Džefrijs Ārčers - Ar svešu vārdu

– Vai jūsu aizstāvamais atzīst sevi par vainīgu šajā otrajā apsūdzībā?

– Jā, Jūsu godība, – atteica Dželkss. – Ceru, ka būsiet iecietīgs pret manu klientu. Nav taču jums jāatgādina, ka viņš tiek tiesāts pirmo reizi un iepriekš vienmēr ir bijis likumam paklausīgs pilsonis ar nevainojamu uzvedību.

Tiesnesis Etkinss ar drūmu skatienu sejā atkal pievērsās advokātam. – Dželksa kungs, – viņš sacīja, – ir cilvēki, kuri noteikti uzskatīs, ka virsnieka dezertēšana no dienesta vietas ir daudz smagāks noziegums nekā slepkavība. Esmu pārliecināts, ka man nav jāatgādina jums par to, ka pavisam nesen šāda apsūdzība vainīgajam varēja beigties ar stāšanos ierindas priekšā, lai saņemtu nāvi.

Harijam kļuva slikti, kad viņš paraudzījās uz savu advokātu, kurš cieši raudzījās tiesnesī.

– Paturot prātā šo apstākli, – turpināja Etkinss, – es piespriežu leitnantam Tomasam Bredšovam sešus gadus cietumā. – Viņš uzsita ar āmuriņu un sacīja: – Nākamā lieta! – Harijam pat neradās iespēja kaut ko iebilst.

– Jūs man sacījāt… – Harijs mēģināja uzrunāt advokātu, taču viņš jau bija pagriezis bijušajam klientam muguru un soļoja projām. Harijs grasījās mesties aizstāvim pakaļ, bet divi apsargi sagrāba viņu aiz rokām, aizlauza tās viņam aiz muguras un uzlika rokudzelžus. Pēc tam notiesāto noziedznieku veda pāri tiesas zālei pie durvīm, kuras viņš iepriekš pat nebija pamanījis.

Atskatījies Harijs ieraudzīja, ka Seftons Dželkss sarokojas ar vidēja vecuma vīrieti. Bija skaidri redzams, ka šis cilvēks apsveic advokātu ar labi paveiktu darbu. “Kur gan es iepriekš esmu redzējis šo seju?” Harijs prātoja. Un piepeši viņš atskārta – tas bija Toma Bredšova tēvs.

Hariju gluži familiāri veda pa garu, pustumšu gaiteni līdz durvīm, uz kurām nebija uzraksta, bet pēc tam ārā tukšā pagalmā.

Tā centrā bija novietots dzeltens autobuss. Neviens uzraksts neliecināja par to, kāds ir šā transportlīdzekļa galamērķis. Pie durvīm stāvēja muskuļots autovadītājs, rokās sažņaudzis šauteni. Viņš ar galvas mājienu norādīja, lai Harijs rāpjas autobusā. Sargi viņam palīdzēja, pie viena nodrošinādamies pret negaidītiem izlēcieniem.

Apsēdies Harijs drūmi vērās ārā pa logu – uz dzelteno autobusu veda arī citus notiesātos. Daži gāja ar noliektām galvām, bet citi, kuri noteikti šādu ceļu mina ne pirmo reizi, izskatījās bezrūpīgi un plātīgi. Harijs nosprieda, ka nu jau vairs ilgi nebūs jāgaida un autobuss dosies ceļā uz nolikto mērķi. Taču nu viņam bija jāiegaumē pirmā mācība kā cietumniekam – ja reiz kāds bija notiesāts, tad vēlāk nekāda steiga vairs nebija manāma.

Harijs vēlējās pavaicāt sargiem, kurp viņus vedīs, taču neviens no tiem neizskatījās pēc laipna tūristu gida. Viņš satrūkās, jo kāds smagi atzvila viņam blakus sēdeklī. Nopētīt savu jauno kaimiņu viņam nebija ne mazākās vēlēšanās, taču otrs notiesātais nekavējoties uzsāka iepazīšanos un nācās vien uzlūkot viņu ciešāk.

– Mani sauc Pets Kvins, – viņš pavēstīja, un balsī bija jaušams neliels īru akcents.

– Toms Bredšovs, – Harijs atteica. Viņš labprāt būtu sarokojies ar savu kaimiņu, ja vien nebūtu saslēgts dzelžos.

Kvins pēc noziedznieka nemaz neizskatījās. Viņa kājas gandrīz nesniedzās līdz zemei, tātad augumā viņš nevarēja būt garāks par piecām pēdām. Pārējie ieslodzītie bija vai nu muskuļoti, vai vienkārši ar lieko svaru, bet Kvins izskatījās tik trausls, it kā viegla vēja pūsma varētu viņu aiznest pa gaisu. Paplānie rudie mati jau bija sākuši sirmot, lai gan viņam nevarēja dot vairāk par četrdesmit.

– Pirmā reize? – Kvins pārliecināti vaicāja.

– Vai tas ir tik acīmredzami? – Harijs atvaicāja.

– Tas rakstīts tavā sejā.

