Georgijs MARTINOVS: VIESIS NO BEZGALIBAS

Pie šīm Zemes cilvēkam svešajām debesīm kā žil­binoši spilgta milzīga zvaigzne mirdzēja tālā Saule.

Tuvojās svinīgais un saviļņojošais brīdis, kad vaja­dzēja startēt.

Pēc dažām stundām četri zvaigžņu kuģi, kas bija nogādājuši uz Plutonu starpzvaigžņu ekspedīciju un tās pavadītājus, dosies atpakaļ uz Zemi un paņems līdzi Plutona kosmiskās stacijas personālu. Fotonu raķete startēs pretējā virzienā.

Pirmo reizi cilvēks gatavojās atstāt Saules sistēmu, traukties bezgalīgajā izplatījumā uz tālo zvaigzni; citu sauli — uz citas planētu sistēmas centru.

Cilvēks jau sen bija sācis apgūt kosmosu. Bet līdz šim viņš nebija tālu atvirzījies no Saules. Nu bija pienācis laiks doties Lielā Visuma plašumos!

Izņemot dežurantus, kas nekad neatstāja zvaigžņu kuģus, visas komandas sapulcējās salonā — starp­zvaigžņu kuģa kajītē.

Pēdējā atvadīšanas no biedriem, kas aizlidos. Atva­dīšanās uz visiem laikiem!

Divpadsmit cilvēku gatavojās ielauzties ne tikai telpas, bet arī laika bezgalībā. Viņiem priekšā bija ceļš uz nākamību.

Kad raķete atgriezīsies, neviens no tiem, kas šo­dien to pavada, nebūs vairs starp dzīvajiem.

Raķetes komanda — divpadsmit cilvēku — būs lidojumā tikai dažus gadus, dažus desmitus mēnešu, bet uz dzimtās planētas pagūs aizritēt gadsimti. No­mainīsies ne viena vien cilvēku paaudze. Tādi ir su- perlielo ātrumu likumi.

Skumja un reizē priecīga bija palicēju un aizbrau­cēju atvadīšanās.

Desmit vīrieši un divas sievietes nešaubījās un nenožēloja savu lēmumu. Viņi devās piepildīt gaišo mērķi — savienot divas pasaules, divas kultūras, pēc izcelšanās radniecīgas, bet viena otru pazaudējušas.

Cilvēks skumst šķiroties un priecājas, veikdams varoņdarbu nākotnes vārdā!

Uz Plutona nav atmosfēras.

Tā ir vistālākā Saules sistēmas planēta, un to neap­silda Saules stari. Tur trako kosmiskais aukstums un sasalst visas gāzes.

Šajā dienā mūžīgā kārtība tika izjaukta. Virs planē­tas milzīgajiem plašumiem uz dažiem mirkļiem radās gāzes apvalks.

Dzinējiem spēcīgi rūcot, no kosmodroma atdalījās un uz Zemi aizlidoja četri palīgkuģi.

Fotonu raķete palika viena. Tās startam bija jāno­tiek bez skatītājiem. Neviens nepaliktu dzīvs, atraz­damies pat tūkstoš kilometru no raķetes pacelšanās vietas. Tieši tāpēc kosmodromam bija izraudzīta tik tāla planēta. Uz tās vēl nebija nevienas zinātniskās stacijas, nevienas zinātnieku apmetnes. Tādu vietu Saules sistēmā vairs nebija palicis daudz.

Neviens neredzēja vareno un satriecošo fotonu ra­ķetes startu. Kopš mūžseniem laikiem sasalušie Plu­tona atmosfēras elementi, ultraspēcīgās gaismas sa­kaitēti, vienā mirklī izkusa un pārvērtās gāzēs. Mu­tuļojošā masa aizsedza starta laukumu, kuru raķete tikko bija atstājusi.

Bet tikai uz dažām minūtēm.

Aukstuma valdonīgā roka tūlīt ieveda kārtību. Uz planētas virsmas nobira krītot sastingušās «sniega» pārslas.

Un atkal dziļam miegam līdzīgs miers apņēma cil­vēka iztraucēto dabu.

Ļeņins!

Ar viņa vārdu uz lūpām un sirdīs devās iekarot kosmosu pirmie Zemes astronauti.

Viņa vaibstus, iemūžinātus granītā, bronzā un zeltā, uz visām planētām atstāja bezbailīgie Visuma ieka­rotāji.

Kādreiz pilsētā, kam bija dots Ļeņina vārds, tika nolaists ūdenī pasaulē pirmais atomledlauzis.

Vai tā būvētāji ilgi domāja, kā nosaukt kuģi, kādu vārdu tam izvēlēties?

Tikai šo vārdu varēja dot atomflotes pirmdzimta­jam.

Nemirstīgais vārds «Ļeņins» dega arī uz tā kos­mosa kuģa sāniem, kurš lauzās bezgalīgajos plašu­mos, pretī citai dzīvei, citam saprātam, kurš bija uz­sācis divkauju ar vēl nezināmiem Lielā Kosmosa spēkiem.

