Народное творчество (Фольклор) - Trīs vēja mezgli

Reiz lācis ar vilku nodomājuši iet karā. Tie gāja gāja un meklēt meklēja savus pretiniekus. Vilks sacīja lācim:

– Vadzi, es līdīšu zem sārta, bet tu kāp kokā un pielūko, no kurienes nāks pretinieki.

Labi. Vilks palien zem sārta un noguļas, un lācis uzkāpj kokā un skatās.

Ap to pašu laiku kaķis ar gaili arīdzan bija sadomājuši iet karā. Tie arī gāja meklēt savus pretiniekus… Gadījās tā, ka kaķis ar gaili gāja pa ceļu taisni turp, kur bija apmetuši lēģeri vilks ar lāci. Lācis, kokā tupēdams, piepēži ierauga, kā uz tiem nākot kaķis ar gaili, un sauc vilkam:

– Pretinieki, pretinieki nāk!

Vilks zem sārta prasa, kādi tie esot. Lācis kokā atbild:

– Vienam šķēps uz pleciem, un otram divi sacelti zobeni; viens saukšus sauc: “Dod šurp! Dod šurp!” un otrs nikni rūc: “Nau! Nau!”

Abiem tā sarunājoties, ienaidnieki arī jau klāt. Vilkam no bailēm drebēt dreb astīte, kuras galiņu nabadziņš par nelaimi bija aizmirsis sārta ārpusē. Te kaķis, nejauši pamanījis vilka astes galiņu drebam un domādāms, ka tur pele, – čapts! tam virsū. Vilks lielu lielās bailēs no sārta ārā, palēca kādu gabaliņu un turpat izstiepās un bija no bailēm nost. Kaķis ar gaili, no tāda trokšņa paši vareni pārbijušies, viens spraukšļodams, šķaudīdams un otrs kladzinādams un spārniem sizdams, devās kokā, akurāt tanī pašā kokā, kur tupēja lācis. Ko nu darīt šim nabadziņam! Tas tak nupat redzēja, ka vilks dabūjis savu galu tikai no viena paša pretinieka: kas tad būs ar šo, kad nu šim krīt virsū abi divi. Neko darīt: no bailēm tas – brāc, no koka zemē un – nositās uz vietas.

Tā kaķis ar gaili bēgdami it nejauši palika par lieliem uzvarētājiem.

Lapsa reiz sastapa vecu runci saimnieka kāpostu dārzā. Lapsa vaicā, ko šis te darot. Runcis atbild, ka vecuma dēļ saimnieks tam vairs nedodot maizes. Lapsa teic, lai nāk šai līdz uz bedri. Labi. Runcis arī aizgāja un dzīvoja lapsas bedrē.

Reiz vilks, gar lapsas durvīm staigādams, to meklēja. Lapsa, vilku ieraudzījusi, tam uzsauca jau no tālienes, lai iet klusāki, citādi iztraucēšot viņas jauno vīru. Nu vilks grib redzēt, kāds gan šis jaunais vīrs. Bet lapsa, liela gudriniece, atbild, ka tā neesot vis tik viegla lieta redzēt viņas jauno vīru. Nu vilks paliek vēl domīgāks un aiziet. Ceļā viņš sastop lāci un mežacūku un pastāsta šiem, kādi brīnumi notikuši ar lapsu. Visi trīs ļoti kāro redzēt lapsas jaunā vīra un iet taisni uz viņas mājokli. Pie bedres atnākuši, tie visi prasa lapsai, lai jel rāda savu vīru. Bet lapsa, liela gudriniece, atbild:

– Sagādājat labu maltīti, tad viņš iznāks.

Aiziet vilks ar lāci uz ganiem. Vilks, labs miesnieks, un lācis, labs vedējs, nokampj labāko vērsi, nones pie lapsas nama durvīm, kur mežacūka jau sataisījusi vietu goda mielastam. Visu sagatavojuši, tie aicina kārotos viesus pie maltītes. Lapsa arī iznāk un saka:

– Eita tik tāļāk un paslēpjaties, man bail, ka mans vīrs, iznācis, jūs nesaplosa gabalu gabalos.

Lapsas ciemiņi arī paklausa: mežacūka ierokas sūnās, vilks ielien kārklu krūmā un lācis uzkāpj kokā. Nu lapsa aicina savu vīru pie maltītes. Vīrs arī nāk – garu baltu bārzdu, liels bomis pār muguru – pie vērša klāt un sāk ēst: “ņurā, ņurā, ņurā!”

Vilks, to redzēdams, sāk jau čukstēt:

– Ūja velns, viens pats apēdīs visu vērsi!

