Arnis Terzens: Gordija fortuna

Nē, pagaidi, viņš ir tik jauks! Es gribu ar viņu paspēlēties. Vai dejot viņš arī māk?

Nē, viņš nemāk. Santa, ejam uz otru istabu.

Robotiņ, kāpēc tu neproti dejot? Gri­bi, es iemācīšu. — Santa neklausījās Gor-dijā.

Kā tas ir, kad dejo? Es gribu. Viņš to vēl nav mācījis, bet pats saka, ka man jāzina viss. — Robots pielieca galvu.

Es tev iemācīšu, jāl — Santa pieskrēja pie kvadrofona. — Gordij, kā tev nav kau­na! Nevari nabaga robotiņam iemācīt de­jot.. .

Santa, liecies mierā. Roboti nav do­māti dancošanai. Viņam būs jāstrādā, jā­strādā kosmosā, kur cilvēks nevar tikt klāt. Piemēram, uz Merkūrija. Saproti, viņam nebūs kur un kad dejot, — Gordijs centās atturēt Santu.

— Tur, augšā? — Robots pacēla roku.

— Jā, tur, augšā, ir kosmoss, un tur tev būs jāstrādā! Un izbeidz tagad prašņāt!

Ciet klusul Par visu parunāsim rīt. Sa­prati?

Robots pielieca galvu.

Gordij, tā nevar. Kāpēc tu kliedz uz robotiņu? Tu taču neko nesaproti no ro­botiem! Arviņiem jāapietas kā ar bēr­niem. — Santas rokās vizuļoja skaņu disks. — Uzdejosim lumbu.

Santa, es ļoti labi zinu, kā jāapietas ar robotiem, bet tu .. .

Neko tu nezini! Aizvāc to krēslu — mēs ar robotiņu dejosim.

Ieskanējās mūzika. Santa piegāja pie robota. — Tagad skaties, kā es darīšu, un visu atkārto.

Viņa piesita vienu kāju, otru, tad abas reizē. Robots truli blenza uz Santas kā­jām, kas, lai vieglāk būtu dejot, uz brīdi bija redzamas krietni virs ceļiem. Gordijs pieskrēja pie kvadrofona un izslēdza to.

Santa, viņš nedrīkst dauzīt kājas! Mans dzīvoklis nav tam domāts. Viens viņa spēriens attiecīgos apstākļos spēj no­ārdīt veselu māju.

Tas ir vareni! Viņš man nāks līdzi uz ballēm. Tad man vairs nebūs jābaidās no Strikera un viņa meičām.

Ar to Strikeru es visu nokārtošu pats, bet tu, lūdzama, liec robotu mierā. Nāc, apsēdies. Es tev visu pastāstīšu par viņu. — Gordijs atrāva vaļā krekla apkak­līti. Un ja'nu robots pēkšņi saprot (un kā­pēc gan lai nesaprastu?), ko nozīmē dejot!? Un satver Santu? Nē, tas būtu briesmīgi!

Santa, it kā nomierinājusies, apsēdās uz dīvāna. Gordijs apsēdās viņai blakus.

Jā, viņš tiešām ir kā cilvēks. — Santa aizsmēķēja, nenolaižot acis no robota.

Tāds ir mērķis — veidot viņus pēc iespējas identiskākus cilvēkiem, — atbil­dēja Gordijs, juzdams, ka saruna ievirzās viņam patīkamākā gultnē.

Robots sēdēja uz rīku kastes un skatī­jās— ar vienu aci uz Gordiju, ar otru uz Santu. So robota īpašību Gordijs ievēroja tikai tagad. Tas viņu uzjautrināja.

Vai arī visus mājas darbus viņš var padarīt? — Santa vaicāja.

Jā. Bet tam nolūkam es uztaisīšu cita tipa robotu. Sis ir pārāk komplicēts, lai veiktu tik niecīgus uzdevumus. Viņš ir spējīgs attīstīties, — Gordijs teica, lepni uzsvērdams pēdējos vārdus.

Un tādu, kas māk dejot, tu ari uz­taisīsi?

— Uztaisīšu arī tādu.

Vai Santa nedejos ar mani? — ieru­nājās robots.

Nē, viņa nedejos. Bet tu ciet klusu, es tev reiz jau teicu, — Gordijs viņu ap­sauca.

— Aha. Saprotu.

— Paklausies! Robots pielieca galvu.

— Kāds viņš jauks! Gordij, tu gan esi ļauns, ka neļauj viņam dejot. — Santa sa­vilka dusmīgu seju.

Neesi taču bērns, Santai Es tev uz­taisīšu tādu robotu. Vēl labāku par šo. Tu varēsi ar viņu dejot, kamēr nelabi me­tas. Tagad galvenais ir apstiprināt autor­tiesības.

Labi, ticēšu tev. Sagatavo man kaut ko dzeramu.

Gordijs piecēlās, piegāja pie sienas bā­riņa, sajauca kokteili un pasniedza to Santai.

Santa pielika glāzi pie lūpām, taču, dī­vainas domas apstādināta, pēkšņi atkal ie­runājās:

Gordij, bet varbūt robotiņš arī grib iedzert?

