DŽEIMS VAITS - CIETUMA PLANĒTA

— … Naktīs vai mākoņainā laikā mēs izmantojam signal- bungas, — vīrietis teica. — Ja vējš pūš pareizā virzienā, bungas

var dzirdēt gandrīz tikpat tālu, cik saredzami šā heliogrāfa sig­nāli.

— Un kas tas par teleskopu? — jautāja sievietes balss. Var­rens uzreiz pazina Rūtu Fīldingu. — Pārāks liels, lai būtu ref- raktors, vai ne?

— Ar šo mēs paturam acīs sargkuģi, — paskaidroja pirmā balss. — Pulksteņa mehānisms veidots lielākoties no koka, un tad, kad pārlieku stiprs vējš nekustina koka galotni un redzamība ir laba, mēs šo teleskopu spējam teicami noregulēt. Lēcas tomēr nav īsti pareizi noslīpētas, un sargkuģis drīzāk atgādina Ziemas- svēku eglīti. Tomēr mēs spējam skaidri saskatīt, kad tas orbītā sastopas ar citu kuģi un kad no tā startē prāmis, lai atvestu jaunus gūstekņus.

Vīrieša balss skanēja patiesā lepnumā par to, ka viņi gandrīz bez līdzekļiem paveikuši tik daudz.

— Lēcu mēs izgatavojām piecdesmit jūdzes uz ziemeļiem no šejienes, līča krastā, — viņš turpināja. — Varbūt nebijām ņēmuši īstās smiltis, vai arī esam slikti stikla pūtēji, bet tagad mēs ek­sperimentējam ar…

Viņš piepeši aprāvās, un Varrens caur zariem saskatīja kādu no Komitejas vīriem ar majora zīmotnēm uz ādas bruņām norau- gāmies lejup uz viņu.

Majors palīdzēja Varrenam uzrāpties uz platformas, tad nostā­jās miera stājā un salutēja.

— Paldies, — Varrens teica. — Es vēlētos parunāt ar majori Fīldingu. Divatā, ja jums nekas nav pretī.

Ar to pašu Komitejas vīrs pazuda no skatuves, bet, lai aizsū­tītu prom Rūtu Fīldingu, derēja izmantot citus, taktiskākus paņē­mienus — ja vien viņš vispār to vēlētos. Varrens iedomājās, ka tagad nebūtu slikti dažus problēmas aspektus apspriest ar psi­holoģi.

— Klausieties, Rūta, — Varrens iesāka un noliecās pār sai­tēm, ar kurām bija piestiprināts teleskops. — Ko jūs domājat par Komiteju? Es vēlētos dzirdēt personisko un profesionālo vie­dokli.

Ja augstākstāvošais kādu oficieri uzrunāja vārdā, tam bija divkārša nozīme — uzrunātais tātad neatradās nežēlastībā, un sekojošai sarunai nebija izteikts dienesta raksturs.

— Labrīt, ser, — Fīldinga vispirms viņu sveicīnaja. Viņa jau bija gribējusi salutēt, tomēr to nedarīja, ievērojusi, ka Varrens noskaņots privātai sarunai. — Personiski man Komiteja patīk itin labi, — viņa visai dedzīgi turpināja. — Es domāju, tā patīk mums visiem, un daudziem mūsējiem šeit iespējams baudīt vairāk iz­priecu nekā pēdējā atvaļinājuma laikā mājās — lai gan tas neko īpašu neizsaka, jo pēdējā laikā mūsu planētas atstāj visai skumju iespaidu. Un kopš pagājušās nedēļas, kad tas dzīvais kaujas kuģis uzbruka nocietinājumam, neviens vairs pat nedomā iebilst par aizkavēšanos postenī, pirms nav apgūta prasme apieties ar stopu.

— Taču šis tas man tomēr nepatīk, — viņa nopietni turpināja. — Kaut vai palūkojaties uz mani…

Oficieru — sieviešu darba tērpu veidoja bezformīgs ādas krekls bez piedurknēm un pārāk plati un gari šorti. Lai gan Fīldinga arī šajās drēbēs izskatījās jauki, tomēr līdzība ar Peln­rušķīti pirms tikšanās ar feju bija nenoliedzama. Varrens iesmē­jās.

— Vai tas būtu profesionāls iebildums? — viņš jautāja.

— Tieši tā, ser, — atbildēja Fīldinga. — Skaidrs apliecinā­jums, ka šī ir vīriešu pasaule. Jā, es zinu, Komitejas vīri izturas pret mums cik vien pieklājīgi var. Taču spriedze ir jūtama — viņi atgādina zaļus puišeļus pirmajā tikšanās reizē, un tas patiesi ir smieklīgi, jo uz planētas droši vien mīt tikpat daudz sie­viešu, cik vīriešu dzimuma oficieru. Bez tam viņi ar meitenēm nerunā ne par ko svarīgu un uztic vienīgi trešās šķiras uzdevu­mus, kas ir tīrā laika šķiešana! Neviena no mūsu meitenēm to līdz šim nav ievērojusi, bet man ir pilnīgi skaidrs, ka oficieri — sievietes Bēgšanas Komitejā ir nevēlamas.

