DŽEIMS VAITS - CIETUMA PLANĒTA

DŽEIMS VAITS

CIETUMA PLANĒTA

Kad karakuģis ar neveiksmīgo nosaukumu «Uzvarētājs» zaudēja kauju un Varrenu kopā ar citiem vēl dzīvajiem apkalpes locekļiem izvilka no sadragātā vraka un saņēma gūstā, viņš nosprieda, ka nākotnē nekas pārsteidzošs nav sagaidāms, jo labi zināja, kā ar gūstekņiem apietas zemieši.

Gūstekņus aizveda uz kādu smago kreiseri un ieslodzīja tukšā noliktavā, ienaidnieki tajā bija iesūknējuši kaut ko līdzīgu Zemes atmosfērai. Laiku pa laikam viņiem izsniedza kaut kādas dīvainas vielas — kukaiņveidīgie laikam tādējādi iztēlojās cilvēku barību.

Gaisu nācās gribot negribot elpot, taču tā saukto ēdienu cil­vēki gan spētu par tādu izmantot vienīgi jau badā pamiruši. Mo­cības bija krietni ilgas, taču galu galā viņus pārveda uz kādu kravnesi, kas devās prom no galaktiskā kauju sektora. Pēc laba laika viņus atkal pārvietoja uz citu kuģi — milzīgu kreiseri, kurš pa pastāvīgu orbītu apriņķoja nezināmu planētu. Pēc dažām stundām gūstekņiem nācās pārsēsties vēlreiz, šoreiz uz kosmo- prāmi, acīmredzot viņus bija paredzēts ieslodzīt uz planētas.

Varrens redzēja, ka viņi tuvojas zaļai, mežiem apaugušai pla­nētai, kuras nakts pusē nav saskatāms ne mazākais mākslīgais apgaismojums — un abi šie fakti, atceroties, ka ienaidnieks aiz­vien devis priekšroku tuksnešainām pasaulēm un baltzilo sauļu varenajam starojumam, viņu ārkārtīgi pārsteidza.

Varrena pārsteigums vēl nebija rimies, kad kosmoprāmis jau nosēdās klajumā, un gūstekņiem bija jādodas uz izeju. Viņi no­kāpa pa cilvēku kājām pagalam nepiemērotu trapu un apstājās bremžu dzinēju aizdedzinātā zālienā. Apsardze no kuģa viņiem nesekoja, sargu nebija arī nosēšanās vietā, un tas Varrenu pār­steidza vēl vairāk.

Taču šobrīd viņš par to neprātoja, jo vienā acumirklī visu aizēnoja prieks, ka beidzot iespējams elpot tīru, spirgtu gaisu, ko itin nemaz nemaitāja degošās zāles smārds. Un tad ausīs pie­peši ietriecās zema dūcoša skaņa no kosmoprāmja puses. Kuģa traps ievilkās, noslēdzās ieejas lūka.

— Skrieniet! — kāds basā iekliedzās. Un tajā pašā mirklī ku­ģis, dzinējiem pērkonīgi kaucot un izšaujoties versmainām liesmu strūklām, pacēlās gaisā. No nāves uguns speltē gūstekņus pa­glāba vienīgi viņu zibenīgā reakcija. Viņi skrēja, — un pat tad, kad dzinēju pērkoni virs viņu galvām jau pieklusa un tiešas briesmas vairs nedraudēja, viņi neapstājās, līdz sasniedza mež­malu.

Vēl lāga neatelsušies, visi sāka runāt, cits citā neklausīdamies, pie tam da]a teiktā bija sieviešu ausīm nepiemēroti lāsti, lai gan dīvainā kārtā vissulīgāk lādējās dažas no klātesošajām damam.

Varrens uzlūkoja traģiski nelielo ļaužu pulciņu, kam bija lai­mējies pārdzīvot kauju, kuras laikā drupās pārvērtās viens no cilvēces vēsturē varenākajiem kosmosa kuģiem, — 26 oficie­rus zaļas kaujas formās bez jebkādiem ordeņiem un atšķirības zīmēm.

Sākotnēji šāda anonimitāte bija iecerēta kā kara viltība, lai maldinātu ienaidnieku par karagūstckņu svarīguma pakāpi, taču laika gaitā tā bija kļuvusi par vienkāršu tradīciju. Un tieši tāda pat tradīcija bija tas, ka kosmoapkalpes precētās sievietes nepie­ņēma vīra uzvārdu, izvairoties no eventuāla sajukuma, kāds va­rētu rasties, ja uz viena kuģa būtu divi oficieri ar vienādiem uz­vārdiem. Varrens pagaidām klusēja un klausījās ceļabiedros, kuri acīmredzot tagad domāja un juta to pašu, ko viņš.

— Šie draņķa tārpi! …

— Seit taču nav nekādas gūstekņu nometnes! Viņi vienkārši mūs izsēdinājuši, bez pārtikas, bez nekā …

— Viņi taču mēģināja mūs sadedzināt!

