• Пожаловаться

ERNSTS MULDAŠOVS: NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES

Здесь есть возможность читать онлайн «ERNSTS MULDAŠOVS: NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. год выпуска: 2002, категория: Фэнтези / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

ERNSTS MULDAŠOVS NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES
  • Название:
    NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES
  • Автор:
  • Издательство:
    AVOTS
  • Жанр:
  • Год:
    2002
  • Язык:
    Латышский
  • Рейтинг книги:
    4 / 5
  • Избранное:
    Добавить книгу в избранное
  • Ваша оценка:
    • 80
    • 1
    • 2
    • 3
    • 4
    • 5

NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

ERNSTS MULDAŠOVS NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES Himalaju zinātniskās ekspedīcijas sensacionālie rezultāti AVOTS 2002 No krievu valodas tulkojusi Vija KALNIŅA Mākslinieks Uldis BALTUTIS Uz vāka Ilgvara GRADOVSKA fotogrāfija © E. Muldašovs, 2002 © V. Kalniņa, 2002 © U. Baltutis, 2002 © I. Gradovskis, 2002 Es esmu tipisks zinātnieks-pētnieks, un viss mans zinātnieka mūžs ir veltīts cilvēka audu uzbūves un bioķīmijas pētījumiem, kurus vēlāk esmu izmantojis, strādājot ar transplantātiem acu un plastiskajā ķirurģijā. Man nepiemīt slieciba filozofēt. Es jūtos slikti tādu cilvēku sabiedrībā, kurus nodarbina domas par viņ­sauli, ekstrasensoriku, buršanos un tamlīdzīgām dīvainībām. Katru gadu veikdams 300 līdz 400 sarežģītu operāciju, esmu pieradis zinātnisko pētījumu rezultātus vērtēt pēc konkrētiem un skaidriem parametriem: redzes asuma, sejas konfigurācijas utt. Turklāt esmu komunistiskas valsts produkts un — gribot negri­bot-tiku audzināts ateisma un Ļeņina slavināšanas gaisotnē, lai gan nekad no visas sirds neticēju komunistiskajiem ideāliem. Reliģiju apguvis netiku. Tāpēc man nudien nevarēja ienākt prātā, ka pienāks laiks un es no zinātniskā viedokļa risināšu pasaules uzbūves, antropoģe- nēzes un reliģijas filozofiskās izpratnes problēmas. Viss sākās ar parastu, savā ziņā ikdienišķu jautājumu: kāpēc cilvēki skatās viens otram acīs? Mani šis jautājums ieinteresēja tieši kā oftalmologu. Sākot pētījumus, mēs driz vien izstrādājām datorprogrammu acu ģeometrisko parametru analīzei. Šo oftal­moloģijas virzienu nosaucām par oftalmoģeometriju. Mums izde­vās atrast daudz vērtīgu oftalmoģeometrijas izmantošanas iespēju cilvēka personības identificēšanā, tautības noteikšanā, psihisko slimību diagnostikā utt. Bet visinteresantākais bija tas, ka, izana­lizējot visu uz Zemes mītošo rasu pārstāvju fotogrāfijas, mēs iz­skaitļojām cilvēka vidēji statistiskās acis. Tās piederēja tibetiešu rasei. Tad, matemātiski tuvinot citu rasu acis vidēji statistiskajām acīm, aprēķinājām cilvēces migrācijas ceļus no Tibetas, un tie dī­vainā kārtā saskanēja ar vēstures faktiem. Bet pēc tam uzzinājām, ka ikviena Tibetas un Nepālas tempļa vizītkarte ir lielas, nepa­rasti veidotas acis, kas noraugās uz Zemi. Pēc oftalmoģeometri­jas principiem matemātiski apstrādājot šo acu attēlus, mums iz­devās noteikt to īpašnieka izskatu, kas izrādījās visnotaļ neparasts. "Kas tas ir?" es domāju. Sāku studēt austrumu literatūru, bet nekas tamlīdzīgs tur nebija aprakstīts. Tolaik es pat iedomāties nevarēju, ka Indijā, Nepālā un Tibetā šis neparastais cilvēka por­trets uz lamām un svami atstās tik satriecošu iespaidu, ka