DZEIMSS , KRISS - RUNĀJOŠĀ MAŠĪNA

DZEIMSS KRISS, vācu rakstnieks

RUNĀJOŠĀ MAŠĪNA

Luizes ielas 7. nams no ārpuses izskatās tāds pats kā visi pārējie. Apakšā tam ir pagrabtelpas, bet virs tām paceļas trīs stāvi, un zem paša jumta atrodas vēl mansards jeb, vienkārši izsakoties, bēniņi. Nama sienām vietvietām nobiris apmetums, gluži tāpat kā kaimiņnamiem.

Raugoties uz šo namu, nevienam ne prātā nevarētu ienākt, ka aiz tā sienām notiek kas neparasts.

Un tomēr tas ir fakts!

Luizes ielas 7. namā notika pavisam neticamas un šaušalīgas lietas.

Taču vispirms, iekāms es sāku par tām stāstīt, man jūs jā­iepazīstina ar šā nama iemītniekiem. Sāksim no augšas.

Zem paša mājas jumta, mansardā, dzīvo Amālija Mēlštoib- las jaunkundze. Viņa ir stipri veca un stipri vientuļa dāma. Lai kliedētu savu vientulību, viņa mājās tur kanārijputniņu. To sauc par Mario Lancu — tāpat kā slaveno itāliešu dziedā­tāju, jo kanārijputniņš patiesi dzied burvīgāk par burvīgu.

Stāvu zemāk dzīvo Šaiblu ģimene: māte, tēvs un piecas mei­tas. Vecāko meitu sauc par Klāru. Viņas augums — viens metrs septiņdesmit centimetru. Turpretī jaunākās meitas Nannas augums knapi aizsniedz septiņdesmit centimetrus. Šai pašā dzī­voklī mitinās arī pele, kuru sauc par Komatiņu.

Bet par viņas esamību zina tikai viens Šaiblu ģimenes locek­lis — kurš, to dabūsiet zināt vēlāk.

Otrajā stāvā dzīvo mākslinieks Bēringers.

Pie viņa sev mājvietu radis kaķis, kurš pamanījies līst iekšā pa logu no kaimiņmājas jumta. Bēringera kungs šo kaķi sauc par Aglāju. Kaķis drīkst nākt un iet, kad tam patīk: māksli­nieks allaž tur logu mazlietiņ atvērtu.

Pirmajā stāvā dzīvo miesnieks Rumkops. Viņa sievu sauc par Luizi, tāpat kā ielu, kurā atrodas 7. nams. Miesnieka suni sauc par Ajaksi, tāpat kā daudzus citus aitu suņus.

Taču mūsu stāsta galvenie varoņi dzīvo pagrabtelpās: pro­fesors Roskams un viņa brāļadēls Martins.

Profesors Roskams nodarbojas ar dzīvnieku pasaules pētī- sanu. Viņu interesē dzīvnieku un putnu valoda. Bet viņa brāļa­dēls Martins, kam tikai trīspadsmit gadu, ir īsts izgudrotājs un puika ar ķērienu. Viņš, tēvocim piepalīdzot, uzkonstruējis ma­šīnu, kas novietota ēdamistabā, — ienākot iekšā, tā atrodas- tūlīt aiz durvīm.

Apskatīsim šo mašīnu tuvāk: viens ir skaidrs — to darbina ar elektrību. Tas redzams pēc vadiem, kas stiepjas no mašīnas uz sienas kontaktpunktu. Bet tas nav svarīgākais.

Vissvarīgākais mašīnā ir daudzās sviras un skaļruņi. Arī mik­rofoni. Ja jūs ielūkosieties vērīgāk, uz svirām un skaļruņiem pamanīsiet mazas bildītes, kurās uzzīmēti dažādi putni un dzīv­nieki: gailis, kanārijputniņš, pele, kaķis. Citās bildītēs iezīmēti burti: fr. r vāc., latv., angl., kr.

Tas viss izskaidrojams ļoti vienkārši: mikrofoni, kā redzat,, ir tikai divi. Viens domāts cilvēkiem, otrs — dzīvniekiem. Krei­sās puses mikrofonā, kas domāts cilvēkiem, jūs varat ierunāt visu, kas tikai nāk prātā, un vienalga kādā valodā — krievu, franču, angļu vai vācu. Labās puses mikrofonā var riet, ņau­dēt, svilpot, rūkt — raugoties, kāds dzīvnieks to dara.

Un nu sākas pats galvenais: visu, ko jūs esat sarunājuši, mašīna tūliņ pārtulkos jebkurā citā valodā — jāpagriež tikai svira! Piemēram, kreisās puses mikrofonā jūs pasakāt kādu tei­kumu latviski, nu, kaut vai: «Gurķi šogad ir ļoti dārgi!» Pēc tam jūs pagriežat sviru, uz kuras uzzīmēts suns. Un tai pašā mirklī no suņa skaļruņa atskan šā teikuma tulkojums suņu va­lodā:

— VAU VARAVAU AUVAVAU VAVAVAU VAU VAU!

