DŽEIMS VAITS - CIETUMA PLANĒTA

— Kas tās ir par bungām?

— Komiteja? Kas tā par komiteju?

Varrens pikti nokrekšķinājās, un acumirklī iestājās klu­sums — protams, bungu rīboņa nemitējās. — Turpiniet, leitnant.

Kelso, kurš sākumā bija tikai izrādījis respektu, piepeši, šķiet, nonāca Varrena iespaidā. — Ser, es atbildēšu uz visiem jūsu jau­tājumiem, bet vispirms man jūs, cik vien ātri iespējams, jāno­gādā tuvākajā Komitejas postenī. Jūs meklē ari citi, un ir ļoti ne­pieciešams, lai mēs šos ļaudis apsteigtu — vēlāk es jums to visu izskaidrošu. Ser, ja jums nekas nebūtu pretī, es nudien sāktu iet. Sarunāties mēs taču varam ari ta . ..

Varrens juta līdzjūtību pret leitnantu, kurš vēl aizvien stā­vēja miera staja, bet kura muskuļi bija saspringuši kā skrējējam pirms starta. — Labi, Kelso, vediet mūs.

Kelso uzņēma visai ašu gaitu, un ik reizes, kad bungas no- dārdināja jaunu ziņojumu vai saucieni mežā kļuva skaļāki, pie­lika soli. Varrens skrēja blakus leitnantam, pārējie «Uzvarētāja» apkalpes locekļi sekoja uz pēdām, lai atrastos dzirdamības robežās. Kad tomēr bija pagājušas vairākas minūtes un leit­nants Kelso vēl aizvien neko neteica, majore Fīldinga neiz­turēja:

— Kādēļ mūs meklē arī citi, leitnant? — viņa aizelsusies jau­tāja. — Kas tie tādi ir, un kāpēc mums no viņiem jāizvairās?

Kelso uzmeta viņai ašu skatu, pēc tam paskatījās vēlreiz. No­teikumos paredzētā'kaujas uniforma bija cieši pieguloša, kopā ar lodveida cepuri tā derēja arī par kosmisko skafandru — ne pārāk ērts tērps tādam pavecākam virsniekam kā Varrens ar druknu vidukli un līkām kājām, bet ļoti izdevīga Rūtai Fīl- dingai.

Kelso pasmaidīja un atbildēja, pie tam runāja tik skaļi, ka vinu varēja-dzirdēt visi. — Lai varētu atbildēt, vispirms sākšu ar'nelielu atkāpi, — viņš skaidroja. — Kā jums zināms, sešdes­mit-kara gados mūsu pusē viena no lielākajām problēmām bija sagūstīto tārpu izvietošana un apgade …

Pirms gandrīz simt gadiem, kad Zemes pārvaldībā jau atra­dās vairāk nekā piecdesmit līdz tam neapdzīvotu zvaigžņu sis­tēmu un kolonizācijas programma guva aizvien plašākus apmē­rus, cilvēce nodibināja kontaktus ar citu inteliģentu rasi. Vārds, kādā šī rase sevi dēvēja pati, bija īsa, klikšķoša skaņa, kuru spēja atdarināt vienīgi nedaudzi Zemes valodnieki, un abpusējā saprašanās bija ārkārtīgi grūta. Tomēr ātri vien kļuva skaidrs, ka svešajai rasei ar zemiešiem ir tikai viena kopīga iezīme: inte­liģence.

Normālie abu rasu īpatņi cits citu uzskatīja par caur caurēm pretīgiem izdzimumiem, tā ka vissaprātīgākais droši vien būtu, ja abas puses viena otru ignorētu. Taču kā vienā, tā otrā civili­zācijā bija personas ar augstu inteliģenci un nevaldāmu zināt­kāri, kuras sajūsmināja iespēja apmainīties domām ar citu rasi par spīti saprašanās grūtībām. Pietiekami objektīvi domājošas būtnes aiz svešādas un atbaidošas ārienes prata saskatīt arī dvē­seli. Un tā starp abām kultūrām pamazām sāka veidoties ciešāki kontakti.

Diemžēl gan uz Zemes, gan kolonijās atradās milzīgs dau­dzums cilvēku, kuri nebija valodnieki un kuriem nepiemita tāda zinātniskā degsme un objektivitātes lādiņš kā tiem, kuri vēlējās kontaktus, — lai gan arī šie cilvēki bija vienlīdz laipni, inteli­ģenti un civilizēti ar pārējiem.

Tomēr viņi, ieraudzījuši mīkstu, mitru un bālu ķermeni, kurš piedevām pārvietojās uz sešām kājām, juta vēlēšanos to sabra­dāt un dažreiz tā arī rīkojās, pirms paspēja atjēgties. Tā bija vienkārši instinktīva reakcija, kaut kas neapvaldāms, un fakts, ka radījums, kuru viņi vēlējās samīt, ir gandrīz tikpat liels kā viņi paši, tikai pastiprināja neapzināto tieksmi.

