DŽEIMS VAITS - CIETUMA PLANĒTA

— Beigu beigās mēs pieņēmām flotes komandora Andersona ieteikto plānu.

Andersons bija secinājis, ka vienīgā iespēja, kā tikt no pla­nētas prom, ir izmantot kādu no tārpu kuģiem: proti, noteiktā vietā, turklāt gūstekņiem izdevīgos apstākļos, jāievilina un jāsa­gūsta kosmoprāmis. Ar to varētu uzbrukt sargkuģim, novecoju­šam kreiserim, kurā bez grūtībām varētu izvietoties pāri par tūk­stoš cilvēku, pēc tam tie dotos uz vienu no zemiešu bāzēm un paziņotu iestādēm par kosmiskā cietuma eksistenci un atrašanas vietu.

Plāns bija reizē vienkāršs un ārkārtīgi drosmīgs, to varēja izjaukt visdažādākie iemesli. Tomēr Andersonam bija izdevies atrisināt pietiekami daudz problēmu, lai šo ideju varētu īstenot, necerot uz veselu virkni dažādu brīnumu.

Par ēsmu prāmja pievilināšanai varētu kalpot avarējuša ie­naidnieka izlūkkuģa vraka makets, uzbūvēts tikmēr, kamēr sarg- kuģis atrodas otrpus planētas. Protams, varaka sastāvdaļas būtu jāizgatavo iepriekš un līdz operācijas sākumam rūpīgi jāslēpj. Lai nepieļautu variantu, ka sargkuģis iedomājas vraku bombar­dēt — reiz tā jau bija noticis, kad gūstekņi zemes virspusē bija vienuviet savākuši pārāk daudz metāla —, vajadzētu rūpīgi aiz­dedzināt visu apkārtni, lai sargi aptvertu, ka šeit avarējis kos­mosa kuģis, un pie tam, notikuma vietu tuvāk aplūkojot, pat pa­zītu vienu no saviem izlūkkuģiem.

Ja vēl parūpētos par dzīvības zīmēm no kuģa maketa, varbūt pat organizējot šķietamu gūstekņu uzbrukumu, tad varētu cerēt, ka tārpi nosūtīs glābšanas misijā prāmi. . .

Klausīdamies Kelso stāstījumu par plāna īstenošanai nepie­ciešamajiem darbiem, Varrens juta satraukumu.

Viņam bija jaatzīst, ka Komitejā viņš iesaistījies galvenokārt tāpēc, lai mēģinātu īstenot bēgšanu, jo tas bija vienīgais ceļš, kā aizkavēt šķelšanos, pilsoņu karu un tam sekojošu regresu, kas beigtos ar neizbēgamu barbarisma ēru. Un tas tomēr nenozīmēja, ka visi Komitejas locekļi alktu cīniņu vai būtu pēc dabas asins- kari — gluži otrādi, šie ļaudis bija centīgi, inteliģenti un izpalī­dzīgi oficieri, kas saglabājuši savu entuziasmu, neraugoties uz pastāvīgi pieaugošo opozīciju un aizvien sarūkošo domubiedru skaitu, — tas viss viņu centību pat uzkurināja. Varrens jau sāka viņus ap-brīnot.

Otrs iemesls, kuru viņš pagaidām nevienam neizpauda, bija tas, ka cilvēcei šis ilgstošais karš bija ārkārtīgi neizdevīgs. Ze­mes karaspēkam ļoti pietrūka tieši tādu speciālistu, kādi nīka uz šīs cietuma planētas. Kosmiskais dienests kādreiz bija cilvēces elite, izlases korpuss, kurā tika pieņemti vienīgi vislabākie, — bet pēdējā laikā tas vairs neatraidīja nevienu, kurš cik necik atbilda noteikumiem, un Varrenam šai sakarā bija rūgta pieredze.

Un bija vēl viens iemesls — tīri savtīgs. Varrens gribēja atkal reiz komandēt oficierus, kuri liedzas atzīt sevi par sakautiem un nevēlas ticēt, ka pasaulē pastāv viņiem neīstenojami uzdevumi…

Piepeši Varrens pamanīja, ka palaidis gar ausīm, ko Kelso sa­cījis tālāk, un konstatēja, ka leitnanta balss vairs neskan opti­mistiski.

— … tomēr vissliktākais ir tas, — leitnants drūmi teica,

ka šis plāns tika nemitīgi kritizēts jau daudzus gadus pirms

mūsu ierašanās! Līdz mūsu sagūstīšanai ap nosēšanās laukumiem bija ierīkots apmēram pusducis slēpņu novērošanai. Darbojās pirmā kausēšanas krāsns, bija eksperimentāli noskaidrots, cik metāla drīkst glabat vienuviet, gan zemes virspusē, gan dažāda dziļuma šahtās: metāla krājumus palielināja, līdz tārpi to fiksēja un sāka bombardēšanu. Bija apmācītas kaujas vienības, kurām vajadzēja ieņemt prāmi un vēlāk arī sargkuģi. Patiesībā mums šo planētu jau sen būtu vajadzējis atstāt, vai vismaz izdarīt vienu nopietnu mēģinājumu.