Nē, robotiņš negrib iedzert! Robo­tiņ, tu gribi iedzert? — Gordijs jau kļuva nikns. Viņš nožēloja, ka nav izslēdzis ro­botu pirms Santas ierašanās un ka vispār ir pateicis par tā esamību. Taču tūlīt pat saprata, ka Santa vienalga liktu robotu ieslēgt, jo nebūtu apmierinājusies ar ska­tīšanos vien uz nedzīvu robotu. Un tas viņu vēl vairāk sakaitināja. Viņš jutās bezspēcīgs.

Robots vairs neskatījās' ar labo aci uz Santu un pievērsās Gordijam. Sastapa viņa nikno skatienu un nolieca galvu.

— Nē, bet kā tas ir?

— Tas ir tā, ka pieliek pie mutes un lej sev iekšā, — Santa ar prieku paskaidroja.

— Un kas no tā ir? — robots jautāja.

Gordij, vai nevar viņam nedaudz ieliet? Tu taču redzi, ka viņam ļoti gribas.

Santa, ko tu muļķojies!? Nevar viņam liet iekšā šķidrumu. Viņš . . . viņš var sa­rūsēt.

Bet vai tu nevari iekārtot tā, lai viņš var dzert un nerūsē?

— Es to izdarīšu, tikai ne tagad.

Zēl gan, es tā gribēju redzēt, kāds izskatās sadzēries robots.

Paklausies, es tev uztaisīšu tādu ro­botu, kas tev mūždien būs piedzēries, bet šito liec mierā. Viņš man rīt jārāda ko­lēģiem. Saproti? Tas ir mans sapnis, kas beidzot ir piepildījies! Visa mana pagātne un arī nākotne ir šai robotā; Ja viņu atzīs — un es par to nešaubos — mūsu dzīve būs nodrošināta. Un es vairs nebūšu sīks ko-mandors tai sasodītajā «Ilsner & Co».

Santa centās saklausīt, ko runā Gordijs, taču nespēja. Visa viņas uzmanība bija piekalta robotam. Tas viņu pievilka kā magnēts.

— Tu viņam noteikti iemāci dziedāt, — pārtraukdama Gordiju, ierunājās Santa.

— Ko?

Tu viņam dziedāt iemācīsi? Gordijs noplātīja rokas. Viss veltīgi!

Kādēļ viņam jādzied?

Atkal tu savu — kādēļ, kādēļ! Mēs ar robotiņu varbūt gribam sadziedaties . . . tas ir, padziedāt . . . kādreiz kopā.

Robots, ko es uztaisīšu tev, noteikti arī dziedās.

Bet šitais?

Šitais nedziedās. Viņam tas nav va­jadzīgs. Nav va-ja-dzīgs! Saprati?

Kāpēc nav vajadzīgs? Viņš varētu strādāt un dziedāt. Tu nemaz nezini, kā darbā noder dziedāšana.

Bet viņam tas neder! — Gordijs nikni pārtrauca Santu. — Viņš būs pieslēgts apa­ratūrai, ko kontrolēs dispečeri. Viņam ne­pārtraukti būs jāsniedz ziņas, dziedāt nebūs laika.

Nevar taču būt tik daudz svarīgu ziņu, ka neatliktu laika dziedāšanai!

Kosmosā tā ir. Pēc kā gan tas izska­tītos — robots un dzied!

Jauki izskatisies! Tie tavi stulbie dispečeri neko nesaprot no dziedāšanas. Tu pats arī ne. Bet robotiņš varbūt grib. Kā var tā apspiest attīstīties spējīgu būtni, kā tu pats izsakies!

Neviens viņu neapspiež. Robotam it visur jāpakļaujas cilvēkam. Viņš tam ir domāts. Viņš izpilda cilvēka pavēles. — Gordijs par visām varēm centās sagla­bāt mieru, taču tagad tas jau prasīja no viņa milzīgu piepūli.

— Visas? — Santa strauji pārjautāja.

Jā, visas! — tikpat strauji atbildēja Gordijs.

Jauki, — noteica Santa. — Robotiņ, piecelies!

Robots piecēlās.

— Apsēdies! Nevajag rotaļāties, Santa. Viņš klausīs vienmēr, taču nedrīkst parā­dīt, ka viņu var arī muļķot. Tad visam ir beigas.

Robots, pieliekdams galvu, apsēdās.

Robotiņ, piecelies!

Apsēdies!! Santa, izbeidz, lūdzu!

— Man stāvēt vai sēdēt?—jautāja ro­bots.

Sēdēt! — uzkliedza Gordijs.

Nē, stāvēt!

— Santa, izbeidz, es tevi lūdzu … Tu apsēdies un neklausi viņai.

Santa ķiķināja un jautri skatījās te uz robotu, te uz Gordiju. Tagad viņai abi likās ārkārtīgi jauki.

Robots, pieliecis galvu, atkal apsēdās.

Nu, labi. Robotiņ, nāc un apsēdies šeit, man blakus. — Santa no visas sirds jutās uzjautrināta par robota paklausību.