Arnis Terzens: Gordija fortuna

Sēdi un nekusties vai arī es tevi tūlīt pat izslēgšu! — iebrēcās Gordijs un, redzē­dams, ka Santa grasās iet pie robota, sa­tvēra viņu aiz rokas.

Es vairs neko nesaprotu, — noburk­šķēja robots.

Jo labāk. Klausi mani, un tev viss būs skaidrs, aunapiere!

— Auniem ir piere?

Jā, viņiem ir piere!!!

Aha. Saprotu.

Gordija mērs bija pilns. Viņam sāka drudžaini raustīties lūpas un uz pieres ik pa brīdim izspiedās kāda dzīsla. Santa ne­valdāmi smējās.

Ko tu ņirgājies! — Gordijs uzbrēca Santai.

Es neņirgājos, man tikai šausmīgi nāk . . .

Ko tu tā zviedz! Ja turpināsi tā stul-boties, tad nāksies ievietot mani trako mājā un pasaule nekādus robotus nekad nere­dzēs!

Santas smieklu plūdi uzvirmoja aizvien spēcīgāk. Gordijs vairs nevaldīja pār sevi. Viņš atvēzējās un iecirta Santai pamatīgu pliķi. Viņa momentā apklusa un uz brīdi tā arī palika — ar vēl sajūsmā ieplestu muti, bet pārsteigumā pārgrieztām acīm. Gordijs jau gribēja izlūgties piedošanu, jo dusmas, tikpat strauji, kā uznākušas, pārgāja. Taču pēkšņi sajuta kaut ko sma­gu uz pleca. Tā bija robota roka.

— Sist . . . cilvēkam … ir . . . nav la­bi .. . — robots skaitīja, it kā mēģinā­dams atcerēties kaut ko senu. Reakcija bija iedarbojusies ātrāk par vēl nepilni-gojušos atmiņu.

Gordijs ātri aptvēra visu. Taču robots runāja tālāk.

— Ja cilvēkam sit, tad man nedrīkst būt malā. — Un viņš nospieda Gordiju uz ceļiem.

Santa vēl neko nesaprata, taču šis skats viņu atkal uzjautrināja, jo pliķis ir pārāk liels apvainojums, lai tā uzreiz piedotu.

— Sadod viņam, robotiņ!

Santa! — Gordijs izmisīgi iesaucās. — Nesaki tā, viņš darīs arī . .

Bet bija jau par vēlu. Pēdējos vārdus Gordijs izkliedza, lidojot pa gaisu. Viņš apklusa, tiklīdz ķermenis dobji nobūkšķēja pret sienu.

Santa iekliedzās un, ieraudzījusi asinis, šausmās ierāvās dīvāna stūrī. Tikai tagad viņa saprata, ko Gordijs no viņas visu laiku ir gribējis. Arī to, kāpēc iesita viņai. Santa gribēja kaut ko teikt, taču balss aizlūza un atskanēja tikai neskaidra gār-dzoņa — zemapziņā valdošais vārds:

— Rrrrrrobotiņ …

Robots automātiski piegāja pie guļošā Gordija un atvēzējās ar kāju. Santai apkārt viss sagriezās neskaidrā jūklī. Ļoti gribē­jās dzert . . .

Pēc mirkļa atskanēja metālisks būkšķis. Gordijs pēdējiem, pārcilvēciskiem pašsa­glabāšanās spēkiem bija satvēris smago veseri, kas gulēja turpat pie rīku kastes, un triecis pret robota galvu. Robots vēl nezināja, ko nozīmē aizstāvēties. Viņa ne­attīstījušās smadzenes izjuka, un viņš kā prātā jucis cilvēks, kā gailis, kam tikko nogriezta galva, sāka lēkāt uz vienas kā­jas pa istabu, apgāzdams savā ceļā visu. Tad viņš sagrīļojās un, kādu bridi pastā­vējis istabas vidū ar galvā iesprūdušu ve­seri, sabruka kopā ar galdiņu un dzērie­niem. Starp stikla lauskām iemirdzējās kristāliņi . . .

Gordija istabā vienlaikus atskanēja trīs nopūtas.