viņi, ieraudzījuši zīmējumu, izsauksies: "Tas ir Viņš!" Tolaik man ne prātā nenāca, ka šis attēls kļūs par ceļvedi mūsu hipotētiskajos atklājumos par cilvēces dižāko noslēpumu - tās genofondu. Loģiku es uzskatu par visu zinātņu karalieni. Visu savu zināt­nieka mūžu es izmantoju loģisko pieeju, izstrādājot jaunas ope­rācijas un jaunus transplantātus. Arī tajā reizē, kad mēs devā­mies zinātniskā ekspedīcijā uz Himalajiem, līdzi ņemot iepriekš­minēto neparastā cilvēka attēlu, es nolēmu izmantot sev tik ieras­to un vienkāršo loģisko pieeju. Ziņu un faktu juceklis, ko ekspe­dīcijā guvām no lamām, guru un svami, no literatūras un reli­ģiskajiem avotiem, ar loģikas palīdzību sāka izkārtoties secīgā ķēdītē un arvien vairāk un vairāk ļāva apzināties, ka uz Zemes pastāv sava veida dzīvības apdrošināšanas sistēma - Cilvēces genofonds, ko, iekonservējot somati stāvoklī, dažādu civilizāciju ļaudis glabā dziļā zemzemē. Mums pat izdevās atrast vienu no šīm alām un iegūt ziņas par tā dēvētajiem īpašajiem cilvēkiem, kuri turp dodas katru mēnesi. Kā iepriekšminētais zimējums palīdzēja? Vienkārši - ipašie cilvēki ir redzējuši un redz zemzemē neparasta izskata cilvēkus. Un viņu vidū ir arī tāds, kas līdzīgs cilvēkam, kurš attēlots mūsu zīmējumā. Tieši viņu godbijīgi dēvē "Viņš". Kas ir šis Viņš? Es ne­varu precīzi atbildēt, bet domāju, kas Viņš ir Sambalas cilvēks. Lai gan esmu racionāls zinātnieks praktiķis, šobrīd es pilnībā ticu Cilvēces genofonda esamībai. To nosaka loģika un zinātniskie fakti. Taču vienlaikus arī esmu sapratis, ka mūsu ziņkārībai nav lielas vērtēs un mums atļauts tikai pavērt liela noslēpuma priekškaru, bet aptaustīt un nofotografēt iekonservētos cilvēkus diezin vai tuvākajā nākotnē izdosies. Kas mēs esam? Pagaidām vēl nesaprātīgi bērni, salīdzinot ar visaugstāko Zemes civilizāciju - lemūriešiem, kas Cil­vēces genofondu radījuši. Turklāt Cilvēces genofonda likme ir pārāk augsta - būt par jaunu sākotni globālas katastrofas vai uz Zemes esošās civilizācijas pašiznīcināšanās gadījumā. Vēl mums izdevās saprast vārda "āmen" jēgu - to mēs sakām katru reizi, kad pabeidzam lūgšanu. Siš vārds radīts tā dēvētajā pēdējā SoHm vēstījumā. Noskaidrojās, ka mūsu, piekto civilizā­ciju bloķē no Tās Pasaules zināšanām, tāpēc mums jāattīstās pat­stāvīgi. Pēc tam es sapratu, kas ir Izredzēto, piemēram, Nostradama, Helēnas Blavatskas, .zināšanu avots, - viņiem izdevās pārvarēt SoHm principu un iziet Vispārējā informatīvajā laukā, t.i., Tās Pasaules zināšanās. Šai grāmatai ir četras daļas. Pirmajā daļā es īsi runāju par pētnieciskās domas loģiku, sākot ar jautājumu, kāpēc mēs ska­tāmies cits citam acīs, - un beidzot ar tā cilvēka izskata analīzi, kura acis attēlotas uz tibetiešu tempļu sienām. Grāmatas otrā un trešā daļa veltīta faktu materiālam, kas eks­pedīcijas laikā tika savākts no lamām, guru un svami, un galve­nokārt atstāstīts kā sarunas ar viņiem. Dažās nodaļās es pieļauju atkāpes, analizējot literatūras avotus (Helēnas Blavatskas un citus darbus), kā ari atbildu uz dažiem jautājumiem, piemēram, kas bijis Buda un kādas civilizācijas pastāvējušas uz Zemes pirms mums. Grāmatas ceturtā daļa ir vissarežģītākā un veltīta apzināto faktu filozofiskai izpratnei. Šeit lasītājs atradīs daudz interesantu pār­domu par Cilvēces genofondu, noslēpumaino Šambalu un Aharti, cilvēku mežonīgumu, negatīvo Krievijas auru, kā ari par