Народное творчество (Фольклор) - Trīs vēja mezgli

Te māmiņa pamana puisi un prasa:

– Kur, puisīt, iedams?

– Eju meklēt sev pretinieku, ar ko spēkoties, – puisis atbild.

Tas viņam divreiz nav jāsaka, parādās divi māmiņas dēli un sāk spēkoties ar tēva dēlu.

Tēva dēls gan noķer abus brāļus, iebāž vienu vienā bikšu kabatā, otru otrā.

Atgriezies mājā, tēva dēls stāsta brīnīdamies:

– Vai akls! Esmu gan stiprs, bet tur uzgāju tādus, kam neesmu mazā pirkstiņa vērts. Tie divi bija stipri, kur nu vēl tas trešais!

No tā laika stiprais tēva dēls vairs negāja pasaulē spēkoties, jo bija neuzveicams.

Reiz viens tēvs uzaudzina varen stipru dēlu.

Kad dēlam paliek astoņpadsmit gadu, viņš grib doties pasaulē. Bet tēvs saka:

– Gribu redzēt, vai esi diezgan stiprs, lai dotos pasaulē.

Tēvs aizved dēlu lielā mežā un saka:

– Rādi savu spēku.

Dēls apņem lielu liepu ap vidu un noliec galotni pie zemes.

Tēvs tikai papurina galvu:

– Nekā! Vēl tev, dēls, nav vajadzīgā spēka.

Pēc gada dēls atkal neliek tēvam miera, lai laižot pasaulē.

– Labi, – tēvs saka, – iesim uz mežu, gribu redzēt, cik tu tagad stiprs.

Aiziet abi uz mežu. Dēls sagrābj lielu resnu bērzu un pārlauž vidū pušu kā skangali.

Bet tevs tik papurina galvu:

– Stiprs gan esi, bet vajadzīgā spēka vēl trūkst.

Neko darīt. Dēlam vēl jāņemas spēkā.

Pēc gada tēvs ved dēlu atkal uz mežu. Nu dēls apmet mazo pirkstiņu lielam ozolam, izrauj ar visām saknēm un aizsviež kā nieku.

– Tagad esi diezgan stiprs un vari iet pasaulē, – tēvs nosaka.

Un stiprais dēls aiziet pasaulē. Iet, iet, kamēr nonāk pie lielas muižas.

Muižas vārtos satiek pašu kungu.

– Kur iedams? – kungs vaicā.

– Gribu muižā par kalpu salīgt, – stiprinieks atbild.

– Tas labi, – kungs saka, – cik gribi algas?

– Cik gribu? – Stiprais prāto, – Līgsim tā: ja es tavus darbus neveikšu – negribu nekā; bet, ja veikšu, tad Jurģu dienā gribu ar tevi spēkoties. Tā būs mana alga.

– Labi, – kungs saka, – nāc muižā un sāc strādāt.

Otru rītu kungs iedod dēlam vecu ķēvīti, lai saved no ezera laidarā ūdeni.

Stiprais dēls pielej lielu kublu, bet ķēvīte nekust ne no vietas. Gan dēls mudina, gan uzlaiž ar pātagu, bet kur tad šī tādu kublu pavilks. Pakust, pakust un apstājas.

Stiprajam jau dusmas sametas. Viņš iegrūž ķēvīti grāvī, liekas pats ilksīs un pārvelk ūdens kublu, ka noput vien.

– Kur ķēvīti liki? – kungs taujā.

– Kur tad nu liku? Nevīžoja iet – iespēru grāvī; ej vien – tur jau viņu atradīsi. Bet tagad dod man citu darbu.

– Rīt tev jāiet rijas kult, – kungs nosaka un iet pēc savas vecās ķēvītes.

No rīta Stiprais pieceļas un iet spriguli meklēt.

Viņš nocērt resnu ozolu un pataisa no rezgaļa spriguļa vāli. Pēc tam dabū no kunga veselu vērša ādu. Stiprais sagriež ādu sloksnēs un savij vienā pašā spriguļa auklā.

Tā, nu sprigulis gatavs!

Stiprais atnāk pie citiem kūlējiem un uzsauc:

– Ejiet visi gulēt! Gan es viens pats ar visu tikšu galā!

Labi, tie liekas garšļaukus, un Stiprais kuļ ar lielo spriguli, ka bail skatīties.

Kuļ, kuļ – ne cik ilgi – salmi saberzti vienās pelavās.

Kungs, to redzēdams, paliek gluži domīgs:

– Labi nebūs, ja līdz Jurģiem netikšu no viņa vaļā. Viņš mani miltos samals.

Kungs staigā un domā, kā tikt no Stiprā vaļā. Domā, domā, kamēr arī izdomā.

Viņš pasauc puisi un saka:

– Paņem trīs mucas un aizved pie mucinieka, lai sastīpo. Viņš dzīvo tai lielajā mežā aiz ezera, – bet pats domā: lai ved vien, gan jau lielais lācis viņu pieveiks, un tā es tikšu no viņa vaļā.

Stiprais neko, kad jāved, jāved. Vai viņš zina, kas mežā par briesmīgu zvēru.

Viņš mudīgi sajūdz zirgu, iekrauj mucas, paņem lielo spriguli par pātagu un laiž uz mežu.

Pusceļā, kas gadījies, kas nē, zirgs iet gausi vien, gausi vien, vezums gandrīz vai uz vietas.