Starpgadījumu skaits pieauga, un trīsdesmit gadus pēc kon­taktu nodibināšanas sākās atklāts karš. Tie abu pušu īpatņi, kuri aizstāvēja uzskatu, ka sakaros ar svešajiem nepieciešama lielāka objektivitāte, nespēja šo karu aizkavēt, lai gan saglabāja zināmu iespaidu. Pirms pilnīgas diplomātisko attiecību pārtraukšanas viņi paspēja vienoties par noteiktu izturēšanās normu ievērošanu karadarbībā.

Šis karš nedrīkstēja būt totāls. Abas puses cerēja, ka šis kon­flikts nebūs mūžīgs, un tāpēc vienojās, ka aizliegts iznīcināt pretoties nespējīgus ienaidniekus; tāpat tika aizliegts nežēlīgi iz­turēties pret karagūstekņiem.

Jau pirmajās kara dekādēs nozīmīgu kauju skaits sasniedza tādus apmērus, kādi pirms tam šķita neiedomājami. Abas puses bija līdzvērtīgas tehnoloģiskajā attīstībā, un kurš gan būtu spē­jis prognozēt, kādus mērogus sasniegs karš, ko uzsāk divas kon­federācijas ar piecdesmit apdzīvotām sistēmām katrā. Un tā kā šai karā izpalika bezjēdzīgi varoņdarbi — cīnītāji bija kosmis­kais personāls, kuru varonību noteica galvenokārt auksts aprē­ķins, — tad karagūstekņu bija daudz.

Pirmo piecu kara gadu laikā gūslā krita aptuveni miljons «tārpu», tas bija krietni daudz, ja ņem vērā, ka sadursmes bija nežēlīgas un notika atklātā kosmosā. Savukārt «tārpi» sagūstīja apmēram tikpat daudz zemiešu, cik zaudēja savējo.

Vienošanās par izturēšanos pret karagūstekņiem savulaik tika noslēgta galvenokārt tāpēc, ka kosmoflotes personāls abām civi­lizācijām nozīmēja milzu vērtību. Tie bija abu kultūru spīdošākie jaunie tehniķi un zinātnieki, un neviena no pusēm nevēlējās sa­vējos zaudēt. Tomēr iecerētie gūstekņu apmaiņas pasākumi neiz­devās, nedaudzos mēģinājumus šai virzienā paralizēja jau tā sarežģītā saprašanās problēma, karadarbības dēļ tā bija kļuvusi nu jau turpat vai neatrisināma. Tādejādi gūstekņu skaits abas pusēs laika gaitā pastāvīgi pieauga.

Sagūstīto «tārpu» apgadē nācās iesaistīt miljoniem cilvēku un izmantot neiedomājamu daudzumu materialu. Speciālie līdzekļi — barība, pajumte un gaiss — prasīja īpašus pasākumus, kas kļuva par aizvien smagāku nastu. Drīz pienāca bridis, kad šī problēma jau ietekmēja visu karadarbību, un izeju atrast laikam nebija iespējams.

— …bet pirms divdesmit trim gadiem tārpi to atrada, — turpināja Kelso, — lētu un ļoti humānu izeju. Ja runā objektīvi, tās vienīgais trūkums ir tas. ka mēs paši savukārt neesam tiktāl aizdomājušies.

Varrens klausījās, ka otras meklēšanas grupas bungu rībinā- šana un svilpieni nepārtraukti tuvojas. Viņš bija saniknots, izbie­dēts un skrējienā aizelsies. Varrens vēlējās, kaut Kelso drīzāk sāktu runāt par galveno un paskaidrotu, kāpēc viņš tā baidās, bet leitnants acīmredzot vēlējās visu ziņot pēc sava prāta un no­teiktā secībā.

— Viņi savā sektorā izvēlējās planētu, kura būtu piemērota cilvēku kolonizācijas nolūkiem, — skaidroja Kelso, — un tad viņi uz tās izsēdināja apmēram 150 000 gūstekņu, iedeva tiem pietiekamu daudzumu pārtikas krājumu un vienkāršus lauksaim­niecības rīkus. Laiku pa laikam tiek atvesti jauni gūstekņi, bet pēdējos desmit gados tiem līdzi nedod neko — acīmredzot, viņi negrib, lai mums būtu vairāk metāla, nekā tas minimāli nepiecie­šams, tātad, cik nu viņi mums to iedevuši jau pašā sākuma. Un paredzot iespēju, ka mēs varētu sameistarot kosmosa kuģi, viņi orbīta virs planētas atstajuši sargkuģi, kurš mūs pastavīgi uz­rauga …

Normālos apstākļos stāsts par «tārpu» paņēmienu karagus- tekņu izvietošanā izsauktu lielu pārsteigumu un satrauktas dis­kusijas, taču Kelso tā steidzās, ka Varrenam un pārējiem elpas pietika vienīgi dažiem neticīgiem izsaucieniem. Arī Kelso jau sāka aizelsties, tomēr, neko nesajaucot, turpināja savu ziņojumu.