Народное творчество (Фольклор) - Trīs vēja mezgli

Kungam bij viena vienīga ļoti skaista meita. Šī aplam iemīlēja sulaini, bet tēvs to bij apsolījis kādam bagātam, bet nelabam kungam un neklausījās nebūt uz meitas lūgšanām. Visi jau sataisījās uz kāzām pie brūtes tēva. Bet sulainis nu gudroja un gudroja, kamēr izgudroja stiķi, kā izglābt savu mīļāko no bagātnieka nagiem. Viņš pagādāja sev mazu vālīti, ieņēma oliņu mutē un nostājās bajāram blakus. Kad nu mācītājs, spēcīgu laulības runu turēdams, paceltu pirkstu brūtgānam pretī kratīja, spēra neredzamais sulainis šim ar vālīti pa degunu. Pēc pirmā vilciena bajārs gan vēl nekustēja, lai arī deguns metās jau zils. Bet, kad dabūja vēl pāris reizas pa degunu, tad zils melns metās uz pašu mācītāju, kā tas drīkstot viņam degunu dauzīt… Laulāt nesalaulāja, bajārs aizgāja un vairs nekad neprecējās, jo laulību viņš jau nevarēja izturēt. Beidzot sulainis dabūja apprecēt savu skaisto iemīlēto līgaviņu, kunga meitu, un palika pats par bagātu kungu.

Reiz nabaga kurpnieks gājis pie bagātā vīra naudu aizņemties.

– Labi, – saka bagātais vīrs. – Naudu es aizdošu, bet pēc trim nedēļām tev tā jāatdod.

Ko lai nabaga kurpnieks dara? Jāklausa, kā bagātais saka.

Bet paiet trīs nedēļas, un šis naudu ne ar uguni nevar sadzīt.

Ko nu lai dara? Bagātais plijas virsū kā traks.

Iet kurpnieks uz pilsētu, varbūt tur varēs naudu sameklēt. Pa ceļam jāiet caur lielu mežu. Kā ieiet mežā, tā satiek bagāto vīru.

– Kur nauda? – šis nikni uzkliedz.

– Eju meklēt, – kurpnieks bailīgi atbild.

– Ak tā! – bagātais pārskaities kliedz. Uzklūp nabaga kurpniekam un izdur abas acis.

Stāv kurpnieks mežā un neredz nekā.

Stāv un stāv, un jūt, ka jau uznākusi nakts. Kurpniekam tīri bail sametas palikt vienam mežā pa nakti. Redzēt arī nekā nevar.

Ko nu lai dara?

Sāk viņš ar rokām taustīties, satausta koku un rāpjas augšā.

Tomēr drošāk, nekā stāvēt ceļa vidū.

Tup kurpnieks kokā un domā par savu bēdu dzīvi.

Tā ap pusnakti pie koka piecilpo zaķis.

Pēc kāda laika atskrien vilks, un pēc tam piečāpo arī lācis.

Visi trīs nu sāk runāties un spriest savā starpā.

Zaķis saka:

– Re nu, kā ķēniņa meitu nevar neviens izārstēt. Gan nāk šādi, gan tādi, bet neviens nevar palīdzēt.

– Tavu brīnumu! – lācis iesaucas. – Kas tur ko neizārstēt! Lai ielauž ķēniņa meitas istabā grīdu, zem grīdas ir trīs āboli. Viens ābols ir zelta, viens sudraba un viens dimanta. Lai pārgriež ābolus pušu un izņem sēkliņas. Kad princesei iedos sudraba sēkliņas, viņa sāks runāt. Kad iedos zelta sēkliņas, viņa celsies augšā, bet, kad iedos dimanta sēkliņas, ķēniņa meita būs vesela.

– Tas nu būtu labi, – iesakās zaķis, – bet, re, pilsētā nav un nav vairs nevienā akā ūdens. Cilvēki beidzas nost no slāpēm.

– Nekā nebūs, – vilks saka, – ja pārskaldīs četrās līdzīgās daļās to lielo akmeni, kas guļ pilsētas vidū, tad ūdens vairs netrūks.

– Bet, kā var atdot acu gaismu tam, kam tās vairs nav? – zaķis ieprasās.

– Tas jau pavisam viegli, – lācis atbild. – Lai izmazgā acis ar rasu, kamēr saule vēl nav lēkusi, tā acu gaisma būs atpakaļ.

Zvēri, beiguši spriest, visi aiziet projām.

Nabaga aklais kurpnieks tup kokā un dzird visu, ko zvēri runājuši.