Kelso dziļi ievilka elpu, nopūtās un turpināja:

— Taču mūsu plānu pie katras izdevības kavēja vai sabotēja. Mūs, Komitejas biedrus, kuri vēlējās saglabāt oficieru tradīcijas, pašcieņu un disciplīnu, nepārtraukti spieda pakļauties ļaudīm, kuri bija padevušies un paši un, lai nomierinātu savu sirdsapziņu, vēlējās, lai tāpat darītu arī citi. Galarezultātā mēs tagad esam spiesti savu darbību slēpt no mūsu biedriem — oficieriem, lai gan tiem patiesībā būtu mūs visādi jāatbalsta.

— Spriežot pēc tā, kas norisinās patlaban, — : Kelso nobeidza, — varētu priecāties, ja nopietns bēgšanas mēģinājums izdotos tuvāko piecpadsmit — divdesmit gadu laikā!

Hatons un Sloans piekrītoši pamāja. Hainds pagriezās pret Varrenu. — Tas ir piesardzīgs vērtējums, ser, — viņš teica, — bez tam jānodrošina, lai mūsu oficieri turpmāk vairs nepāriet civi­listu pusē.

Hainds aprāvās, jo kokos virs viņu galvām iedunējās signāl- bungas, aicinādamas naktssardzei ieņemt pozīcijas un pārējiem izdzēst apgaismojumu. Visi četri oficieri līdzīgi auklas parautām marionetēm atgrūda krēslus un piecēlās kājās.

— Sēdieties, — pavēlēja Varrens.

Šie vīri meklēja sev īstu komandieri, un Varrens runas sā­kumā izteicās bargi un kritiski, lai pierādītu, ka nu reiz ieradies vīrs, kurš spēj nevien komandēt, bet arī vadīt.

Vispirms viņš kodīgi piezīmēja, ka oficieriem neder tiktāl pa­kļauties disciplīnai, ka viņi, vienalga ko darīdami, trūktos kājās, tiklīdz iedunas bungas vai atskan svilpieni, un paskaidroja, ka šāda neatlaidīga stingras disciplīnas saglabāšana ir viens no iemesliem, kādēļ Komiteja nepārtraukti zaudē savus biedrus. Tā turpinot, Bēgšanas Komiteja drīz kļūs par marionešu pulku, kurš reaģēs vienīgi uz trokšņiem un pārējā laikā to vien darīs, kā stā­vēs miera stājā.

Tikpat skarbā tonī Varrens pārgāja pie konstruktīviem priekš­likumiem. Viņš paziņoja, ka ir ļoti satraukts par Komitejas biedru skaita samazināšanos. Pārbēdzēju kustībai gals jādara nekavē­joties, pie tam būtiski nepieciešams lielāko daļu tā saukto dezer­tieru atgūt savā pusē, liekot lietā visas iespējamās metodes, gan pārdomātu psiholoģiju, gan atklātu piespiešanu, ja tas nepiecie­šams. Komitejas plāna neizpildes īstenais iemesls ir speciālistu trūkums, tā ka šo problēmu vajag atrisināt, un tas tiks izdarīts.

Pēc tam viņš pieprasīja noskaidrot visu gūstekņu agrākās profesijas, uzzināt arī tagadējo nodarbošanos un vēlējās, lai vi­ņam paskaidro, kāds būtu minimālais cīnītāju skaits un cik ilgi tie būtu vēl jāizglīto, lai Komitejas Centram rastos iespēja An- dersona plānu īstenot saprātīgi ātrā laikā.

Varrens paziņoja, ka piecpadsmit gadi nav pieņemams ter­miņš. Par reālu laiku viņš ierosināja uzskatīt trīs gadus…

— Kā izteicās leitnants Kelso, lielākā daļa mums vajadzīgās informācijas atrodas šajā postenī, — Varrens pabeidza mazliet draudzīgāk, — un uzskatu, mums vajadzēs to pārbaudīt. Tātad, mani kungi, baidos, ka gaisma šajā mājā netiks izdzēsta un mēs neviens neiesim gulēt, pirms nebūsim precizējuši bēgšanas da­tumu …

Četru oficieru sejas pirmīt bija izskatījušās nomāktas, bet tagad mirdzošās acis un slēptie smaidi liecināja par viņu pārstei­gumu un pieaugošo satraukumu. Varrena vārdiem nesekoja nedz neticība, nedz iebildumi, un maršals piepeši saprata, ka šos ofi­cierus nevajag skubināt. Viņš tos vēroja un juta, ka satraukums pielīp arī viņam pašam, un piepeši viņš vēlējās vīrus gan uzsla­vēt, gan vēlēt tiem laimes, šādi atalgojot viņus par uzticību un ciešo apņēmību īstenot šo gandrīz nereālo lietu.