— Tālāk, — Varrens mierīgi teica.

Fīldinga uzlūkoja viņu mazliet pārsteigta, it kā būtu gaidī­jusi dzīvāku reakciju. — Pēc tā, ko esmu dzirdējusi, — viņa tur­pināja, —un pēc aktos izlasītā, situāciju es iztēlojos sekojoši…

Pēc Fīldingas domām Komiteja sievietēs saskatīja lieku risku. To galvenie instinkti — mātes jūtas, tieksme pēc drošības un citi — pilnīgi dabiski lika tām aktīvāk atbalstīt civilistu uzskatus, un io pierādīja arī fakts, ka gandrīz visas sievietes — oficieres jau pirmo sešu mēnešu laikā bija pievienojušās civilistiem, tāpat diez ko ilgāk Komitejā nepalika arī precētie pāri. Tādējādi civilistu nometnē aizvien atradās liels daudzums brīvu sieviešu, un katra no tām, kurai neizdevās apprecēt privātpersonu, bija spiesta darīt visu, lai piesaistītu kādu vīrieti no Komitejas un pievērstu to civilistu mierīgajam dzīves veidam.

Protams, šo rīcību visādā veidā atbalstīja Peterss, jo rezultātā notika Komitejas skaitliska samazināšanās, turklāt bez parasta­jām propagandas metodēm. Šādai kārtībai pastāvot, Peterss va­rēja būt drošs, ka iegūs savā pusē divas trešdaļas jaunpienākušo oficieru, ja vien nesagadītos, ka Komitejas vadībā nostātos kāds dienesta pakāpē augstāks oficieris. Un tomēr arī tad Peterss uz­varētu, netērējot nemaz tik daudz pūļu.

— Taču tie, kuri paliek Komitejā, ir sīksti un cieti, — Fīl­dinga turpināja. — Viņi nav zvērināti sieviešu ienaidnieki, tomēr viņus pārņēmusi vienīgi doma par bēgšanu. Vārdu sakot, viņi nosprieduši, ka sievietēm nedrīkst uzticēties, un tās, kuras vēlas darboties Komitejā, nozīmē tikai papildu grūtības, un tāpēc ir labāk, ja sievietēm jau pašā sākumā maigi, bet konsekventi atņem drosmi.

— Un vārdu «maigi» es izvēlējos apzināti, — viņa piemeti­nāja. — Neviens nesaka vai nedara kaut ko tādu, kas mūs varētu aizskart. Un tomēr situācija šeit — uz visas planētas, ne tikai Komitejā — no psiholoģiskā viedokļa ir svārstīga, pat bīstama.

— Profesionāli, — viņa nobeidza, — profesionāli tas man nepatīk!

Varrens saspringti domāļa. Fīldingai bija taisnība, novērtējot situāciju ka nedrošu un bīstamu, taču patiesībā tā bija vēl slik­tāka. Varrens bija izpētījis aktus — tos, kurus bija saglabājis Komitejas Centrs, un arī viņam stāvoklis nepatika. Bez tam viņš. izjuta Kelso spiedienu. Varrenain nekas nebija iebilstams, kamēr viņu virzīja turp, kurp vēlējas doties viņš pats, taču tagad viņam uzspieda pieņemt lēmumu, pirms vēl bija radusies iespēja noklau­sīties stāvokļa vērtējumu Petersa versijā.

— Vai jus palīdzēsiet man nodibināt dinastiju? — viņš pave­dinoši jautāja Fīldingai.

Rūta nosarka. — Vai jūs to jautājat nopietni, ser?

Varrens neatbildēja tūlīt. Viņš domāja par to, ka Komiteja tās pašreizējā stāvoklī izveidojusies par savdabīgu eliti. Tajā palikušie oficieri bija izturējuši, neraugoties uz ārkārtēju psiho­loģisku spiedienu, un tas nozīmēja, ka viņiem jābūt īstiem fanā­tiķiem attiecībā uz to, ko viņi sauca par savu pienākumu.

Varrens jau bija ievērojis, ka pusmiljonu lielajā, izkliedētajā un neorganizētajā fermeru masā Komitejas ļaudis bija izveido­juši teicami disciplinētu un cīņai relatīvi gatavu armiju aptuveni divdesmittūkstoš vīru sastāvā. Ja Petersam izdotos viņu skaitu samazināt tiktāl, ka tiem pašiem būtu jāatzīst: tālāka sagata­vošanās bēgšanai ir veltīga, tad flotes kapteini un viņa vadītos civilistus gaidītu nopietnas grūtības. Jau tagad Komitejas vīri neizrādīja pārāk lielu cieņu pakāpē augstākiem oficieriem, kuri nepiekrita viņu uzskatiem, un tad jau vairs atlika tikai viens solis līdz tam, kad neglābjami sarukusī un vēl fanātiskāka kļuvusī bijusī Bēgšanas Komiteja iedomāsies varmācīgi sagrābt visu iedzīvotāju vadību savās rokās.