— Tam nu gan es negribu ticēt, — teica kada mierīgāka balss. — Tārpi nekad nav bijuši apzināti nežēlīgi. Viņi nerīkotos bez iemesla …

— Varbūt iemesls ir tas, ka pēc 60 kara gadiem viņi mūs vairs nespēj izturēt? — iejaucās kāda cita balss.

— Ļoti smieklīgi. Bet es teikšu . ..

— Šobrīd nav tik svarīgi zināt, kādēļ viņi mūs te izsēdinā- juši, — mierīgā, pārliecinošā tonī teica majore Fīldinga. — Vis­pirms jānodrošina mūsu izdzīvošana .. .

Rūta Fīldinga bija glīta tumšmate, «Uzvarētāja» ārste un psi­holoģe. Viņa bija cilvēks, kas iekaist dusmās par sīkumu, taču prata saglabāt nosvērtību un pārliecinātību brīžos, kad visi ap­kārtējie satraukumā zaudējuši galvu. Varrens nekad nebija ticis skaidrībā, vai šo ievērojamo īpašību veicina apbrīnojama drosme vai arī tikai tīrs protesta gars.

— Mums jāuzbūvē kāda pajumte, — viņa turpināja, — lai .aizsargatos pret negaisu un plēsīgiem zvēriem. Mums jāatrod ūdens, jāsameklē augi un dzīvnieki, jātaisa ieroči…

Kamēr viņa runāja, pārējie uzlūkoja zaļo biezokni, kura ēna varēja slēpties visnegaidītākie pārsteigumi, un augstos kokus ar iedzelteniem stumbriem un lielam, zaļam gliemežnīcām līdzīgām lapam. Dažos zaros nokarājās brūni, spalvaini augļi, bet varbūt tie bija parazitējoši augi, vai varbūt ari kaut kadi nakts dzīvnieki, kuri dienā gulēja. Šejienes insekti bija pārlieku mazi, lai varētu tos saskatīt, bet tagad, kad bija apklususi aizlidojošā kuģa va­rena balss, varēja dzirdēt to dūkšanu.

Un nu visi uzlūkoja Varrenu un jautāja sev — vai ar viņa plašo taktisko pieredzi pietiks, lai tiktu galā ar šo problēmu?

— … jo mūsu redzētais šurpceļā diezgan droši ļauj spriest par to, ka šī planēta ir pilnīgi nodota mūsu rīcībā, — beidza ma- jore Fīldinga.

Neviens neko neteica. Svešādās lapas nekustināja ne mazākā vēja pūsmiņa, un uz brīdi pieklusa pat insekti. Un tad klusumu piepeši pārtrauca tāla bungu rīboņa no meža, kurš pletās ap vi­ņiem. Tai piebalsoja svilpieni un tāli saucieni, un piepeši aiz ko­kiem pazibēja nenoliedzami šurp skrejošs cilvēks.

— O, — apmulsusi teica majore Fīldinga. — Šķiet, šī pla­nēta tomēr nav domāta vienīgi mums.

Cilvēks skrēja aizvien ātrāk, blakus viņiem apstājās, uzmeta ašu skatienu visai grupai un vērsās pie Varrena.

— Es esmu leitnants Kelso, — viņš aprauti teica un braši sa­lutēja. — Vai jūs būtu dienesta pakāpē augstākais oficieris šajā grupā, ser?

Varrens vispirms lēni nopētīja leitnantu no galvas līdz kājām. Kelso bija kalsns, slaids, mazākais astoņus centimetrus garāks par metru astoņdesmit septiņus centimetrus garo Varrenu, taču spēcīgākiem muskuļiem. Pēc izskata viņam varēja dot gadus trīs­desmit, un viņa seja un zods bija saskrāpēti it kā pēc skūšanās ar neasu instrumentu. īsie mati laikam bija apgriezti ar nazi un ieziesti, gluži kā pielīmēti deniņiem ar kaut kādu asi smaržojošu vielu.

Viņš valkāja frenci, bruņas un zābakus līdz ikriem, kopā tērps atgādināja laikam gan no zvērādām izgatavotu uniformu.

Varrens pieklājīgi, lai gan ne tik braši atbildēja militārajam sveicienam. — Jā, es esmu vecākais, leitnant.

Kelso pamāja. — Man jūsu grupa pēc iespējas drīzāk jāaiz­ved līdz tuvākajam Komitejas postenim, ser, — viņš steidzīgi pa­vēstīja. — Es zinu, jums ir desmitiem jautājumu, uz kuriem es katrā ziņā atbildēšu, bet vispirms mums jātiek no šejienes prom …

— Velns parāvis, kas šī ir par vietu? — kāds aizmugurē jautāja. — Mēs domājām, ka rņūs gaida cietums ar tārpu, apsar­dzi un… un …