Georgijs MARTINOVS: VIESIS NO BEZGALIBAS

Viņš pat nopriecājās par «izskaidrojumu» un steig­šus atvēra acis, gandrīz pārliecināts, ka vairs ne­ieraudzīs fantastisko un neizprotamo kupolu, ka vis­apkārt būs ierastais, labi pazīstamais iekārtojums.

Tomēr nekas nebija mainījies.

Tāpat kā iepriekš, viņu apņēma «griestu» ģeomet­riski pareizās sfēriskās virsmas gaišzilais mirdzums. Ne sienu, ne durvju, ne logu!

Nevis sapnis, nevis halucinācija, bet reāla un ne­apšaubāma īstenība . . .

«Tomēr,» viņš nezin kāpēc nodomāja, «durvīm jā­būt. Kāds taču nāca pie manis. Iespējams, ka tās at­rodas aizmugurē, tur, kur es nevaru redzēt.»

Vairākas reizes viņš klusi atkārtoja šo frāzi, mie­rinādams sevi ar domām, ka kāds jau nāca pie viņa, tātad nāks atkal. Viņš nav viens, visapkārt ir cilvēki. Viņi, protams, zina, ko nozīmē viss apkārtējais, un izskaidros to, kad pienāks laiks . . .

Kaut tas notiktu ātrāk!

Un viņš nepacietīgi klausījās, gaidīdams soļus, ku­rus kādreiz jau bija dzirdējis.

Tomēr viss palika klusu, tik klusu, ka satrauktā sirds likās pukstam, skaļi kā sienas pulkstenis, kas atradās viņa dzīvoklī kopš neatminamiem laikiem un tā vienmērīgā tikšķēšana bija nesaraujami saistīta ar bērnības atmiņām.

Neviens nenāca.

Laiks ritēja bez kādām pārmaiņām. Daudzreiz viņš iemiga un atkal pamodās, lai turpinātu gaidīt bez panākumiem.

Visapkārt viss likās nekustīgi sastindzis uz mūžī­giem laikiem. Vienīgi tikko manāmas gaismas svār­stības kupolā, tajā uzliesmojošās dzirkstis liecināja, ka tur, aiz paviljona sienām, eksistē kustība un dzī­vība.

Pamazām viņu pārņēma izmisums. Cik ilgi vēl būs jāgaida mokošā vientulībā?

Beidzot taču vajadzēja atnākt cilvēkiem un atnest viņam kaut paēst.

«Bet kā mani var paēdināt,» viņš nodomāja, «ja es nespēju pakustināt lūpas? Laikam ēdina māk­slīgi.»

Tas, ka viņu kaut kā baro, bija skaidrs gan pēc ārējā izskata, gan tāpēc, ka viņš nejuta izsalkumu.

«Es neparko vairs neiemigšu,» viņš reiz nolēma. «Gaidīšu atnākam cilvēkus. Lai tur vai kas, bet man kāds jāredz.»

Cik ilgi vajadzēs gaidīt? To viņš nezināja.

Taču viņam neatlika nekas cits kā pacietīgi gaidīt nezināmo brīdi. Viņš bija pavisam bezpalīdzīgs un nekādi nespēja ietekmēt apkārtni, nevarēja to pār­veidot pēc sava prāta. Skaidrs, ka viņš bija pilnīgi atkarīgs no svešajiem cilvēkiem, kuri viņu ārstēja ar kaut kādiem neparastiem paņēmieniem. Nebija zināms, kad tie uzskatīs par vajadzīgu atnākt. Varbūt tie tīšām gaidīja, lai slimnieks iemieg, novērodami viņu no kaut kurienes, visdrīzāk no aizmugures.

Šoreiz viņš ilgi cīnījās ar miegu, nolēmis savu no­domu piepildīt, taču beigu beigās tomēr iemiga, ne­vienu nesagaidījis.

Atvēris acis, viņš ieraudzīja to pašu telpu, bet tū­līt arī saprata, ka notikušas krasas pārmaiņas.

Grīda un kupols, kas tik ilgu laiku šķita koši gaiš­zils (viņš bija pārliecināts, ka tā ir to parastā,

pastāvīgā krāsa), bija kaut kādā nesaprotamā veidā kļuvis pienbalts, un «paviljonā» likās daudz gaišāks.

Tas vēl nebija viss. Zilais pārklājs, zem kura viņš gulēja, un zilais spilvens bija nomainīts ar baltu. Tādā pašā krāsā tagad likās arī guļvietas virsma.

Viss bija kļuvis balts kā tikko uzkritis sniegs, tikai viņa paša ķermenis palicis tāds pats — zeltaini brūns.

Viņš vēl nebija paguvis pilnīgi apjaust notikušo pārmaiņu, kad izdzirda vāju, bet pavisam skaidru skaņu, — tieši tā, it kā tālumā būtu nošķindis zva­niņš.

