F. Hoils Dž.Eliots: ANDROMĒDA

Flemings apsēdās viņai blakus.

— Tu varēji to pateikt agrāk.

— Esmu to tagad pateikusi. — Andrē cieši ieskatījās viņam sejā. — Esmu atnākusi pie jums.

— Tu esi atnākusi par vēlu. — Flemings palūkojās uz Andrē biezi notītajām rokām, domādams par pēdām, ko uz tām bija atstā­jusi mašīnas griba. — Viņi atkal uzbūvēs skaitļotāju, un nekas pasaulē nespēs stāties tiem ceļā.

— Bet bez projekta atšifrējuma viņi nevar to izdarīt.

— Tas vēl arvien ir viņu rīcībā.

— Jūs to neiznīcinājāt?

Ja arī Flemings būtu vēl šaubījies par Andrē protesta patiesīgumu, tad tagad izmi­sums viņas balsī un acīs izkliedēja jebkuras šaubas.

— Es nevarēju atlauzt seifu, un vienīgā atslēga ir pie Kvodringa.

Andrē pataustīja savas jakas kabatā.

— Man arī ir šī atslēga.

— Bet man teica, ka nevienam citam tās neesot.

Viņa izvilka atslēgu, saviebdamās aiz sā­pēm, kad rokas apsējs aizķērās aiz kabatas atloka. — Man tā ir, bet to šeit neviens ne­zina. — Andrē pasniedza atslēgu Flemingam. — Varat iet un pabeigt savu darbu.

Tas bija tik viegli un tajā pašā laikā

neiespējami: atslēga, kas viņam bija vajadzī­gāka par visu citu, nu bija rokā, bet tagad viņš vairs nekā nevarēja iekļūt atpakaļ skaitļotāja ēkā, lai to izlietotu.

— Tas būs jādara tev, — Flemings sacīja. Andrē ierāvās dziļāk dūnu segā, bet Fle­mings atsvieda to nost un saņēma viņu pie pleciem. — Ja tu patiešām to ienīsti, ja tu patiešām vēlies palikt brīva, tev tikai jāieiet tur iekšā, jāatslēdz sienas seifs un jāizņem raidījuma pieraksts, kas ir magnetofona len­tēs, un mani aprēķini, kas ir uz papīra, un programma — tā ir perfokartēs. Iekur no vi­siem šiem papīriem ugunskuru, un, kad tas ir labi iededzies, uzmet virsū lenšu spoles. Pieraksts tiks izdzēsts. Un pēc tam ātri pazūdi no turienes.

— Es nevaru.

Flemings sapurināja meiteni, un viņa klusu ievaidējās aiz sāpēm.

— Tev tas ir jādara!

Viņš dega nepacietīgā uzbudinājumā un nedomāja ne par savas un Andrē rīcības se­kām, ne par to, kas tagad, kad meitene bija palikusi dzīva, varēja draudēt viņiem visiem; viņam prātā bija tikai svarīgākais, būtiskā­kais, ko nedrīkstēja atstāt nepaveiktu.

— Sargi tevi neaizturēs un neizjautās. Šie tev noderēs, lai paslēptu apsējus. — Fle­mings izņēma no kādas atvilktnes pāri lielu šofera cimdu un sāka tos vilkt meitenei rokās.

-— Nē, lūdzu, nē! — Andrē sarāvās, kad

cimdi pieskārās sāpošajām rokām, taču Fle­mings lēnām un uzmanīgi turpināja tos stīvēt pāri apsējiem,

— Tu vari sakurt sārtu turpat uz grīdas. Es tev iedošu sērkociņus.

— Nesūtiet mani! Lūdzu, nesūtiet mani atpakaļ! — Andromēdas acīs dega izbailes, un viņas seja par spīti izdzertajam viskijam vēl arvien bija slimīgi bāla. — Es nespēļu to izdarīt.

— Tu vari! — Flemings iebāza viņai ka­batā sērkociņus un maigi stūma viņu uz dur­vīm. Aiz tām bija balta zeme un melna nakts. Vairs nesniga, un vējš bija nostājies. Nometnes spuldzes lēja lejup saltu gaismu, un pāri apsnigušajai zemei pacēlās tumšie ēku silueti ar baltām kupenām uz jumtiem. — Tu vari to izdarīt! — viņš atkārtoja.

Kad Andrē vēl vilcinājās, Flemings pa­ņēma viņas roku savējā. Pēc brīža viņi abi jau brida pa sniegu uz skaitļotāja ēkas pusi. Flemings pavadīja meiteni, cik tālu vien va­rēja, un, kad viņi bija nonākuši jau tik tuvu, ka kuru katru mirkli tos varēja pamanīt sargi, atvadīdamies viegli uzsita viņai uz pleca.

— Lai tev labi veicas! — viņš sacīja un negribīgi devās atpakaļ uz savu mājiņu.

Sals bija pieņēmies un kļuvis stindzinošs. Flemings juta, ka viņu krata salti drebuļi., steigšus aizvēra durvis, piegāja pie loga un, atvilcis aizkarus, sāka raudzīties ārā. Līdz šim brīdim viņš nemaz nebija jutis pagājušo stundu piepūli, bet tagad, stāvot pie loga un gaidot, viņam pēkšņi kā smags vilnis uz­vēlās nogurums. Nepārvarami gribējās lik­ties gultā, aizmigt un pamosties tikai no rīta, kad viss būs pāri. Viņš mēģināja iedomāties, ko Andrē patlaban dara, apsvērt iespējamās varbūtības, kas varētu notikt, iespējamo iz­nākumu, taču viņa domām neizdevās atrau­ties no šā vakara notikumiem, un acu priekšā visu laiku stāvēja mazais, gaišais stāvs, kas aizbrien pa sniegu.