– Kas tieši tur ir rakstīts?

– Tev nav ne jausmas, kas gaidāms.

– Tad jau ir skaidrs, ka tev gan šī nav pirmā reize.

– Šajā autobusā esmu jau vienpadsmito reizi, vai varbūt pat divpadsmito.

Harijs pirmo reizi šās dienas laikā iesmējās.

– Par ko tad tevi ietupināja? – Kvins vaicāja.

– Par dezertēšanu, – Harijs noteica, neko vairāk nepaskaidrojot.

– Nekad vēl nebiju neko tādu dzirdējis, – attrauca Kvins. – Esmu aizlaidies no trijām sievām, bet neviena vēl nav mēģinājusi mani par to iebāzt aiz restēm.

– Es jau neaizlaidos no sievas, – paskaidroja Harijs un iedomājās par Emmu. – Es aizlaidos no Karaliskajiem… proti, no Jūras spēkiem.

– Un cik tev par to iedeva?

– Sešus gadus.

Kvins nosvilpās caur diviem vēl mutē palikušajiem zobiem. – Izklausās skarbi. Kurš tiesāja?

– Etkinss, – Harijs izjusti atbildēja.

– Ērnijs Etkinss? Tev bija ticis nepareizais tiesnesis. Ja vēl kādu reizi nonāksi tiesā, izvēlies īsto tiesnesi.

– Man nebija ne jausmas, ka tiesnesi var izvēlēties.

– Nevar jau arī, – skaidroja Kvins, – tomēr vienmēr ir iespēja no ļaunākajiem izvairīties. – Harijs ciešāk paskatījās uz sarunbiedru, tomēr nepārtrauca viņu. – Ir septiņi tiesneši, kuri nodarbojas ar lietu izskatīšanu. No diviem ir jāizvairās par katru cenu. Un viens no tiem ir Ērnijs Etkinss. Viņš nemaz nesaprot jokus, taču ļoti labi prot piespriest ilgus cietumsodus.

– Bet… kā tad es varēju no viņa izvairīties? – vaicāja Harijs.

– Jau gadiem Etkinss strādā ceturtajā tiesas zālē. Ja redzu, ka mani ved uz ceturto, man piemetas epilepsijas lēkme, un sargi mani aizved pie tiesas ārsta.

– Tu esi epileptiķis?

– Nē, – attrauca Kvins. – Tu neuzmanīgi klausies. – Likās, ka viņš ir aizkaitināts, un Harijs apklusa. – Brīdī, kad esmu atlabis, mana lieta jau nodota citam tiesnesim.

Harijs iesmējās otro reizi. – Un tas allaž nostrādā?

– Nē, ne vienmēr. Taču, kad sargi ir jauniņie, man parādās iespēja. Tiesa, ar katru reizi ir grūtāk izspēlēt vienu un to pašu triku. Šajā reizē gan nemaz nenācās pūlēties, jo mani veda taisnā ceļā uz otro tiesas zāli, kas ir tiesneša Rīgena teritorija. Viņš ir no īriem, gluži tāpat kā es… to es saku, ja pats vēl neesi pamanījis… un tak jau piespēlēs savam tautietim mazāku sodu.

– Un par ko tevi apsūdzēja?

– Esmu kabatzaglis, – Kvins paziņoja tādā tonī, it kā sacītu, ka ir arhitekts vai ārsts. – Mana specializācija ir ātrumsacīkstes vasarā un boksa mači ziemā. Vienmēr ir labāk, ja cilvēks kaut ko aizrautīgi vēro. Tiesa, pēdējā laikā veiksme sākusi man pagriezt muguru. Esmu tajās vietās kļuvis pārāk pazīstams. Tagad man vairāk jāstrādā metro stacijās un autobusu pieturās. Ķēriens tur nav nekāds lielais, un ir daudz vieglāk iekrist.

Harijs daudz ko vēlējās pavaicāt savam jaunajam skolotājam. Gluži kā centīgs students, kurš koncentrējas, lai uzdotu jautājumus, kas palīdzētu viņam nokārtot iestājeksāmenu. Turklāt viņu iepriecināja tas, ka Kvins netaujā par viņa akcentu.

– Vai zini, kurp mēs tagad braucam? – viņš prasīja.

– Uz Levenemu vai Pīrpointu, – atteica Kvins. – Viss atkarīgs no tā, kur nogriezīsimies no maģistrāles. Pa divpadsmito vai četrpadsmito nobrauktuvi.

– Vai kādā no tām vietām jau iepriekš esi bijis?

– Abās. Un vairākkārt, – Kvins gluži lietišķi paskaidroja. – Un, pirms tu vaicā, vai par šīm vietām ir ieteikumi tūristiem, es tev pateikšu. Levenemai varētu dot vienu zvaigzni, bet Pīrpointa būtu jāslēdz.

– Kāpēc mēs vienkārši nevaram pavaicāt sargam, kurp mūs ved? – tincināja Harijs, kurš vēlējās ātrāk tikt ārā no šā nožēlojamā stāvokļa.