Vai arī jūs palūdzat pelīti, lai tā kaut ko iepīkst labās puses

mikrofonā, piemēram:

— PĪFAFIS PĪFAIJS Pī PĪFAFAIS!

Pēc tam jūs pagriežat sviru ar uzrakstu «latv.», un tai paša mirklī no latviešu valodas skaļruņa atskan pelītes teiktā lat­viskais tulkojums:_

— KAĶIS AGLAJS IR NELABAIS!

Šī apbrīnojamā mašīna, kuru samontējis Martins ar tēvoča palīdzību, ir Runājošā mašīna!

Pirmoreiz mašīna tika izmēģināta pagājušās nedēļas pirm­dienā. Profesors Roskams uz šo notikumu bija uzaicinājis visus nama iedzīvotājus kopā ar viņu mājkustoņiem. Taču ne jau vi­sus reizē, bet pēc kārtas. «Jo visās lietās,» kā mēdz sacīt pro­fesors Roskams, «ir vajadzīga sava metode!»

Pirmā ieradās Amālija Mēlštoiblas jaunkundze ar kanārij­putniņu Mario Lancu. Viņa uzmanīgi nolika būrīti ar kanā­rijputniņu uz galdiņa līdzās Runājošai mašīnai, nemitēdamās savu mīluli paijāt: «Ti-ti-ti, putniņ, tu mans maziņais, ti-ti-ti!»

Martins noregulēja labās puses mikrofonu kanārijputniņa virzienā un ieslēdza sviru ar uzrakstu «latv.». Pēc tam viņš pagriezās uz tēvoča pusi un pačukstēja:

— Varu iedomāties, cik maigus vārdus mēs tūdaļ dzirdēsim!

Tomēr Martins bija kļūdījies.

No reproduktora negaidot sāka velties ārā tik bardzīgi vārdi, ka visi izbijās:

— Velns par stenderi! Vai ilgi ar mani vēl apiesies kā ar mazu bērnu?! Galu galā es esmu jau liels un pieaudzis kanārij­putniņš!

Profesors Roskams pasteidzās izslēgt Runājošo mašīnu. Iestā­jās klusums, kurā bija dzirdama vienīgi kanārijputniņa parasta, melodiska čivināšana.

Mēlštoiblas jaunkundze stāvēja bāla kā drēbe.

— Ko tas nozīmē? Vai patiešām viņš lamājas? — vecā dāma pajautāja drebošā balsī.

— Jā, — atbildēja Martins (viņš bija izbijies ne mazāk par pašu saimnieci), — putniņš prot lieliski lamāties!

— No kā viņš to iemācījies? — vecā dāma apjukusi vaicāja.

— Katrā gadījumā ne jau no manis, — sacīja profesors Ros­kams. — Redzams, no zvirbuļiem būs saklausījies!

Kanārijputniņš tikmēr čivināja kā negudrs. Viņš gribēja, lai tam atkal dod vārdu.

Tad Martins piegāja pie būrīša un sacīja:

— Ja tu apsolies runāt prātīgi un vairs nelamāties, mašīna pārtulkos, ko tu vēlies pateikt savai saimniecei. Norunāts?

Putniņš joprojām sparīgi čivināja. Un Martins tikai tagad ■atcerējās, ka kanārijputniņš viņu nesaprot: vispirms viņa — cilvēka valodu vajag ar mašīnas palīdzību pārtulkot putnu va­lodā. Viņš ieslēdza kreisās puses mikrofonu un atkārtoja iepriekš sacīto, tad pagrieza sviru ar uzrakstu «kanārijputniņš».

No mašīnas sāka velties skaņas:

— Vi di fi bi vir dži fir!. ..

Kanārijputniņš mirklī apklusa, uzmanīgi ieklausījās skaņās un palocīja galvu.

Martins pārslēdza sviras, un mašīna pārtulkoja visu, ko ka­nārijputniņš čivināja labās puses mikrofonā. Saturs bija šāds:

— Cienītā Mēlštoiblas jaunkundze! Jūs mani uzaicinājāt :savā mājā par dziedātāju, — vai nav tiesa?

— Jā r jā, — Amālija Mēlštoibla čukstēja.

— Kā atalgojumu par to es divas reizes dienā saņemu putna ēdienu un ūdeni, ko padzerties; bez tam jūs reizi nedēļā tīrāt manu būrīti. Vai pareizi es saku?

Vecā dāma apjukusi locīja galvu.

— Jūs man iedevāt Mario Lancas vārdu, — kanārijputniņš, runāja tālāk. — Šis vārds man uzliek lielu atbildību. Esmu spiests censties izvilināt no savas rīkles visburvīgākās skaņas. Vai nav tā?

Mēlštoiblas jaunkundze klusēdama māja ar galvu.

Tad klausieties, mana mīļā, — kanārijputniņš sacīja. — Ja tas viss ir tiesa, ko es nupat teicu, vai tad ir taisnīgi ar mani apieties kā ar zīdaini? Vai, jūsuprāt, ir pareizi mani — vis-brī- niš-ķī-gā-ko dziedoni! — uzrunāt ar «tu» un bez gala teikt man «ti-ti-ti»?