– Kas zi’, varbūt tā ir patiesība, ko zvēri te runāja, – kurpnieks prāto.

Nu kurpnieks sāk klausīties, vai nedzird jau mežā putnu dziesmas, tad arī gaismai jābūt klāt.

Nav ilgi jagaida, ka apkārt sak skanēt putnu rīta sveicieni. Kurpnieks mudīgi noraušas no koka, sagrābsta saujā rasu un sāk mazgāt acis.

Un patiesi, tikko šis nomazgājas rasā, acu gaisma atkal klāt. – Ir gan patiesība, ko tie zvēri sacīja! – kurpnieks nosaka. Nu viņš dodas taisnā ceļā uz pilsētu. Ieiet pilsētā un redz, ka visi tik bēdīgi, tik bēdīgi.

– Kas tad jums par bēdām? – kurpnieks taujā vienam otram. – Mēs visi slāpstam bez ūdens, – cilvēki vaimanā. – Arī ķēniņa meita guļ slima, un neviens nespēj līdzēt.

– Vedied mani pie lielā akmens! – kurpnieks uzsauc.

Aizved arī.

– Lai nāk vīri un saskalda akmeni četrās līdzīgās daļās! – kurpnieks saka.

Labi. Tūlīt vīri klāt un skalda akmeni četrās līdzīgās daļās. Tikko akmens saskaldīts, ūdens ar šalti uzšaujas gaisā, un nu visās akās ūdens pa pilnam.

Ļaudis, to redzot, skrien mudīgi pie ķēniņa un stāsta:

– Pilsētā ienāca svešs cilvēks un attaisīja visas akas, nu mums ūdens, cik tik vajaga.

– Labi, – ķēniņš saka, – vediet viņu pie manis.

Atved arī.

– Kur tu tādu gudrību dabūji? – ķēniņš prasa. – Varbūt tu vari arī manai meitai palīdzēt? Es tev došu zeltu un visādus dārgumus.

Kurpnieks padomā kādu brīdi un tad saka:

– Vediet mani pie slimās princeses, varbūt varēšu viņai palīdzēt.

Nu ieved kurpnieku pie slimās ķēniņa meitas.

Meita guļ ne dzīva, ne mirusi. Ne vairs parunāt, ne pakustēties.

Kurpnieks apskata slimo un tad saka sulaiņiem:

– Uzlauziet istabai grīdu!

Šie arī mudīgi ķeras klāt – un viens divi grīda uzlauzta.

Kurpnieks ielien pagrīdē un sameklē trīs ābolus. Taisni kā zvēri stāstīja, viens ābols sudraba, viens zelta un viens dimanta. Kurpnieks pārgriež sudraba ābolu un iedod slimajai ķēniņa meitai sēkliņas.

Tiklīdz princese apēd sudraba sēkliņas, tūlīt sāk runāt.

Otrā dienā kurpnieks pārgriež zelta ābolu un iedod princesei sēkliņas.

Tiklīdz princese apēd zelta sēkliņas, viņa jau var piecelties un staigāt.

Trešā dienā kurpnieks pārgriež dimanta ābolu un dod princesei sēkliņas.

Tiklīdz dimanta sēkliņas apēstas, princese paliek pavisam vesela.

Nu ķēniņš priecīgs bez gala. Apdāvina kurpnieku ar visādiem dārgumiem un grib atdot princesi par sievu.

Bet kurpnieks patencina ķēniņu par tādu godu un steidzas ar dārgumiem uz mājām.

Текст предоставлен ООО «ЛитРес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.

Salīdzinot ar šo godu, cik mazs, niecīgs tas gods, ko domā saguvis mūsu dienās dažs sacerētājs, dažs rakstnieks, kas visur “paskrīvē” savu vārdu, kas visur cieši lūko, vai tik kāds nepārgroza kadu vārdiņu viņa sacerējumos! Paiet pāris gadu un – šie sacerējumi tautā jau aizmirsti, ja tik tā tos kaut kad zinājusi, ievērojusi.

Šo dziesmiņu mūsu nelaiķis M. Krogzems pats ar savu roku uzrakstījis virs lapiņas, uz kuras uzzīmējis šo pasaciņu kāds viņa skolēns M. Stārķis. Br.

Lēlis ir putns vārnas lielumā, pelēki-melnu spalvu; viņš skraida pa vakara krēslu un perēkli netaisa, bet iedēj un izperē lielos sūnekļos kādā sausā bedrītē. M. St.