DZEIMSS , KRISS - RUNĀJOŠĀ MAŠĪNA

Nobālusi jaunkundze purināja galvu. Viņa vairs nespēja pa­runāt. Kanārijputniņam tas patika. Viņš apmierināts pamāja ar galvu un turpināja:

— Tā kā mēs esam pilnīgi vienis prātis par to, kā ar mani turpmāk apieties, es aiz pateicības gribu jums nodziedāt vienu dziesmiņu, ko reiz speciāli jums sacerēju un komponēju!

Un kanārijputniņš Mario Lanca uz karstām pēdām sāka dzie­dāt:

Man rīklē maigas skaņas mīt! Es ņemu katru noti! Un tālab palūgšu tūlīt Jūs cienīt mani ļoti! Bet citādi jums teikšu — ni, Man knābis ciet būs, Amālij!

Lai balsij atbilst ēdiens mans, Kā vārdam — dziedāšana! Lai pazūd nemitīgais gans — Es pelnu cienīšanu! Bet citādi jums teikšu — ni! Mans knābis ciet būs, Amālij!

Profesors Roskams iekremšļojās un izslēdza mašīnu. Kanārij­putniņš apklusa; arī Mēlštoiblas jaunkundze klusēja; Martins. apmulsis mīņājās no vienas kājas uz otru.

Par laimi, šai kutelīgajā brīdī pie durvīm kāds pieklauvēja, un istabā ienāca mākslinieks Bēringers. Rokās viņš turēja kaķi Aglāju.

jļ

Mākslinieks tūdaļ pa-' vaicāja Mēlštoiblas jaun­kundzei:

— Nu, kā ir — vai ma­šīna nav bīstama?

Šis jautājums veco dāmu atgrieza īstenībā, un viņa •saldā balstiņā iečivinājās:

— Pavisam burvīga ma­šīna, Bēringera kungs! Pa­visam nekaitīga, lāga mašīnite!

To teikusi, viņa paķēra būrīti ar kanārijputniņu un izslīdēja pa durvīm laukā. Varēja dzirdēt, kā viņa, aizvērdama durvis, gaitenī sacīja:

— Jūs, Mario Lanca, uz- vedāties pagalam netak­tiski! Varat priecāties, ka >es neesmu mēlnese!

— Ar ko viņa tur sarunājas? — jautāja mākslinieks.

— Ar kanārijputniņu, — Martins atbildēja.

Viņš klusēdams paņēma no mākslinieka rokām kaķi un sau­dzīgi to nolika uz galdiņa Runājošās mašīnas priekšā. Kaķis kaut ko murrāja sev zem deguna.

Profesors Roskams, arī klusēdams, ieslēdza mašīnu, un tā rāmā garā sāka tulkot kaķa murrāšanu:

— Interesanti zināt, kā labad mani staipa pa nemājīgām, svešām istabām un liek uz galdiem, kas ož pēc kanārijputniņa? Es neesmu radis, ka ar mani tik rupji apejas. Parasti māksli­nieks uzvedas kā labi audzināts cilvēks. Man nekas nav pretim, ja viņš apgādā mani ar ēdienu un siltumu, bet vairāk es viņam nekad neko neesmu atļāvis. Patlaban viņš atļaujas par daudz.

Negaidot kaķis apklusa, un viņa spīdīgās acis sāka pētīt klāt­esošo sejas: redzams, viņš noprata, ka viņa murrāšanu saprot.

Mākslinieks Bēringera kungs smiedamies iesaucās:

— Vai šis nav viens dievišķīgs kaķis! Viņš atļauj man, lai es viņu apgādāju ar ēdienu un siltumu! Cik tas ir augstsirdīgi no viņa puses! Ha, ha, ha!

Pēc šī smējiena kaķis atkal iemurrājās, un mašīna tūdaļ ņē­mās tulkot. Aglājs sacīja:

— To r ka esmu augstsirdīgs, Bēringera kungs, es zinu tikpat labi kā jūs! Tādas nekārtības dēļ, kāda valda jūsu mītnē, jeb­kurš suns jau būtu iesniedzis atlūgumos! Bet mani tas netraucē. Jūsu ēdienu karte arī mani daudz neuztrauc. Pusdienas, pro­tams, nav karaliskas, taču ciešamas. Man būtu gribējies gan vairāk aknu. Teļa aknu. Bet to es pateicu tikai tā r starp citu. Daudz svarīgāks ir tas, kas man jāpasaka jums ar šās mašī­nas palīdzību, proti: jūs savās gleznās pārāk daudz lietojat sar­kano krāsu! Jūs to klājat uz audekla pārlieku bieziem triepie­niem! Ar sarkano krāsu, mans dārgais kungs, jāapejas uzma­nīgāk un daudz taupīgāk!

Mākslinieks sarauca degunu un savilka pieri grumbās. Mar­tins gribēja pārslēgt mašīnu ar sviru, kas tulko cilvēku valodu,, lai mākslinieks varētu parunāt ar kaķi, bet Aglājs Martinam to neļāva darīt, sacīdams:

— Es saprotu cilvēku valodu. Varat atbildēt tāpat vien, bez; mašīnas starpniecības.

