Arnis Terzens - Gordija fortuna

KA JEBKURŠ INŽENIERA IZGUDROtāja diplomu ieguvis cilvēks Gordijs pēc institūta beigšanas gribēja izdarit kaut ko vienreizēju. Viņš zināja, ka visu paveikt momentā neizdosies, jo reizēm par šķērsli kļūst pat idiotiski sīkumi. Taču pret Gordiju liktenis, šķiet, bija īpaši sazvērējies. Viņu vajāja neveiksme pēc neveiksmes. Un likās — visas ceribas nodarboties ar sirdij vistīkamāko darbu zuda pēc apsta­rošanās studiju biedra Hurekvola robotu laboratorijā. Pēc tās Gordijs praktiski vairs nespēja nodarboties ar domājoša robota veidošanu. Turklāt gandrīz divus gadus ilgā ārstēšanās uz Mēness bija it kā iemidzinājusi iadošo spēku. Viņš atgrie­zās, dziļas apātijas pārņemts. Par garīgo letarģiju ik brīdi liecināja iekritušie vaigi, stingais skatiens, lēnā it kā pārāk kon­centrētā gaita. Neviens nespēja iedomāties, kāds tam ir cēlonis.

Gordijs sāka strādāt firmas «Ilsner & Co» uzņēmumā, kur veica pavisam parastus

30 darbus. Par viņu neviens īpaši neintere­sējās, un arī Gordijs nevienu netraucēja, neuzbāzās ar savām idejām. Tā ar laiku visi pierada pie viņa noslēpumainības.

Taču letarģija bija tikai šķietama. Kopš pirmās dienas uz Mēness Gordijs nepār­traukti lauzīja galvu, vai robota smadze­nes nevarētu veidot bez staru palīdzības, jo ne jau viņš ir pirmais, kurš šo eksperi­mentu dēļ ir spiests pamest laboratoriju bez cerībām kādreiz atgriezties tajā,

To, ka Gordijs problēmu ir atrisinājis, neviens nepamanīja. Ja arī kāds ievēroja, ka Gordija acīs pamazām izzūd atbaido­šais stiklainums, tad domāja, ka tas no­ticis, pateicoties viņa gaidāmajām precī­bām, Bet viņš pa to laiku mājās cītīgi strādāja. Darbs virzījās uz priekšu neti­cami ātri.

Domājošu robotu Gordijs uzbūvēja pus­gada laikā.

Beidzot robots bija gatavs. Gordijs sē­dēja pneimatiskajā krēslā un vēroja, kā robots mazgā traukus. Puse no tiem jau bija sabirzuši robota pirkstos, taču iz­gudrotājs pamanīja, ka mehānisma kus­tības kļūst aizvien koordinētākas.

Tikai vakar vakarā Gordijs ar drebošu sirdi bija ieslēdzis robotu, un visu laiku tas darbojās bez kļūmēm. Vēl nebija ap-, rēķināts, cik ilgam laikam pietiek iepro­grammētā enerģijas lādiņa, taču Gordijam ārkārtīgi gribējās redzēt savu izgudrojumu darbībā.

Gordijs iekšēji gavilēja par lielo veik­smi, jo robota smadzeņu attīstības tempi bija fantastiski.

Kā lai es tevi nosaucu? — Gordijs nepārtraukti sarunājās ar robotu, reizēm uzdodams jautājumus mehānismam, reizēm pats sev. Viņš stāstīja robotam par cilvē­kiem, par lietām, par pasauli vispār. Ro­bots visu laiku atbildēja: «Aha. Saprotu.» Gordijam šī frāze šķita nepieklājīga, un viņš iestāstīja, ka tādos gadījumos ir tikai jāpaloka galva.

Nezinu, tā ir tava darīšana, — robots atbildēja, īsti nesaprazdams, vai tagad ir jāpaloka galva vai nav. Izdarījis to, viņš jutās apmierināts, ka Gordijs neko neie­bilst.

Iezvanījās telefons. Gordijs pacēla klau­suli un uzreiz pazina Zikija Bendropa balsi. Nemaz neklausīdamies, ko zvanītājs sa­ka, Gordijs svinīgi un daudznozīmīgi pa­ziņoja, ka noteikti gaidīs viņu rīt pulksten sešos vakarā pie sevis. Būšot neliels ban­kets, un Gordijs uzstāšoties ar «baigo nu­muru». Zikijs Bendrops nodomāja, ka Gor­dijs grasās likt galdā daudz dzeramā, tāpēc tūlīt piekrita uzaicinājumam.

Rīt tev būs jāstājas ciemiņu priek­šā, — Gordijs teica robotam. Tas, galvu pieliecis, atbildēja:

Kāpēc man būs jāstājas? Es varbūt labāk mazgāšu . . . sitos te . . .

— Traukus.

Traukus?

Neuztraucies, rīt tev pietiks, ko darīt. Es tikai gribēju pateikt, ka tev būs jāpa­rādās maniem draugiem, Saproti? Viņi nāks paskatīties, kāds tu man esi iznācis,

No kurienes es tev esmu iznācis? — robots jautāja.