Mežacūka, izdzirdusi vilku čukstam, arī grib redzēt un paceļ sūnās savu degunu. Runcis, domādams, ka sūnās pele, saķer cūkai degunu. Cūka, vairs sūnās izturēt nevarēdama, dod kājām ziņu. Runcis no bailēm nezin, kur sprukt, – tiešām kārklu krūmā iekšā – vilkam virsū. Vilks, redzēdams, ka cūka mūk, ko māk, laiž tai pakaļ, ko kājas nes. Runcis, vēl vairāk pārbijies, dodas kokā – taisni pie lāča klāt. Lācis, tādās briesmās, – lec no koka zemē un, kauču stipri sasities, laiž visā sparā saviem biedriem pakaļ.

Pa tām starpām palika pie vērša cepeša lapsa, gudriniece, viena pati.

Kāds lielskungs brauca pa biezu mežu, te uzreiz, kur bijis, kur nebijis, lācis – capst! – iz krūmiem ārā un grib lielkungu apēst tīri dzīvu. Neko darīt: lielskungs sāk lūgties ko māk, lai šoreiz vēl laižot vaļā. Pēdīgi par tik lielu lūgšanos lācis apžēlojas un teic:

– Labi, es tevi pametīšu dzīvu, bet tev jāapsolās, ka tu man atsūtīsi vienu labi lielu vīru ar diviem zirgiem, un lai viņš atved veselu podu medus, pūru auzu, podu gaļas un vistu ar visiem cāļiem.

Lielskungs apsolījās, un lācis to atlaida.

Mājās pārbraucis, viņš pavēlēja kādam vīram solīto mantu vest uz mežu. Vīrs prasīja, kurp un kam lai mantu vedot. Lielkungs teica:

– Kad iebrauc mežā, tad sauc: “Eh, vīr, nāc ārā! Še tev solītā tiesa!”

Labi. Vīrs nobrauc mežā un darīja, kā kungs tam teicis. Bet tikko šos vārdus bij izsaucis, te arī jau lācis klāt un teic vīram:

– Brauc man pakaļ.

Vīrs brauca, un lācis to aizveda uz mazu klajumu, kas bija visapkārt aizaudzis lielu biezu mežu. Lācis apstājās un teica vīram:

– Kur uguni!

Vīrs to darīja, un, kad viņš uguni bija sakūris, tad lācis sacīja:

– Cep gaļu!

Kad gaļa bij izcepta, tad lācis teica vīram:

– Ēd no tās gaļas!

Vīrs tam prasīja:

– Ar ko tad lai es ēdu?

Lācis atteica:

– Zobiem.

Vīrs ņēmās ēst, un arī lācis ēda.

Kad gaļa bij apēsta, tad lācis likās gar sieksti gulēt. Bet pa to laiku lapsa, medus smaku saodusi, tecēja uz uguni. Netāļu no uguns tā apstājās un teica:

– Vai Dieviņ, kā kājas salst!

Lācis vīram mirkšķināja ar acīm, lai lapsu saucot pie uguns.

Vīrs uz lapsu teica:

– Nāc sildīties!

Lapsa, uz lāci rādīdama, atteica:

– Kas tas?

Vīrs teica:

– Pelu maiss. Lapsa atteica:

– Ja tas būtu pelu maiss, tad tu viņu aizvestu uz glāžu šķūni. – Un ieskrēja atpakaļ mežā.

Pēc kāda brīža tā atkal atskrēja un teica vīram:

– Ja tas būtu pelu maiss, tad tu viņu uzsietu uz vāģiem.

Vīrs lāci uzsēja uz vāģiem, ko šis arī ļāvās, uz lapsu tīkodams.

Lapsa:

– Ja tas būtu pelu maiss, tad tu to drusku pieklapētu.

Vīrs pieklapēja.

Lapsa:

– Ja tas būtu pelu maiss, tad tu to drusku stiprāk pieklapētu.

Vīrs pieklapēja stiprāk. Nu lapsa tam uzsauca:

– Ja tu gribi savu dzīvību glābt, tad sit to nost!

Vīrs lāci nosita un, kopā ar lapsu medu izēdis un cāļus un vistu apēdis, brauca uz mājām.

Mājās tam lielskungs atdeva puspili, un abi dzīvoja bagāti.

Vecos laikos kāds tēva dēls bijis tik stiprs, ka nevarējis tai apgabalā neviena pretinieka dabūt.

Vienu rītu dēls pieceļas, saaun kājas un saka tēvam:

– Tēt, es iešu pasaulē meklēt sev pretinieku.

– Ej vien, dēls, – tēvs tikai nosaka.

Un dēls aiziet pasaulē. Iet vienu dienu, iet otru – nekur tāda atrast.

Iet vēl trešo dienu, līdz nonāk pie mazas mājiņas.

Dēls paskatās iekšā un redz, ka veca māmiņa plāceņus siekiem mērī.