Viņš neparko nevarēja sasildīties, kaut gan ieslēdza elektrisko kamīnu un ielēja sev vēl glāzi viskija. Viņš pukojās pats uz sevi, ka agrāk lietojis to pārāk daudz un tagad vairs nejūt alkohola iedarbību, un domās pieņēma dažādus lēmumus attiecībā uz savu un Džūdijas turpmāko dzīvi, ja galu galā viss beigtos laimīgi. Atspiedies pret palodzi, viņš ilgi vērās nakts klusumā, un gaidot laiks šķita velkamies bezgala lēni.

Ap pulksten trijiem atkal sāka snigt, tagad rāmi un mierīgi, bez vēja, un spuldzes, kas noteiktās vietās nometnes teritorijā dega visu nakti, aiz krītošo pārslu baltā plīvura izplūda nespodrā mirgā. Kādu brīdi Flemings šaubījās, vai tie ir dūmi, ko viņš saskatīja spuldžu gaišumā pie skaitļotāja ēkas, vai tikai sniegpārslu gūzma. Tad viņš izdzirdēja trauksmes signālu un sargu uztraukto klai­gāšanu. Uzslējis mēteļa apkakli, viņš atvēra logu, un tūlīt visu redzēja un dzirdēja skaid­rāk. Tie nepārprotami bija dūmi.

Fleminga pirmā doma bija skriet ārā un pašam apskatīties, kas noticis, sameklēt An­drē un aizkavēt uguns apdzēšanu, taču viņš gluži labi zināja, ka nekā nevarēs izdarīt un atliek vienīgi paļauties uz vispārējo apju­kumu un tumsu, kas varbūt dos meitenei iespēju paslēpties un liesmām paveikt savu darbu līdz galam. Spriežot pēc dūmiem, skaitļotāja telpai tagad vajadzēja būt jau pilnīgi uguns varā, un bija ļoti iespējams, ka liesmas aprīs it visu, ieskaitot pašu Andrē. Piepeši Flemingā uzviļņoja pretrunīgas jūtas: protams, viņš visu laiku bija gribējis tikt vaļā no meitenes, taču doma, ka viņš sūta to nāvē, nebija ienākusi prātā. Ar kādu sirds stūrīti viņš vēlējās, lai Andrē paliktu dzīva, un pēkšņi jutās atbildīgs par viņas likteni. Trīs ceturtdaļas no šā radījuma — tas, ko viņš spēja saprast, — bija būtne ar sajūtām, bailēm un emocijām, ko Flemings pats bija palīdzējis radīt, un tagad, kad saite starp meiteni un intelektu, kas to vadīja, bija pārcirsta, viņa atradās nāves briesmās, un varbūt vienīgi viņš varēja pasniegt glābēja roku. Ja vien viņa jau nebija mirusi.

Piepeši drūmi un draudīgi ierēcās trauk­smes sirēna, un Flemingam šķita, ka nometnē uzreiz iedegas it visas ugunis un nemierīgi zibsnī aiz dejojošajām sniegpārslām. Cauri sirēnas gaudošanai viņš dzirdēja, ka tiek iedarbināti motori, un no galvenās sardzes ēkas augšas spēji uzšāvās balts prožektora stars un sāka lēnām slīdēt pāri apkārtnei.

Viņš varēja iedomāties, kāds trauksmes un pavēļu vilnis patlaban veļas cauri visai no­metnei: sargi zvana uz sardzes ēku, apsar­dzes komandieris — Kvodringam, dežurējo­šais virsnieks — drošības dienesta patruļām, ugunsdzēsēju komandai, ārējai apsardzei, Kvodrings — Džīrsam, un Džīrss, tāpat pi­džamā izlēcis no gultas, ziņo uz Londonu gu­lošajam ministram un zonas virspavēlniekam, lai nekavējoties tiktu veikti pret diversijām paredzētie ārkārtējie pasākumi.

Flemings sasprindzināja redzi, cauri ņirbo­šajam sniega aizkaram pūlēdamies saskatīt, kas notiek, un nolādēja sirēnu, kuras kauk­šana apslāpēja visas citas skaņas. Garām viņa mājiņai taurēdama un žvankstēdama aizdrāzās ugunsdzēsēju mašīna, un tās luk­turu un prožektora stara gaismā pavīdēja skrejoši silueti — cilvēki kažokos, ko tie pa ceļam steidzās aizpogāt, un kareivji ar auto­mātiem un rokas ložmetējiem. Garām pa­brauca vēl viena mašīna — «Land Rover», kam uz jumta griezās radiolokatora antena. Tad gaismas aizslīdēja projām, sirēna ap­klusa, un tumsā varēja dzirdēt juceklīgus trokšņus un jaust sniega klusinātu drudžainu rosīšanos. Pēc maza brīža tika ieslēgts otrs prožektors, kas spoži apgaismoja klajumu starp dzīvojamām mājiņām un tehnisko sek­toru. kur atradās skaitļotāja ēka. Klajumu ātrā gaitā šķērsoja kāda cita mašīna. Tas bija vaļējs džips, un Flemings skaidri saskatīja, ka blakus šoferim sēž Kvodrings un kaut ko kliedz lauka telefonā. Mašīnai priekšā izskrēja kāds stāvs, un Flemingam iešāvās prātā, ka tā ir Andrē, bet, ielūkojies vērīgāk, viņš pazina Džūdiju. Viņas tumšie mati bija izspūruši, uz pleciem steigā uzmests mētelis. Džips apstājās, un Kvodrings viņai kaut ko ātri pateica, tad šoferis atkal piedeva gāzi, bet Džūdija pagriezās un skrēja uz Fleminga mājiņu.