Gordijs uz mirkli apmulsa,

— Nu, tas tā — tāpat… — Gordijs no­rūca, — Man tomēr vajadzēs tevi kaut kā nosaukt. Kā tu pats gribētu?

Zaļš.

Kas zaļš?

Zaļš vārds.

Kāpēc? Tāda vārda nav.

Tāpēc, ka es nezinu, ko tas , , .

Nozīmē.

… nozīmē.

Ja.estevi saukšu visos tajos vārdos, kurus tu vēl nezini, tad mums nekas prā­tīgs neiznāks.

No vārdiem var iznākt kaut kas prā­tīgs?

— Jā. Bet par to tagad nerunāsim. J

Robots pielieca galvu. Viņš bija beidzis

mazgāt traukus. «Labāk ir nekā no rīta,» nodomāja Gordijs, ātri pārskaitot traukus. Viņš lika robotam apsēsties uz rīku kastes.

— Ar laiku es tev arī uztaisīšu izturīgu un skaistu krēslu. Tādu pašu kā manējais.

Es uztaisīšu labāku. Gordijs iepleta acis.

Kā tas ir — labāku?

Man nepatīk, ka tavējais tā lēkā.

— Ā, nu, labi, varēsi taisīt sev, kādu vien gribēsi. Bet tagad labāk padomāsim, kā tevi nosaukt.

Tajā brīdī pie durvīm piezvanīja.

— Tā ir Santa! — Gordijs iesaucās un aizskrēja.

— Santa, viņš ir gatavs!

Gordij, patiešām!? — Santa bija sa­jūsmināta un ātrāk centās novilkt magnē­tisko mēteļjostu.

Jā. — Gordijs bija apmierināts pats ar sevi. — Kā tev apsolīju, tu viņu redzēsi pati pirmā. Saviem draugiem es viņu pa­rādīšu rītvakar.

Gordijs palīdzēja Santai novilkt mēteli un piebilda:

Tikai esi prātīga. Neuzdod viņam dumjus jautājumus. Viņš ir tikpat kā cil­vēks, bet vēl gluži kā bērns.

Labi, labi, kur viņš ir? Es gribu tūlīt pat redzēt.

Gordijs ieveda Santu istabā. Robots sē­dēja uz rīku kastes un buldurēja:

Santa. Santa. Jā. Zaļš. Un ja nu tomēr Santa? Bet — kāpēc? Labi, lai tā nebūtu. Viss ir zaļš. Santa. Kāpēc tad Santa? Kurš būs zaļš? Nu, nu . . . Ahā. Saprotu . . .

Paklausies, es tev teicu, lai tu ne­lieto šos vārdus, — iesaucās Gordijs, pār­traukdams robotu.

Kā blēņās pieķerts bērns robots vainīgi piecēlās kājās un pielieca galvu. Un tūlīt pat teica:

Es gribu, lai tu mani nosauc par Santu. Jā.

Kā!? — gandrīz vienlaikus iesaucās Gordijs un Santa.

Nē, draudziņ, labāk jau es tevi no­saukšu par Zaļu, bet ne par Santu. Lūk, viņa ir Santa, — Gordijs teica. — Iepazīs­tieties.

To pateicis, Gordijs strauji atturēja San­tas pastiepto roku. Viņš vēl nezināja, kā robots sveicinās. Šādai rīcībai varētu būt arī bēdīgas sekas. Gordijs atcerējās ga­dījumu Hurekvola laboratorijā, kad kāds no līdzstrādniekiem bija pārliecies pār horizontālā stāvoklī esošu robotu un uz­saucis: «Sveiks, veci!» Robots tā sasvei­cinājās ar nabaga līdzstrādnieku, ka tam vajadzēja amputēt abas rokas līdz pat el­koņiem.

Gordijs gribēja ko teikt, taču Santa pa­steidzās pirmā:

Vai tad tu, Gordij, viņam neesi vēl izdomājis vārdu? — Viņa sāka robotu ap­taustīt. — Vai, kāds smukiņš! Un patiešām runā. Gordij, tu esi malacis!

Ko Santa no manis grib? — ierunā­jās robots, nepārtraukti klanīdams galvu un ik reizi, kad Santa pieskārās, kaut ko nesaprotamu murkšķēdams.

Neko, — Gordijs teica, — viņa tevi apskata. Santa, labāk neaiztiec viņu, ka neiesit pa pirkstiem.

— Es viņai nesitīšu pa pirkstiem.

Labi, tu nesitīsi, bet ja nu kāds vadiņš saiet dēlī?

Manī nav dēļu. Tu pats teici, ka es esmu no . . . kaut kāda metāla.

Nu jā, jā, tu vēl nesaproti. . . Santa, liec viņu mierā! Redzi taču, kāds viņš vēl bērns. Iesim uz otru istabu, lai robots pa­sēž un padomā viens pats. Viņam ir daudz jādomā. Vēl daudz jāizlasa. Iesim. Tikmēr izdomāsim viņam vārdu.