta kompānijas akcijās. Parasti uz kompāniju atnākušam jaunam viceprezidentam vai direktoram ir tiesības iegādāties ap 1 procentu uzņēmuma īpašuma.

Kā jau teicu, mazākos uzņēmumos saņemt uzņēmuma akcijas, kā arī veidot karjeru ir daudz vieglāk. Iedomājieties, kā tagad priecājas tie cilvēki, kuri pieņēma lēmumu un atnāca uz “Facebook”, “Zynga”, “Groupon”, “Yahoo”, kad tās bija nesen izveidotas un ļoti mazas.

Iespējamas ļoti dažādas esošo akciju, ieņemamo amatu un saņemtā atlīdzinājuma kombinācijas. Piemēram, var piederēt 90 procenti uzņēmuma akciju un saņemt 100 tūkst. ASV dolāru gada algu, kā arī ieņemt viceprezidenta amatu. Var būt algots IT inženieris mazā kompānijā, saņemt 30 tūkst. ASV dolāru gadā un īpašumā 0,1 procentu akciju opcijas.

Citāda šo faktoru kombinācija iespējama, kad var iegādāties uzņēmuma akcijas un rūpēties par to panākumiem, – katram darbiniekam ļauj darboties biznesā un būt par uzņēmēju. Atšķiras tikai riska pakāpe.

Algots darbinieks, kuram pieder akcijas vai opcija, nekad tā neriskē kā dibinātājs. Ja kompāniju dibināt viens, uz jūsu pleciem gulsies arī visas rūpes. Taču jums piederēs arī visa uzņēmuma akciju pakete, kā man, dibinot “GetJar”, piederēja 100 procenti akciju. Ja uzņēmumu dibināt viens, tad arī pašā sākumā jums piederēs daudz vairāk uzņēmuma īpašuma nekā jebkuram citam visā kompānijā.

Pamanīju, ka Lietuvā un Austrumeiropā uzņēmēji netiecas dalīties ar akcijām. Nevēlas pārdot akcijas investoriem, nemaz nerunājot par to, ka akcijās norēķinātos par darbu uzņēmumā.

Labāk 50 % no miljona nekā 100 % no nulles

Biznesa pasaulē, kuru man nākas vērot, atšķirībā no Lietuvas, uzņēmuma dibinātājs, kuram sākotnēji piederēja 100 procenti akciju, ļoti reti saglabā tādu īpašuma daļu pēc gada. Kad uzņēmums nodibināts, pēc pirmās, otrās investēšanas posma tajā dibinātājs var uz pusi samazināt savas esošās akcijas, bet citus 10 procentus sadalīt uzņēmuma darbiniekiem.

Taču, ja arī dibinātājam pieder tikai neliela daļa akciju, viņš var ļoti efektīvi vadīt uzņēmumu un kontrolēt tā darbību, kā to sekmīgi dara Marks Cukerbergs, Sergejs Brins un Lerijs Peidžs. Nevienam no viņiem nepieder vairāk kā 30 procenti uzņēmuma akciju.

Jaunie biznesa modeļi rada tādu vidi, kurā ne tikai algoti darbinieki veido biznesu, bet arī pretēji. Uzņēmējs, kurš pats dibinājis uzņēmumu, pēc kāda noteikta laika pārvalda tikai daļu uzņēmuma akciju paketes un, tāpat kā citi algoti darbinieki, par darbu uzņēmumā saņem atalgojumu.