labestī­bas, mīlestības un ļaunuma nozīmi cilvēka dzīvē. Godīgi sakot, es pats pabrīnījos, ka grāmatu pabeidzu ar šādu pirmajā brīdī šķietami vienkāršu un pašsaprotamu jēdzienu ana­līzi kā labais, ļaunais un mīlestība. Taču tieši pēc šīs analīzes bei­dzot sapratu, kāpēc visas pasaules reliģijas vienā balsī runā par labestības un mīlestības nozīmīgumu. Tieši pēc šīs analīzes es sāku patiesi cienīt reliģiju un patiesi ticēt Dievam. Uzrakstot šo grāmatu, es droši vien dažos jautājumos esmu kļūdījies, bet citos, visdrīzāk, jau man ir taisnība. Mani draugi un ekspedīcijas locekļi (Valērijs Lobankovs, Valentīna Jakovļeva, Sergejs Seļiverstovs, Olga Išmitova, Veners Hafarovs) bieži man nepiekrita, apstrīdēja un laboja manu viedokli. Ļoti palidzēja eks­pedīcijas ārzemju dalībnieki: Šeskands Ariels, Kirams Budača- raija (Nepāla), doktors Pasriča (Indija). Ikviens no viņiem ir de­vis savu ieguldījumu mūsu kopīgajā darbā. Lielu paldies es gribu pateikt arī Maratam Fathlislamovam un Anasam Zaripovam, kuri apgādāja mani ar literatūru un palīdzēja to analizēt grāmatas tapšanas laikā. Taču man šķiet, ka šī ir tikai pirmā grāmata par šo tematu. Pētījumi turpinās. ERNSTS MULDAŠOVS Ernsts Muldašovs ir izgudrojis ķirurģisku biomateriālu - allo- plantu, ar kuru iespējams ārstēt slimības, ko agrāk uzskatīja par nedziedināmām (redzes nerva atrofija, diabētiskā retinopātija, pigmentiskais retinīts u.c.). Alloplanta atklāšana pavēra reģene- ratīvās, t.i., tādas ķirurģijas iespējas, kad notiek paša cilvēka audu audzēšana. Ernsts Muldašovs ir ievērojams krievu zinātnieks ar pasaules slavu. Viņš ir izstrādājis vairāk nekā 70 jaunu acu un plastisko operāciju, izstrādājis un ieviesis praksē 58 alloplantu veidus. Publicējis aptuveni 300 zinātnisku darbu krievu un ārzemju presē, saņēmis 52 patentus Krievijā, ASV, VFR, Francijā, Šveicē un Itālijā. Viņa darbi apbalvoti ar starptautisko izstāžu zelta me­daļām. Viņš lasījis lekcijas un demonstrējis operācijas 40 pasau­les valstīs. Katru gadu viņš veic 300 līdz 400 sarežģītu operāciju. Zinātnieka interese par cilvēces izcelsmes problēmu nav ne­jauša. Būdams zinātnieks ar plašu redzesloku, Ernsts Muldašovs sāka analizēt cilvēka enerģētikas medicīniskās problēmas filo­zofiskā un vispārcilvēciskā aspektā, kas izvērtās zinātniskā pētījumā par cilvēces izcelsmes noslēpumaino problēmu. (Jn no šī filozofiskā un sensacionālā traktāta jau gūti tieši, praktiski secinājumi, kas izmantoti principiāli jaunās ārstēšanas metodēs. Ernstam Muldašovam piemīt oriģināla domāšana un prasme vienkāršā un saprotamā valodā izklāstīt sarežģītas zinātniskas problēmas. Grāmata "No kā mēs esam cēlušies" rakstīta kā daiļ­literatūras sacerējums, lai gan savā būtībā ir zinātnisks darbs. Tas ieinteresēs gan plašu lasītāju loku, gan speciālistus. R. Nigmatuļins, medicīnas zinātņu doktors, profesors Domāju, ka šī grāmata lasītājiem būs visai neparasta: manuprāt, latviešu valodā līdz šim nav tulkots pasaules mēroga zinātnieka uzrakstīts darbs, kurš galvenokārt ir attiecināms uz sfēru, kuru pie­ņemts saukt par ezoteriku. Šīs grāmatas autors profesors Ernsts Muldašovs ir medicīnas zinātņu doktors, kurš vada Krievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centru, ir daudzu starptautisku zinātnisku bied­rību un akadēmiju loceklis, pāri par 70 principiāli jaunu operāciju izstrādātājs (tai skaitā pirmais pasaulē veiksmīgi veicis