Martins GARDNERS - RELATIVITĀTES TEORIJA VISIEM

Galileja sistēma — skat. inerciāla sistēma.

Ģeodēziskā līnija — vistaisnākā līnija starp diviem punktiem uz dotās virsmas vai dotajā telpā, vai arī telpā-laikā; tādai linijai ir ekstremālais garums (vislielākais vai vismazākais).

Hiperboliskā ģeometrija — neeiklīda ģeometrija, kurā uz dotās plaknes caur doto punktu, kas atrodas ārpus dotas līnijas, var no­vilkt bezgalīgi daudz līniju, paralēlu dotajai. Hiperstēra — četrdimensiju slēra.

hylema — pirmatnējā suostance, kura, sprāgstot pirms miljardiem gadu, radījusi tagadējo Visumu, kas izplešas.

Inerciāla sistēma — koordinātu sistēma, kura vienmērīgi kustas telpā attiecībā pret citām inerciālām sistēmām. Tā ir tada pati ka (Jalileja atskaites sistēma.

Inerce — materiāla ķermeņa tieksme palikt mierā (attiecībā pret inerciālu sistēmu) vai vienmērīgā taisnvirziena kustībā tik ilgi, kamēr uz to neiedarbojas kads ārējs spēks.

Koordināte — viens skaitlis no skaitļu kopas, kuru izmanto, lai noteiktu punktu stāvokli. Līnijai vajadzīga viena koordināte, plak­nei — divas, telpai — trīs, telpai-laikam — četras koordinātes. Kosmoss — viss telpas-laika Visums.

Liekums — līnijas, plaknes vai telpas novirze no taisnuma vai plakanuma.

Lorenča — Ficdžeralda kontrakcija — relatīva ķermeņa saīsinā­šanās tā kustības virzienā.

Masa — neprecīzi izsakoties, vielas daudzums ķermenī. Masa

gravitācijas — ķermeņa masa, kuru apskata kā gravitācijas lauka avotu. Gravitācijas lauks iedarbojas uz šo masu. Uz zemes to mēra kā ķermeņa svaru.

inertā — ķermeņa masa, kura rada tā pretošanos paātrinājumam. To mēra ar spēku, kas nepieciešams, lai piešķirtu ķermenim kādu noteiktu paātrinājumu.

miera — tāda ķermeņa masa, kas attiecībā pret novērotāju ir miera stāvoklī.

negatīvā — hipotētiska ķermeņa īpašība. Ja tā eksistētu, ķerme­nis kustētos pretēji pieliktā spēka virzienam.

Masas un enerģijas saglabāšanās likums — apgalvojums, ka Vi­sumā pilnais masas un enerģijas daudzums nevar ne palielināties, ne samazināties.

Negatīvais paātrinājums ■— ātruma samazināšanās. Neeiklīda ģeometrija ■— ģeometrija, kurā viens vai daži Eiklīda postulāti aizstāti ar citiem postulātiem.

Nulles g — nulles gravitācija, bezsvara stāvoklis telpā tālu no materiāliem ķermeņiem vai arī kosmiskajā kuģī, kas brīvi krīt.

Optiskais horizonts — robežsfēra kosmiskajā modelī (kurā Visums izplešas), kuru varētu redzēt, skatoties ar ideālu teleskopu. Aiz šīs robežas galaktikas attālinās no novērotāja ar ātrumu, kas vienāds vai lielāks par gaismas ātrumu.

Oscilējošais Visums ■— Visums, kas periodiski gan izplešas, gan saraujas.

Paātrinājums — kustoša ķermeņa ātruma vai (un) virziena maiņa. Paradokss

dvīņu — pulksteņu paradokss, kuru izmanto dvīņu brāļu hipo­tēzē. Viens no tiem dodas kosmiskā ceļojumā ar lielu ātrumu. Attiecībā pret Zemes inerciālo atskaites sistēmu viņš noveco lēnāk un tāpēc, atgriežoties uz Zemes, viņš būs jaunāks par savu brāli, kurš paliek uz Zemes.

Olbersa — apbrīnojams aprēķins, kas parāda, ka, ja kosmosā visas galaktikas izvietotas vienmērīgi, ja Visums ir bezgalīgs laikā un telpā un ja tas neizplešas, tad debesij arī naktī ir jāspīd spil­gtāk par Sauli.

pulksteņu — relativitātes teorijas pārsteidzošs apgalvojums, ka divi sinhronizēti pulksteņi var tikt attālināti viens no otra un pēc tam satuvināti tādā veidā, ka tie nerādītu vienādu laiku, kaut gan abi ietu ar vienādu precizitāti.

Pasaules līnija —• kustoša ķermeņa trajektorija attēlota četrdimen­siju telpas-laika koordinātu sistēmā.