Lēnām atgriezās apziņa.

Uzplaiksnīja neskaidras, nenoteiktas domas un tēli, tad atkal izzuda, neatstādami atmiņā nekādas pēdas. Smadzenes darbojās īsiem, aprautiem «grūdieniem», ik mirkli ieslīgstot nebūtībā.

Šos acumirklīgos apziņas uzplaiksnījumus nevarēja pat saukt par domām. Tās bija tikko jaušamas izjū­tas, cilvēka smadzeņu darbības vāja atblāzma.

Pēc tam «domāšanas» periodi pamazām kļuva ar­vien ilgāki un ilgāki. Neskaidrie tēli sāka iegūt reālu formu.

Un pienāca brīdis, kad viņš juta, ka mostas no dziļa miega.

Taču šis apziņas uzdzirkstī jums pavīdēja un tūliņ apdzisa. Viņš vēl joprojām neapzinājās sevi un neap­jauta neko.

Viņa acis bija aizvērtas, un cauri plakstiem neie- spiedās neviens gaismas stars. Dzirde neuztvēra ne­kādu skaņu. Viņš nejuta savu ķermeni un apkārtējā gaisa temperatūru. Laiks neeksistēja.

Tā it kā pa pusei miris, pa pusei dzīvs viņš bija ilgi. Atmiņa nebija neko saglabājusi. Viņš neskaidri uztvēra pašreizējos mirkļus un arī tos tikai tajos brī­žos, kad atgriezās nenoturīgā apziņa.

Tā aizritēja ilgs laiks.

Bet tad pamazām smadzenēs sāka veidoties arvien sarežģītāki priekšstati. Ļoti lēnām atgriezās sajūtas. Viņš sajuta savu galvu — vienīgi galvu, pārējā ķer­meņa it kā nebija .. .

Pēkšņi ausis uztvēra klusu skaņu.

Viņš sasprindzināja spēkus, lai ieklausītos šajā skaņā, bet tūlīt atkal iekrita nesamaņā.

Atguvis apziņu, viņš atcerējās, ka bija skaņa. Šo­reiz viņš skaidri apjauta, ka klausās, bet neko nesa­dzirdēja.

Ja viņš būtu varējis spriest, tad saprastu, ka pirmo reizi pēc ilga laika atmiņa bija kaut ko saglabājusi. Līdz tam visi ārējie iespaidi vai nu aizslīdēja garām nepamanīti, vai arī tika acumirklī uztverti un izzuda bez miņas. Skaņa bija pirmais ārējās pasaules kairinā­jums, kura iedarbība neizzuda un neaizmirsās.

Taču viņš atcerējās tikai pašu skaņu, nevis tās raksturu. Viņš nezināja, vai tā bija durvju čīkstēšana, cilvēka balss vai troksnis, kas radies, krītot kādam priekšmetam.

Ilgu laiku nekādi citi iespaidi viņu neskāra. Bet skaņa no atmiņas neizzuda, un ikreiz, atgūdams sa­maņu, viņš to atcerējās.

Reiz pamodusies, sakarīgas domāšanas spēja lēnām, bet nemitīgi pastiprinājās. Atmiņā saglabājušies iespaidi rosināja smadzenes, lika domām darboties intensīvāk. Beidzot pienāca laiks, kad viņš mēģināja atcerēties, kādu skaņu tieši pirmoreiz bija dzirdējis.

Nesekmīgais mēģinājums izraisīja nelielu sapī­kumu.

Bet smadzenes it kā to vien bija gaidījušas. Apziņa tūlīt strauji uzlabojās. Tikpat strauji pastiprinājās uztveres spēja. Pēkšņi gulētājs saprata, ka viņam ir ne tikai galva, bet arī rokas un kājas, ka viņš guļ un ka acis ir aizvērtas.

Viņam radās vēlēšanās (ne tūlīt, bet pēc ilgāka laika) tās atvērt, bet viņš nevarēja to izdarīt. Mēģi­nājums pacelt plakstus sagādāja sāpes.

Bet sāpju sajūta tūlīt deva impulsu tālākam apzi­ņas mošanās procesam.

Vēl pēc kāda laika viņš mēģināja pakustināt roku, arī tas neizdevās.

Tā tas atkārtojās daudz reižu.

Nemanot aizritēja mēnesis pēc mēneša.

No malas raugoties, viņš likās miris. Dzīvība, kas kaut kur dziļi tik tikko plēnēja, uz ārieni nekādi ne- izpaudās. Taču tā neatlaidīgi modās, kaut ari bezgala lēni un nemanāmi. Un tad kādreiz, pēc kārtējā ne­veiksmīgā mēģinājuma pakustēties, viņš iedomājās: «Kas ar mani notiek?»

Viņam šķita, ka tagad ir pilnīgi atmodies. Bet tā tas nepavisam nebija. Viņš nenojauta ilgos un bie­žos nemaņas periodus. Domu pavediens atsākās no tās vietas, kur tas tika pārrauts, bet viņš, to nemanī­dams, uzskatīja, ka domā nepārtraukti.