“Būs drusku jāpaskubina,” Stiprais domā un tā lēnītēm uzsit ar spriguli zirgam pa muguru. Bet zirgs no tā sitiena – kur bijis, kur palicis – slapjums vien tai vietā gadījies.

Neko darīt – Stiprais stājas ilksīs un velk pats.

Bet tiklīdz mežs klāt, izlec briesmīgs lācis. Rēkdams un ķepas sizdams, metas dēlam virsū.

Stiprais neko, lēniem soļiem iet lācim pretim:

– Labdien, labdien, mucinieka kungs, ne tik dusmīgi!

Bet mucinieks nemaz labdienas nepazīst, metas dēlam virsū un sāk purināt.

– Nu, kad tu tā gribi, tad lai iet ar! – Stiprais iesaucas un sagrābj lāci tā, ka šis ne naga nevar pakustināt.

– Vai tā stīpā mucas? Tūliņ ilksīs!

Un, līdz lācis ilksīs, dēls uzsēžas uz mucām, uzšauj lācim ar spriguli pa kažoku un laiž uz kunga muižu.

Viens divi pie kunga durvīm klāt. Dēls mudīgi pie kunga:

– Kur to mucinieku lai lieku? Stīpāt nevīžo, kauties vien grib.

– Vai traks! – kungs pārbijies kliedz. – Liec, kur gribi!

Labi. Stiprais piesien mucinieku zirgu stallī un iet kungam prasīt citu darbu. Kungs kādu brīdi padomā un tad saka:

– Klētī piebērti maisi ar labību, aizved tos dzirnavās samalt.

Viens divi maisi ratos, mucinieks ilksīs un dzirnavās klāt.

Pats dzirnavnieks iznāk pretim:

– Kas nu par vajadzību?

Tā un tā.

– Kungs liek teikt, lai šos maisus labi ātri samaļot, – Stiprais atbild.

Bet dzirnavnieks nav nekāds godīgais tēva dēls, bet pats velns. Viņš paskatās uz Stipro un saka:

– Maisus vis nemalšu, bet tevi pašu, – un ķer jau Stipro cieti.

– Lēnām, lēnām, meldera kungs, – puisis saka un domā, ka tas tikai joks.

Bet velns sasperas un stiepj jau šo uz dzirnavām.

Stiprais redz, labi nebūs. Velns nemaz nedomā jokot.

– Nu labi, ka tā, tad tā! – Stiprais iesaucas. Un ar vienu rāvienu velnam no nagiem laukā. Sagrābj velnu pie pakauša un saka:

– Nāc ilksīs! Es jau redzu, tu gribi drusku pabraukties.

Velns vēl spārdās, vēl stīvējas, bet nelīdz nekas. Stiprais šo tur kā spīlēs. Gribot negribot jāiet ilksīs.

Viens divi pie kunga mājas klāt. Stiprais mudīgi pie kunga:

– Kur lai melderi lieku? Viņš nevīžo graudus malt. Pārvedu viņu tev.

Kungs ne pa jokam sabīstas, ka Stiprais pašu velnu pārstiepis.

– Liec, kur gribi, liec, kur gribi! – kungs izbijies kliedz.

Labi. Stiprais ieved velnu zirgu stallī. Pēc tam iet kungam prasīt citu darbu.

Tā Stiprais raujas ar kunga darbiem, līdz – klaukt! – Jurģi klāt.

Nu dēls iet pēc algas, kā jau norunāts.

– Šodien Jurģi, mums jāspēkojas. Visus tavus darbus esmu veicis. Un noruna paliek noruna, – dēls neatlaižas.

Kungam tādas bailes, tādas bailes. Kā lai ar tādu spēkojas, kas pašu velnu pievarējis?

Kungs sola gan šo, gan to, bet dēls tik paliek pie sava:

– Noruna paliek noruna.

Beidzot kungs sola dēlam tik daudz zelta, cik viņš var panest.

– Labi, – dēls saka, – lai iet! Man nav nekāda prieka ar tādu bailīgu vīru spēkoties.

Nu Stiprais savāc visu kunga zeltu, saber maisā un nes uz mājām.

Mājās tēvs acis vien iepleš:

– Vai traks! Kur tu tik daudz zelta ņēmi?

– Nopelnīju! – dēls lepni atbild.

Nu dzīvo tēvs ar dēlu labas dienas. Zelta vai cik!

Vecos laikos kāds zēns ganīja mežmalā lopus. Pa mežu staigādams, viņš atrada žagatas ligzdu ar četriem bērniem. Nedarbis zēns izņēma žagatēnus no ligzdas un jau taisījās tos pabārt ganības malā pie sklandām (sētas kārtīm). Te tam piepēži palika žēl mazo nevainīgo putniņu; viņš tos aiznesa atpakaļ ligzdā. Ligzdā putniņus liekot, viens no tiem it kā par pateicību izmeta iz knābja zēnam rokā pelēku oliņu. Ar oliņu visādi rotādamies, zēns to arī reizām iebāza mutē. Bet tikko oliņa viņam bija mutē, nomanīja, kā lopiem un cilvēkiem kļuva neredzams. Kādu dienu gadījās gar to pašu mežmalu garām braukt kādam kungam. Kungs redz, ka gana zēns, oliņu mutē ņemdams, paliek neredzams, paņēma brīnišķīgo zēnu līdz ar visu viņa oliņu. Kungs paturēja zēnu pie sevis par sulaini, kamēr tas izauga liels vīrs.