Postulāts — bezpierādījuma pieņēmums, kas veido loģiskas sistē­mas pamatu. To sauc arī par aksiomu. Princips

Maha — teorija, kura uzskata, ka inerci rada ķermeņa kustības paātrinājums attiecībā pret visiem materiālajiem ķermeņiem Visumā.

ekvivalences — apgalvojums, kas ir vispārīgās relativitātes teo­rijas pamatā — ka smagums un inerce ir divi dažādi veidi, kā ap­skatīt pēc būtības vienu un to pašu parādību.

Sarkanā pārbīde — gaismas viļņu garuma pārbīde uz spektra sar­kano galu. To var izskaidrot ar 1) gaismas avota kustību projām no novērotāja; 2) spēcīga gravitācijas lauka iedarbību; 3) pieņēmumu, ka gaismas avots gaismu izstarojis jau ļoti sen un laiks paātrinājis savu gaitu.

Signāls — jebkuru likumsakarīgi saistītu notikumu ķēde dažādos ķermeņos.

Telpa-laiks — četrdimensiju koordinātu sistēma relativitātes teo­rijā.

Telpas-laika intervāls — attalums starp diviem notikumiem telpā- laikā.

Telpas-laika struktūra — telpas-laika ģeometriska struktura. Teorija

speciālā relativitātes — Einšteina pirmā relativitātes teorija, kurā pieņēma, ka novērotājs atrodas tikai inerciālās atskaites sistēmās.

vispārīgā relativitātes — Einšteina otrā relativitātes teorija, kas vispārina speciālo relativitātes teoriju, ieslēdzot tajā paātrinātu kustību, gravitāciju un inerci.

stabila stāvokļa — teorija uzskata, ka pasaulei laika nav ne sā­kuma, ne gala, taču tā ir stabilā stāvoklī tāpēc, ka nepārtraukti rodas jauna matērija, kas aizvieto to matēriju, kura izgaist bez­galībā sakarā ar Visuma izplešanos.

vienota lauka — teorija, kas vēl nav pietiekoši izveidota. Tajā ar vienu un to pašu vienādojumu sistēmu apraksta gravitāciju un elektromagnētismu.

Topoloģija — neprecīzi izsakoties, pēta tādas ķermeņa īpašības, kuras neizmainās, ja ķermeni nepārtraukti deformē.

Viļņa garums — attālums, ko mēra viļņa izplatīšanās virzienā starp diviem tādiem tuvākiem viļņa punktiem, kuri dotajā momentā ir vienā fāzē.

Hronoloģija

1879. g. — 14. martā Ulmē (Vācija) piedzimst Alberts Einšteins.

1881. g. — Alberts Maikelsons pirmo reizi mēģina noteikt ētera vēju.

1887. g. — Maikelsona—Morleja eksperiments neatklāj ētera vēju.

1893. g. — H. Lorencs publicē pirmo kontrakcijas teoriju, kura iz­skaidro Maikelsona—Morleja eksperimentu.

1905. g. — Einšteins publicē speciālo relativitātes teoriju.

1908. g. -— apbrīnojami precīzus eksperimentus veic Rolands fon Et- vešs un pierāda, ka inertā masa ir proporcionāla gravitācijas masai. Hermans Minkovskis nolasa savu slaveno lekciju par telpu un laiku kā telpas-laika ēnu projekcijām.

1911. g. — Einšteins iesaka uzstādīt eksperimentu pilna Saules ap­tumsuma laikā, lai pārbaudītu, vai gaismas stars no zvaigznes nenoliecas Saules gravitācijas laukā.

1916.g. — Einšteins pabeidz vispārīgo relativitātes teoriju.

1917.g. — Einšteins rada cilindriskā Visuma modeli. Mūsdienu kos­

moloģijas sākums.

1919. g. — Arturs Edingtons vada ekspedīciju uz Āfriku, lai novē­rotu Saules aptumsumu. Mērījumi apstiprina Einšteina domas par gravitācijas lauka ietekmi uz gaismas staru.

1932. g. — Kenedijs un Torndaiks atkārto Maikelsona — Morleja eksperimentu, kas apgāž Lorenča kontrakcijas teoriju.

1942. g. — Enriko Fermi kopā ar līdzgaitniekiem izraisa pirmo kodolu ķēdes reakciju. Masa pāriet enerģijā saskaņā ar Einšteina formulu. Sākas atomu laikmets.

1955. g. — 18. aprīlī Prinstonā, Ņūdžersijas štatā (ASV) nomirst Einšteins.

1958. g. — Rūdolfs Mesbauers atklāj «Mesbauera efektu». Pamatojo­ties uz to, drīz uzstādīja eksperimentu, kurš pierādīja Ein­šteina hipotēzi — gravitācijas ietekmē laiks palielinās.