Viņš tūlīt pazina šo skaņu, to pašu, ko bija dzir­dējis, kad vēl gulēja ar aizvērtām acīm, — skaņu, kas viņu atgrieza dzīvē un ko viņš cītīgi pūlējās at­cerēties. Šī bija tā pati skaņa, pēc kuras otro reizi atskanēja soļi.

Beidzot tomēr!

Tūlīt viņš visu uzzinās!

Un tieši viņam iepretī kupola apakšējā daļa pēkšņi atvērās, veidodama ieeju. Telpā kāds ienāca. Siena aiz ienācēja tūlīt sakļāvās, bet slimnieka acīs no ārienes paguva iespīdēt spoža gaisma, tik žilbinoša, ka acis pašas no sevis aizvērās.

Un atkal, tāpat kā tajā senajā dienā, viņš izdzirda tuvojamies soļus. Gluži tāpat kā toreiz!

Nē, šoreiz viņš nezaudēs samaņu!

Slimnieks atvēra acis.

Ienācējs stāvēja pāris soļu atstatumā.

Vienā mirklī gulošais paguva aplūkot savu viesi, pareizāk sakot, namatēvu, no galvas līdz kājām.

Viņš nevis izjuta atvieglojumu, ka piepildījusies

ilgotā vēlēšanās un beidzot atnācis otrs cilvēks, bet gan pēkšņu nemieru.

Visā ienācēja izskatā un augumā, katrā sejas vaibstā, katrā neparastā apģērba detaļā gulošais sa­skatīja kaut ko svešu. Viņš uzreiz ar visu savu būtību, ar katru ķermeņa šūnu sajuta, ka nepazīsta­mais ir pilnīgi svešs, ka šai būtnei, kam piemīt visas parasta cilvēkā ārējās pazīmes, nav ar viņu pašu nekā kopēja, ka viņi ir pilnīgi atšķirīgi, tāpat kā at­šķirīgiem vajadzētu būt dažādu planētu iedzīvotā­jiem.

Nepazīstamais bija ļoti liela auguma, ar spēcīgu atlētisku stāvu. Uz pleciem, kas būtu Herkulesa cie­nīgi, atradās galva, kas gulētājam pirmajā mirklī šķita gandrīz vai pusotras reizes lielākā nekā paras­tam cilvēkam. Vēlāk viņš saprata, ka tā ir tikai pro­porcionāla nepazīstamā augumam.

Iedegušajai sejai bija tik pareizi un skaisti vaibsti, ka radās pat kaut kāds nedabiskuma iespaids, it kā tā būtu klasiskas statujas, nevis dzīva cilvēka seja.

Mati bija īsi apgriezti. Zods un augšlūpa gludi no­skūti, bet varbūt uz tiem vispār neauga bārda.

Visneparastākais bija apģērbs. Tas atgādināja tērpu, kādu eiropieši valkā tropos, un acīmredzot bija šūts no plāna un viegla auduma. Krekls, īsām piedurknēm un bez apkaklītes, atsedza kaklu un spē­cīgās, muskuļainās rokas. Vidukli cieši apņēma ļoti plata josta. Bikses tik tikko sniedzās līdz ceļgaliem.

Šis tērps dīvainā veidā harmonēja ar neparastā cilvēka vareno augumu. Grūti bija viņu iedomāties citādā apģērbā. Tik dabiski cilvēkam piestāv tautas tērps. No pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka ienā­cējs pie tā pieradis.

Ikviena kustība neapšaubāmi kaut kā tikko ma­nāmi atšķīrās no parasto cilvēku kustībām — to vingrums un precizitāte atgādināja meža zvēru kustības, un tai pašā laikā tās bija graciozas un spor­tiskas.

Visu to gulošais saskatīja vienas divu sekunžu laikā. Tādos mirkļos smadzenes strādā neparasti ātri un precīzi.

. . . Ieraudzījis slimā aizvērtās acis, nepazīstamais nedroši apstājās. Bet, kad gulošais atvēra acis, sve­šinieks priecīgi iesaucās, steigšus pienāca klāt un noliecās pār guļvietu.

Viņa iedegusi seja mazliet nobāla.

Gandrīz veselu minūti viņš vērīgi lūkojās slim­nieka acīs. Šajās acīs, tumšās un dziļās, bija sastin­dzis mēms jautājums.

Nepazīstamais saprata.

Viņš noliecās vēl zemāk un jautāja krievu valodā, bet ar kaut kādu savādu akcentu:

— Vai jūs mani redzat?

Slimā lūpas nodrebēja, un caur tām izlauzās tikko dzirdama skaņa.

— Jūs mani dzirdat, bet nevarat atbildēt. Bet kus­tināt plakstiņus jūs varat. Aizveriet acis, ja jūs mani redzat.

Slimā plakstiņi uz mirkli sakļāvās.

Nepazīstamais izslējās taisni. Viņa seja nobāla vēl vairāk, dūres drudžaini sažņaudzās, it kā/viņš tādē­jādi censtos apvaldīt augošo saviļņojumu. Pāris mi­nūtes viņš smagi elpoja. Tad, acīmredzot mazliet no­mierinājies, atkal noliecās pār slimo.