acs trans­plantāciju), ir saņēmis ap 50 dažādu valstu patentus, tai skaitā ASV, Francijā un Šveicē. Ķirurgs, kurš praktiski katru dienu veic vismaz vienu operāciju. Lasot šo grāmatu, lasītājs varēs sekot zinātnieka domai, kurš no sava tīri profesionālā darba problēmām loģisku spriedumu un analīzes ceļā nonāk pie pētījumiem, kurus ari pie mums daudzi ar nicīguma pieskaņu balsi apzimē ar vārdu "mis­tika". Tie ir ļoti nozīmīgi esības jautājumi - kas patiesībā ir cilvēks, kāda ir cilvēka un visas cilvēces evolūcijas dziļākā būtība, vai mūsu civilizācija ir pirmā uz šīs planētas utt.? Profesora Ernsta Muldašova un viņa līdzstrādnieku ikdienas pētnieciskais un praktiskais darbs acu izpētē viņus pamazām aizved pie izpratnes par acu un to formas fundamentālo nozimi. Vispirms viņi konstatē, ka, sākot no četru gadu vecuma, acs radzenes diametrs ir absolūts lielums (10 0,5 mm) jebkuram cilvēkam. Savukārt acu plakstiņu formas pētījumi dažādās pa­saules daļās rada hipotēzi, ka tā ir iespējams noteikt mūsu civi­lizācijas tautu pārceļošanas gaitas. Tas autoram un viņa līdzstrād­niekiem ļauj secināt, ka nepieciešams organizēt speciālu eks­pedīciju. Tās laikā viņi Indijā un Nepālā tiekas ar zinātniekiem, filozofiem, arī Nepālas un Tibetas jogiem. Šis sarunas, to analīze un ekspedīcijas gaitā redzētais viņus aizved aizvien tālāk no akadēmiskajā zinātnē pieņemtajām shēmām. Kā jau teicu, viņi nokļūst pie problēmām, ko apskata ezoteriskajā literatūrā: par atlantu civilizāciju (par Atlantīdu dzirdējuši būs daudzi), par tās iepriekšējo - lemūriešu civilizāciju (Lemūrijas vārds droši vien daudziem būs pavisam svešs). (Jn dodas pārbaudīt hipotēzi par vienu no lielākajiem Austrumu glabātajiem noslēpumiem: par apslēptās alās somati (citā transkripcijā - samadhi) stāvoklī mītošiem iepriekšējo civilizāciju pārstāvjiem - Cilvēces genofon- du -, kuru uzdevums globālas katastrofas gadījumā ir atjaunot cilvēci. Ari par somati stāvokļa iespējamo saistību ar torsionu laukiem (par šo jauno fizikas teoriju Latvijā pēdējos gados ir lauzts daudz šķēpu). Taču nevēlos atņemt lasītājam prieku pa­šam līdzdzīvot autora uzskatu evolūcijas ceļam. Varbūt arī ne visur viņam piekrist. Daļā sabiedrības valdošais skeptiskais uzskats par ezoterikas problēmām, tai skaitā par tā sauktajām ekstrasensorajām (ārpus- jutekļu) parādībām, balstās uz argumentiem, ka pirmām kārtām šīs parādības novērojamas neregulāri, tātad nav atkārtojamas. Bet atkārtojamību var panākt tikai tad, ja nodrošina pilnīgi vienā­dus visus parādibu ietekmējošos apstākļus. Taču, kamēr parādību neesam izpētījuši, nevaram skaidri zināt visus apstākļus, kuri to ietekmē. Nākamais arguments: daudzi runā un raksta par "mis­tiskajām" parādībām, lai pievērstu sev uzmanību, jo jūtas pārāk neievērojamas, pārāk ikdienišķas personības. Tas nereti tik tie­šām tā ari ir. Bet tādā gadījumā īpaši nopietni jāizturas pret to, ko par šiem jautājumiem raksta ievērojams zinātnieks - viņam nav motivācijas melot. Tieši otrādi, rakstot nepatiesību, viņš kolēģu vidū var pilnīgi zaudēt autoritāti. Vēl vairāk, jau izteikšanās par šādiem jautājumiem nozīmē nostāties pret vairākuma viedokli. Tas nozīmē, ka zinātnieks par "mistiskiem" jautājumiem raksta, tikai ļoti nozīmīgu apsvērumu vadīts. Jau teicu, ka latviešu valodā nav ievērojamu zinātnieku uz­rakstītu grāmatu par jautājumiem, kuri iziet ārpus akadēmiskās zinātnes