— Labi, — sacīja mākslinieks. — Es jums tūdaļ atbildēšu! Kāpēc es tik daudz lietoju sarkano krāsu? Sarkanā krāsa, kā. jums zināms, ir dzīvības krāsa …

Taču viņa runu iztraucēja soļu rīboņa. Kāds devās pa kāp­nēm lejup.

— Tas būs miesnieks Rumkops ar savu aitu suni, — ietei­cās profesors Roskams.

Pēc tam viņš griezās pie kaķa Aglāja un mākslinieka Bē­ringera, lūgdams tos abus uz brītiņu atlikt strīdu par sarkano- krāsu, jo patlaban bija nolikta Rumkopa vizīte ar suni. Visās, lietās taču vajag galu galā ievērot metodi!

— Labi, — mākslinieks bija ar mieru. — Tādā gadījumā mēs. pienāksim rīt šai pašā laikā.

Kaķis tūdaļ ņēmās ņaudēt, un mašīna pārtulkoja:

— Rīt man šai laikā norunāts randiņš uz kaimiņmājas jumta.. Varbūt mēs varētu sapulcēties šeit parīt? Piemēram, ap pulk­sten trim naktī.

— Man nekas nav pretim, — atbildēja mākslinieks.

— Tad paņemiet mana dzīvokļa atslēgas, — sacīja profesors; Roskams, — tāpēc ka mēs šai laikā guļam.

— Kā rīkoties ar mašīnu, es jums paskaidrošu rīt, — piebildai Martins.

Tobrīd atvērās durvis un istabā ienāca Ajaksis — vācu aitu suns ar saimnieku saites galā. •

Aglājs vienaldzīgi aizslīdēja garām sunim uz durvju pusi. Abi ļoti labi pazina viens otru un uzskatīja, ka būtu smieklīgi plūkties cilvēkiem par prieku.

— Nu, maestro Bēringer, — miesnieks skaļi uzsauca, — ko jums pastāstīja šī brīnummašīna?

Mākslinieks vispirms nomērīja ar acīm suni, tad miesnieku un teica:

— Esiet gatavs uz visu, Rumkopa kungs!

To pateicis, viņš sekoja kaķim, klusi pievērdams aiz sevis durvis.

Miesnieks bija norūpējies.

— Uz ko man jābūt gatavam? — viņš jautāja.

— Laikam uz to, ko dzirdēsiet no suņa mutes, — atbildēja Martins.

— Mūsu mašīna var pārtulkot suņa rējienus labskanīgā cil­vēku valodā, — miesniekam paskaidroja profesors Roskams.

Rumkops aizbāza divus pirkstus aiz kakla apkaklītes un nomurmināja:

— Jā, jā, to redzēsim.

Pēc īsa pārdomu brīža viņš beidzot izšķīrās:

— Labi! Tad sāksim arī, lai var ātrāk beigt. Kur jānostājas sunim?

— Uz šā galda, lūdzu!

— Skaidrs! — miesnieks uzlika spalvaino roku uz galda un nokomandēja: — Ajaksi, hop!

Suns uzlēca uz galda. Tur viņš izstiepās guļus, saslēja ausis un uzmanīgi skatījās uz Rumkopu.

— Tagad jūsu kārta! — profesors sacīja miesniekam.

Taču Martins aizsteidzās tēvocim priekšā. Viņš ieslēdza ma­šīnu un teica sunim:

— Pastāsti mums kaut ko!

Suns tikai pavirši paskatījās Martinā un klusēja, nenovērs­dams acu no sava saimnieka.

Tad sarunā iejaucās profesors Roskams. Viņš cilvēku valo­das mikrofonā sacīja:

— Ajaksi, klausies, ko tev teikšu! Ja tu gribi izteikt savam saimniekam kādu vēlēšanos vai lūgumu, tu vari to tūdaļ iz­darīt!

Mašīna šos vārdus pārtulkoja suņu valoda, un Rumkops ap­stiprinoši palocīja galvu.

Un tikai tagad Ajaksis reaģēja uz profesora vārdiem, kurus bija pārtulkojusi mašīna. Viņš v.ēl vairāk izslēja ausis, ieklau­sījās, vēlreiz paskatījās uz miesnieku un sāka riet.

Martins no jauna pārslēdza mašīnu. Suņa runas sākums pa­gaisa, taču tās jēgu visi saprata. Suns sacīja:

— … esmu radis paklausīt, jo saņemu skaidras un noteik­tas pavēles. Tās dod Rumkops.

To dzirdot, miesnieks atplauka kā maija saulīte. Suns tur­pināja:

— Viņš varētu man dot vairāk gaļas. Bet, acīm redzot, saim­nieks norūpējies par manu figūru. Tāpēc es viņam to neņemu ļaunā.

Rumkops iesaucās: