DŽEIMS VAITS - CIETUMA PLANĒTA

Pret šo visnotaļ likumīgo lūgumu nekas nebija iebilstams, un Varrens gudroja, vai nav pārsteidzies ar Petersa vērtējumu. Šajā brīdī flotes kapteinis viņam vairs neatgādināja tādu, kurš viegli padosies…

Taču visu ceļu līdz pat postenim Peterss gāja Varrenam bla­kus klusēdams, un Varrens šo pauzi izmantoja, lai tuvāk aplūkotu būves. Nocietinājuma siena bija apmēram sešus metrus augsta, un to veidoja zemē dziļi sadzīti koku stumbri. Stūros sienu bal­stīja četri masīvi, augoši koki, kuru apakšējie zari bija apcirsti līdz pat sienas augšmalai. To galotnēs laikam bija ierīkotas aiz­sardzības vai novērošanas platformas, kāpnes no tām sniedzās līdz dzegai sienas iekšpusē. Tā kā stūru izvietojumu te drīzāk noteica daba, nevis cilvēks, siena neveidoja pareizu četrstūri, arī tās sānmalas nekādi nevarēja saukt par taisnām. Ieeju pos­tenī veidoja daļa sienas, ko pēc vajadzības varēja nolaist un pa­celt kā tiltu.

Arī cietokšņa iekšpusē bija bagātīgi izmantoti augoši koki, tie veidoja dažādu celtņu pamatbalstus, vai arī zem tiem bija uzbūvētas mazākas būdas, kuras sniedzās līdz pat augšējiem za­riem. Cik nu Varrens saskatīja, kokiem bija izcirstas vienīgi pa­zares, tā kā visas celtnes nocietinājuma iekšpusē slēpās ēnā. Vi­ņam nācās atzīt, ka postenis ir lielāks, nekā izskatījās sākumā un ir praktiski neredzams no gaisa — nemaz nerunājot par kos­mosu.

Viņus ieveda lielā koka ēkā, kurā gar vienu sienu stiepās garš galds un soli, bet pārējās trīs noklāja plaukti, pilni dokumentiem. Varrens mazliet brīnījās, no kurienes te radies papīrs, un paturēja šo jautājumu prātā. Lai gan baļķi sienās un griestos bija nomi­zoti, telpā bija pārlieku krēslains, lai saskatītu sīkumus.

— Kad saule pacelsies augstāk, jūs varēsiet saredzēt la­bāk, — paskaidroja Kelso, ievērojis, ka Varrens lūkojas apkārt. — Noklausīšanos varam atlikt līdz brokastīm — diemžēl tagad tikai brokastis, bet pēc tārpu dotās barības tās jums katrā ziņā atgādina svētku mielastu … — Viņu kāds pasauca, un viņš atvai­nojās.

— Jūs droši vien pārsteidza, ka jūs mežā meklē flotes kaptei­nis, — Peterss sāka bez aplinkiem, klusā, ietekmīgā balsī, — un tas, ka jūs nostājāties Kelso pusē, daļēji izskaidrojams ar jūsu simpātijām pret vājāko. Tomēr leitnants Kelso nekāds vājākais nav — viņš tikpat droši vada Komiteju kā es tā sauktos civilistus. Viņš to dara jau sešus gadus un ir lieliski iemācījies pavēlēt tā, lai prasības atgādinatu pieklājīgus lūgumus. Viņš liek savā labā strādāt augstākiem oficieriem un iejūgs darbā ari jūs …

Kelso beidza otrā telpas galā sarunāties ar kādu Komitejas viru un naca atpaka] pie Varrena.

Peterss enerģiski turpinaja:

— Komitejas stāvoklis ir ļoti slikts. Jau gadiem ilgi tās labā­kie oficieri pārnāk manā pusē — pakāpē augstākie oficieri, un lai tas jums izsaka pietiekoši daudz — pārdomājiet to. Kelso ir ārkārtīgi nepieciešams kāds dūzis, kuru viņš varētu izspēlēt pret mani. Bet starp viņa ļaudīm ir tikai daži pulkveži lidotāji un viens jau sen pensionēts flotes komandors, un nav neviena, kurš būtu augstāks tieši par mani, un …

— Kad būšu noklausījies leitnanta versiju, tad uzklausīšu arī jūsējo, — pēkšņi saīdzis, noteica Varrens. — Nepārtraucot un cik vien ilgi jūs vēlēsieties, es jums to apsolu.

Flotes kapteinis šķitās smagi vīlies, un Varrens ievēroja, ka Peterss, neraugoties uz vareno augumu un tikai mazliet iesirma­jiem matiem, jāu ir pavisam tuvu pensijas gadiem.

— Te nu es atkal esmu, — pienācis pie viņiem, teica Kelso. — Ser, tagad mēs labprāt atzīmētu jūsu cilvēku uzvārdus, die­nesta pakāpes un kuģus. Varbūt sāksim tieši ar jums, ser.