tēmām un iedziļinās mistikas problēmās. Taču pasaulē kopš 80. gadiem, bet īpaši pēdējās desmitgades laikā, šādiem jautājumiem grāmatas veltījuši kā rietumu, tā austrumu zināt­nieki. Nosaukšu tikai dažas no šādām grāmatām: Viljams Tillers. "Zinātne un cilvēka transformācija. Smalkās enerģijas, mērķ­tiecība un apziņa", Ričards Tompsons. "Mehānistiskā un nemehānistiskā zinātne", Ervīns Lašlo. "Piektais spēks. Matērija, gars un dzīvība - jauno zinātņu vīzija". Rodas jautājums: kādi ir cēloņi tam, ka profesionāli zinātnieki vairs neievēro nerakstīto zinātnes likumu - izteikties un rakstīt tikai par savu konkrēto specialitāti. Manuprāt, tam ir daudz iemeslu. Viens no tiem ir akadēmiskās zinātnes konservatīvisms - tā visai bieži ilgi un centīgi izliekas neredzam sabiedrībai aktuālas problēmas. (Jn viena no tādām problēmām, kas eksistē pat ne gadu simtiem, bet gan gadu tūk­stošiem, ir jautājums par ekstrasensorajām parādībām: gaišre­dzību, gaišdzirdību, nākotnes paredzēšanu, telekinēzi (priekš­metu pārvietošanu ar domu palidzību), levitāciju (cilvēka spēju zināmos apziņas stāvokļos atrauties no zemes un noturēties gaisā) utt., u. tml. Par to, ka zinātnieku vairākums izliekas nere­dzam šo problemātiku, jau 19. gs. beigās ar rūgtumu un pat ironiju rakstīja ievērojamais ASV filozofs un psihologs Viljams Džeimss. Turklāt tā ir arī vilšanās sabiedrības attīstības ten­dencēs - tam, ka visumā cilvēce arvien vairāk tehnokratizējas un attālinās no dabiskās vides. Skatoties nākotnē, ir diezgan skaidri redzams, ka, turpinot līdzšinējo ceļu, pasauli diezgan drīz sagaida ļoti nopietnas, pat neatrisināmas problēmas: neatjauno­jamo enerģētisko resursu izsīkšana un ar to saistītās varbūt ne­atgriezeniskās klimata izmaiņas. Arvien pastāvošā milzīgā atšķi­rība starp pasaules bagātākajām un nabadzīgākajām valstīm (šī atšķirība, šķiet, pat palielinās, nevis samazinās) arī pastiprina atšķirīgu pasaules uztveri, vērtību skalu un no tā izrietošos dažā­dos dzīves modeļus. Tas īpaši spilgti izpaudās 2001. gada 11. sep­tembra traģiskajos notikumos Ņujorkā un Vašingtonā. Patiesi jū­tot lidzi bojā gājušajiem un viņu tuviniekiem, tai pašā laikā va­ram uzdot sev ari nopietnus, kaut varbūt nedaudz neparastus jautājumus. Piemēram, ja tiešām eksistē tā sauktās smalkās enerģijas, tātad arī domu tēli (egregori), - vai tad zināmā mērā ASV sabiedrība ar savām "action" filmām un līdzīgiem "mākslas darbiem" smalkajā pasaulē nav pati radījusi cēloņus, kuri beigu beigās noveda mūsu, fiziskajā pasaulē pie šādas traģēdijas? (Jn vai tālākā notikumu attīstība pasaulē, piemēram, iespējamais bioloģiskais karš, galu galā nenovedīs pie mūsu civilizācijas pašiznīcināšanās un vai tad Ernsta Muldašova pieminētais Cilvēces genofonds tiešām nebūs vienīgais glābiņš? Protams, šāda tipa jautājumus ir vieglāk uzdot nekā rast uz tiem atbildes. Taču atbildes uz esības dziļākajiem jautājumiem meklēt tikai akadēmiskās zinātnes ietvaros man šķiet bezcerīgi: ir jāuzdro­šinās paplašināt pētāmo parādību un metožu loku, un šī grāmata lieliski palidz visai nepierasti paskatities uz daudziem it kā neap­strīdamiem priekšstatiem. Tiesa, arī tā uzdod vairāk jautājumu, nekā sniedz atbilžu. Bet varbūt tieši tas ir labi? 2001. gada oktobrī Andris Buiķis, profesors, habilitētais matemātikas doktors, akadēmiķis IEVADS Autora priekšvārds AutBody_0bookmark6 Priekšvārds izdevumam latviešu valodā

ERNSTS MULDAŠOVS: другие книги автора


Кто написал NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Ir zināms, ka komunistiskās partijas līderi ekspluatēja varas kultu, tiesa, atstājot nelielu vietu arī zināšanām un labestībai. Cln kā ar Borisu Jeļcinu? Diemžēl jāatzist, ka šis cilvēks, kurš uz­veica komunistus, tomēr nespēja atbrīvoties no tik grūti sa­sniegtās varas baudas un nonāca varas kulta ietekmē.

Šis cilvēks bija patiess tautas varonis, un viņš pelniti nokļuva cilvēku cerību epicentrā, taču saprātīgi to izmantot neprata. Tauta no viņa gaidīja lielus radošus pasākumus, taču Jeļcins, apzināti pārdevis ekonomiku vienai no ekonomiskajām teorijām (to izstrā­dāja Gaidars), ņēmās visus pūliņus virzit savas personiskās va­ras nostiprināšanai un palielināšanai. Cinidamies ar parlamentu, tautas deputātu kongresu un ziedojis Padomju Savienību, viņš panāca savas varas saglabāšanu un nostiprināšanu. Bet tā ari nesaprata, ka viņa vara būtu bijusi vēl stiprāka, ja, atrazdamies valsts psihiskās enerģijas epicentrā, viņš pieliktu visas pūles radošajam, nevis varu nostiprinošajam darbam. Jegors Gaidars ar savu ekonomiskās attistibas teoriju izkrita no ši epicentra, un Jeļcins, kurš atradās epicentrā, virzija cilvēkus nevis preti ikdie­nas radošajam darbam, bet uz politisku pārdalīšanu un cīniņu.

Diemžēl Jeļcins to nesaprata un laikam jau arī nesapratis. Tieši viņa laikā uzplauka korupcija, kriminogēnā situācija, uzra­dās tautas krāpēji "MMM" un tamlīdzīgi uzņēmumi, tika izraisīts kriminālais karš Cečenijā, banku patvaļa sasniedza apogeju. Vienlaikus cilvēku pozitivā psihiskā enerģija, kas plūda uz epi­centru un prezidentu, sāka apdzist, niknums un negatīvisms pa­stiprinājās, bet prezidents no tautas varoņa pārvērtās par feļe- tonisku leļļu personāžu. Ciņā par varu Jeļcins aizmirsa tautu, kas viņu nolika cerību epicentrā. Otrreiz viņš tika ievēlēts tikai tāpēc, ka viņam preti nostājās komunists Zjuganovs, ar kuru ļaudīm asociējās apnikušā komunisma atgriešanās, talonu sistē­ma un tukšie veikalu plaukti.

(Jn tomēr Krievijā ir cilvēki, kuri spēj saprast varas kulta kai- tigumu un neļauties kārdinājumam nonākt šī kulta skavās. Tādi ir, piemēram, Baškirijas un Tatarstānas prezidenti Murtaza Rahi- movs un Mentimers Saimijevs. Viņi nacionālās suverenitātes aizsegā norobežojās no Krievijas likumiem un negativās auras, kas bija varas kulta piesātināta, un pilnīgi nodevās radošajam darbam.

Šie cilvēki necentās vajāt iespējamos pretendentus uz prezi­denta amatu, bet visu vērību veltīja rūpēm par ļaudim, uzņēmu­miem, kolhoziem, fermām utt.

Rahimovs prata apvienot visas Baškirijas naftas ieguves, pārstrādes un enerģētikas kompānijas vienotā kompleksā ar vienu vienigu mērķi - lai starpnieku skaits, kas spēj veseliem ķekariem tupēt uz vadiem, krasi samazinātos. Tas ļāva brīvos līdzekļus novirzīt rūpniecības attīstībai, nevis iztirgot starpnieku kabatās. Tāpēc Baškirijas ekonomika daudzējādā ziņā ir stabila, ko nevar teikt par daudziem citiem Krievijas reģioniem.

Vara (autora zīmējums)

Pavisam negaidits un visnotaļ interesants Rahimova politikā izrādījās postulāts, ko tautas valodā var izteikt kā "ferma - vieta zagšanai". Lai apstiprinātu šo vārdu patiesumu, es gribētu at­stāstīt manu dialogu ar kādu Fanisu, kurš vada fermu vienā no kolhoziem.

- Fanis, vai tavā fermā lopbarību zog?

- Protams, gandrīz pusi nosper…

- Kas?

- Nu skaidrs, ka visi, kas ciemā dzīvo. Kā lai govi bez lop- baribas pabaro? Zemi taču mums nedod, visa tehnika pieder kolhozam, ar priekšsēdētāju sarunāt nevar… tāpēc arī zog…

- Pag, Fanis, pēc Krievijas likumiem jebkurš kolhoznieks var dabūt zemi un audzēt visu, ko grib. Vai tad nav labāk taisit pa­šam lopbarību nekā to zagt?

- To nemaz nevar izdarīt. Priekšsēdētājs neļauj. Ja viņš visu zemi izdāļās, kāda viņam vairs būs vara? Bet varu viņš grib… Tāpēc labāk ir zagt.

- Vai priekšsēdētājs ari zog?

- (Jn kā vēl! Zini, cik viņam govju? O-o-o!

- Tad jau iznāk tā - slaucējas strādā, bet pārējie zog?

- Jā, slaucējas strādā ļoti daudz - piecos no rita ceļas. Gn vēl mājās sava govs. (Jn līdz fermai pa dubļiem jānobrien tris kilo­metri.

- Vai jūs slaucējām piesitat kanti?

- Nu ko jūs, neviens to nedara!

- Kāpēc, Fanis?

- Viss ciems tūlīt uzzinās!

- Kā tas iespējams, ja nakti, fermā - tev taču tur ir kabinets?

- Fermā tas nav iespējams.

- Kāpēc, Fanis?

- Kolīdz atvedīsi slaucēju nakti uz fermu, noteikti kāds būs at­nācis lopbarību zagt un izklačosies!