— Te visi ir no mana kuģa, — Varrens iesāka un apklusa.

— Jā, lūdzu, turpiniet, kaptein, — teica Kelso. Bija skaidrs, ka viņam pēc izdzīvojušo cilvēku skaita jau bija izveidojies priekšstats par Varrena kuģa apmēriem, un, bez šaubām, tas vi­ņam bija ļāvis arī spriest par kuģa komandiera dienesta pakāpi.

— Es nebiju kuģa kapteinis, — teica Varrens un juta, ka viņa akcijas Kelso acīs krītas. — Kuģis bija kaujas kreiseris «Uzvarē­tājs». Mans flagmanis. Es esmu galaktiskā sektora maršals Var­rens …

Viņš bija centies pēc iespējas mīkstināt triecienu, un tomēr Petersa sejas izteiksme viņam vēlreiz apliecināja, ka nav iespē­jams atrast cilvēku, kuram nesāpētu vadoņa goda zaudēšana.

Kelso vairs neizskatījās pēc jauna, uzcītīga, inteliģenta ofi­ciera. Viņa mute bija pavērta, acīs kvēloja īpatnējas liesmiņas, it kā viņš redzētu kādu burvīgu vīziju. Iespējams, tur bija viņa gaidītā trumpja dūža tēls …

Tā jau nu īsti nav, ka mani spiestu kaut ko darīt, Varrens sa­īdzis domāja, pa garajām kāpnēm augšup uz galveno platformu rāpjoties, gluži pretēji, nebija tāda Komitejas vīra, kurš nebūtu gatavs izpildīt manas vēlēšanās. Un tomēr, pēdējo trīs nedēļu laikā viņš bija darījis visu, ko viņam lūdza, — bet varbūt viņš izpildīja tikai to, ko viņam lūdza Kelso . . . ?

Noklausīšanas patiesi bija ilgstoša un nepatīkami pamatīga. Pec Petersa iepriekšējās piezīmes Varrens bija iedomājies, ka Kelso šo iepazīšanās daļu izlaidis vai vismaz saīsinās, taču leit­nants paskaidroja, ka viņš nevēlētos flotes kapteini nostādīt meļa loma un ka noklausīšanās laikā iegūtās ziņas varētu izrā­dīties ļoti svarīgas. Tik svarīgas, ka viņi labāk riskē izraisīt sektora maršala nepatiku, nekā atsakās kaut vai no vienas no­klausīšanās stundas.

Tāpat kā pārējie viņa grupas biedri, Varrens bija piekritis valkāt Komitejas darba formu. Arī šai ziņā netika izdarīts ne mazākais spiediens — vienkārši šai klimatā tā bija ērtāk, un it i paši treniņā ar ieročiem frencis pieļāva lielāku kustību brīvību. Tomēr īstais darba formas nēsāšanas iemesls bija tas, ka Komi­tejas vīri vēlējās skafandrus saglabāt lietošanas kārtībā līdz tam laikam, kad sāksies uzbrukums «tārpu» sargkuģim.

Varrens jau bija ievērojis, ka šie vīri nekad neteica «ja» vai «gadījumā, ja», bet gan «kad mēs uzbruksim sargkuģim».

Visās posteņa malās Varrens dzirdēja balsis, izsaucienus, smieklus. īpaša jautrība, acīmredzot, valdīja tai grupā, kura trenējās stopa šaušanas mākslā. Turpretī otrā pagalma stūrī ska­nēja kaut kas dzeņu kalšanai līdzīgs — dauzīdami ar nūjām pa celmiem, tur citas grupas ļaudis trenējās ziņu pārraides māk­slā — pie signālbungām viņiem ļaus ķerties krietni vēlāk.

Varrens bija akceptējis un pieņēmis daudzas lietas, taču vis­grūtāk bija nācies aptvert to, ka tagad viņš Petersa vietā kļuvis par vecāko oficieri nometnē. Viņa dienesta pakāpe šai ziņā neat­stāja nekādu izvēli, un tomēr fakts, ka dažas stundas pēc iera­šanās uz planētas nācies kļūt par visaugstāko autoritāti apmē­ram pusmiljonam gūstekņu, bija viņu dīvaini satraucis. Tāpat Kelso pieņēmums, ka tagad Varrens gluži automātiski uzņem­sies bēgšanas Komitejas vadību, bija kaut kas nervus kutinošs, jo viņš vēl nebūt nebija stingri izlēmis nākotnē saistīties ar šo organizāciju.

Pēcpusdienā pēc Kelso uzaicinājuma vajadzēja sapulcēties Komitejas Centram, un Varrens vēlējās visu vēlreiz lēni un pa­matīgi pārdomāt.

Tieši šajā nolūkā viņš kāpa uz novērošanas platformu, lai pa­būtu tur vienatnē. Un tāpēc, izdzirdis augšā balsis, viņš jutas nepatīkami pārsteigts.