Murtazam Rahimovam daudzējādā ziņā izdevās salauzt šo stabilo sistēmu - saimniekot zogot, kad ikviens kolhoznieks ir arī zaglis un, bīdamies no priekšsēdētāja, viņam nemitīgi pakļaujas. Baškirijas prezidentam izdevās daudzos kolhozos šo sistēmu salauzt, piespiest zemniekus ņemt zemi un cienīt pašiem sevi. Turklāt viņš piespieda kolhozus pārstāt uzart applūstošas pļa­vas, pārcelt daudzas fermas prom no upju krastiem, neganīt lopus mežā utt. Radošo uzdevumu risināšanai Rahimovs izman­toja visu savu varu. Turklāt viņš izmantoja varu nevis tās noturē­šanai, bet gan radīšanai.

Tatarstānas prezidents M. Saimijevs savā radošajā darbibā izmantoja divus būtiskus momentus: elastīgu nodokļu sistēmu un principu palīdzi stiprajam, nevis vājajam.

Ar elastīgu nodokļu sistēmu Saimijevs daudzus uzņēmumus izglāba no nenovēršama bankrota. Piemēram, pēc ieiešanas brī­vajā tirgū iegūt naftu Tatarstānā kļuva neizdevīgi, tāpēc 10 000 naftinieku vajadzēja papildināt bezdarbnieku armiju. Tatarstānas prezidents atļāva naftiniekiem nemaksāt nekādus nodokļus, teikdams, ka vismaz ienākumu nodokli taču no algas viņi mak­sās. Naftas rūpniecība šādos apstākļos drīz vien atdzima, kļuva rentabla un, saglabājuši savu nozari, šobrīd viņi ir kārtīgi no­dokļu maksātāji. To pašu var teikt par Kazaņas medicīnas instrumentu rūpnīcu, kas veiksmīgi konkurē ar pasaules medici­nas instrumentu ražotājiem. To pašu var teikt par kara rūpni- cām, piemēram, par rūpnicu, kas ražo virsskaņas bumbvedējus, kuri katrs maksā vienu miljardu dolāru, utt.

Princips palīdzi stiprajam, kad nauda tiek ieguldīta tikai spē­cīgajos uzņēmumos (kolhozos, fermās, rūpnīcās), ātri izraisīja stipro kāpumu un vājo pilnīgu bankrotu, kurus stiprie drīz pilnīgi pārņēma savā varā. Vājie, nonākuši stipro rokās, bija spiesti labi un produktivi strādāt. Rezultātus ilgi nevajadzēja gaidit: pie­mēram, labības ražīgums 1996. gadā sasniedza vidēji 28 cnt no hektāra (vairāk nekā Kubaņā), bet daudzos rajonos bija lielāks par 60 centneriem (vairāk nekā Holandē).

Saimijeva darbības rezultāti tautas cerību epicentrā ir šādi: nu jau vairākus gadus Tatarstānā ekonomikas kāpums ir vidēji 4,5% gadā, kamēr citos Krievijas reģionos katru gadu turpinās lejupslīde. Saimijevs ir sapratis, ka cīnīties par varu ir kaitīgi, un spējis izvairīties no varas kulta ietekmes. Tāpēc viņu ieskauj visas tautas mīlestība - gan no krievu, gan tatāru puses, un ari nākamajās vēlēšanās par viņu nobalsoja 96% Tatarstānas iedzi- votāju. Cilvēks, kurš necīnījās par varu, bez jebkādām pūlēm tika pie varas vēlreiz, tikai uz tautas milestibas rēķina.

Ja prezidenti, kuri nāk pie varas, saprastu, ka viņi atradīsies cerību epicentrā, kas jāattaisno, ja viņi aptvertu, ka varu var noturēt uz radoša darba rēķina, nevis tikai cinoties par varu, tad progress un tautas milestiba nekur nekavētos.

Ko es darītu Krievijas prezidenta vietā

Читать дальше
Тёмная тема

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


Отзывы о книге «NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES»

Обсуждение, отзывы о книге «NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.