DZEIMSS , KRISS - RUNĀJOŠĀ MAŠĪNA

— Vai dzirdat? Lūdzu!

Suns turpināja:

— Izejot pastaigās, viņš mani tur ļoti īsā saitē. Tas tāpēc, ka man jāiet vienā solī ar saimnieku. Tātad tas man nāk tikai par labu!

Šoreiz miesnieks aiz labpatikas nokrekšķējās un paplikšķi­nāja sev pa sāniem. Suns runāja tālāk:

— Gaļas skārnī es esmu spiests stundām ilgi gulēt pagaldē. Bet tas, redzams, tāpēc, ka man jāiemācās būt pacietīgam. Tā­lab es par to arī nesūdzos.

Suns beidza riet, mašīna apklusa, bet profesors un Martins skatījās uz suni, šūpodami galvas. Rumkops aiz lepnuma ne­zināja, ko darīt.

— Nu, ko es jums teicu?! — viņš sauca. — Vai Ajaksis nav gudrs suns? Viņš zina, ko grib!

— Nē, viņš zina, ko gribat jūs, — profesors Roskams iebilda.

— Tas ir viens un tas pats! — miesnieks iesmējās.

Tad viņš uzsauca: «Ajaksi, hop!» Un, kad suns nolēca zemē, miesnieks to paņēma aiz īsās saites, iegrūda tam ar pirkstu pierē un atstāja Runājošās mašīnas izgudrotājus, rūpju pār­ņemtus.

— Noslēpumainā suņa daba! — Martins sacīja.

— Man, dzīvnieku pasaules pētniekam, tas viss, protams, ir ārkārtīgi interesanti! — piebilda profesors.

Šai brīdī atskanēja pīkstēšana.

Abi atskatījās. Viņi domāja, ka mašīnā kas sabojājies.

Bet tā nebija mašīna. Tā bija pelīte. Viņa tupēja uz galda un ar priekšķepām rādīja uz mikrofonu.

«Vēl viens klients!» Martins nopūtas. Tad viņš pagrieza sviru ar uzrakstu «pele».

Pelīte iepīkstējās, un no Runājošās mašīnas atskanēja jautā­jums:

— Vai es drīkstu tagad runāt?

Kad profesors pamāja ar galvu, pelīte sacīja:

— Es pilnīgi nejauši noklausījos nama iedzīvotāju sarunas ar saviem mājas dzīvniekiem.

— Nejauši nekad neko nevar noklausīties, — Martins aizrā­dīja.

Taču pelīte viņu nesaprata. Viņa turpināja:

— Ja jūs atļautu, es arī gribētu parunāt ar savējiem.

Martins pārslēdza mašīnu un vaicāja:

— Un kas tie būtu — jūsējie?

No šodien gūtās pieredzes Martins visus dzīvniekus uzrunāja ar «jūs».

— Manējos sauc par Šaibliem, — pelīte atbildēja, kad bija pārslēgta mašīna. — Viņi dzīvo trešajā stāvā. Un es esmu viņu mājas dzīvnieks. Par to zina tikai viens Šaiblu ģimenes locek­lis. Tālab es gribētu stādīties priekšā visai pārējai ģimenefc. Vai tas būtu iespējams?

Profesors palocīja galvu un aizsūtīja Martinu uz trešo stāvu.

Pēc neilga laiciņa visa Šaiblu ģimene Martina pavadībā no­kāpa pagrabtelpās: māte, tēvs un piecas meitas.

Profesors Roskams viņus visus nostādīja puslokā mikrofona priekšā un sacīja:

— Jūsu dzīvokļa apakšīrniece grib jums stādīties priekšā.

— Mūsu apakšīrniece? — Šaibli vienā mutē pārvaicāja.

Vienīgi Nanna, visjaunākā, klusēja. Viņa greizi paskatījās

uz pelīti, kas stāvēja mikrofona priekšā, un mazliet tā kā sa­mulsa.

Martins norādīja uz pelīti un īsi paskaidroja:

— Tur sēž jūsu apakšīrniece. Viņa tūdaļ jūs uzrunās ar mūsu mašīnas palīdzību.

Tai pašā mirklī pelīte sāka pīkstēt, bet mašīna tulkot. Šaibli klausījās, mutes iepletuši.

— Mīļā Šaiblu ģimene! — pelīte sacīja. — Es jau sen gri­bēju ar jums iepazīties. Līdz šim man diemžēl bija tas gods būt pazīstamai tikai ar vienu no jums …

— Ar vienu no mums? — jautāja seši Šaibli un apjukuši skatījās cits uz citu.

Tikai Nanna nodūra acis un skatījās grīdā. Taču neviens tam nepievērsa uzmanību, jo pelīte runāja tālāk, tā piesaistot visu uzmanību sev.

— Tā kā es esmu cēlusies no sevišķi ievērojamas dzimtas, — pelīte sacīja, — gribu jums stādīties priekšā, runājot dzejā. Reizumis vārsmās vieglāk izteikties nekā prozā.

Profesors Roskams atzinīgi palocīja galvu, pelīte smalki at­kāsējās un noskandēja:

Es pele — Komatiņa, Jūs teiksit — kas tad tas? Man astīte, un viņa Kā komats izskatās.

Man speķis tīk un sieri! Laiks ātri dienas mij, Un tālab dzīves mieru Es rodu kambarī.

Bet neņemšu bez ziņas Ne sīkas kripatiņas: Tā meitiņa Nanna, Kas visu apgādā!

No pannas un no galda Tā neaizmirst nekad Man pasniegt ko. Tai paldies — Es nezinu, kas bads!

Bet tomēr mani bailes Ik dienas stiprāk māc: Man bail, ka savās spailēs Var noķert kaķis kāds!

Kad pelīte beidza skandēt, profesors Roskams sāka plaukšķi­nāt; viņa paraugam sekoja Martins un visi Šaibli. Jo sevišķi sparīgi plaukšķināja Nanna, nemitīgi pamezdama piesardzīgu skatienu uz vecāku pusi.

Pelīte Komatiņa pazemīgi visiem palocījās.

Martins atkal pārslēdza mašīnu, un Šaibla kungs, ģimenes galva, cilvēku mikrofonā teica šādus vārdus:

— Mīļā Komatiņas jaunkundze! Diemžēl es neprotu runāt dzejā. Tomēr arī prozā varu jums apliecināt, ka no šīs dienas mēs ar prieku, jūs uzskatīsim par mūsu sesto meiteni un pie­

ņemam jūs savā ģimenes lokā! Nanna nav pareizi darījusi, lieg­dama mums līdz šim laikam iespēju atrasties jūsu patīkamajā sabiedrībā!

— Es taču nevarēju zināt, ka jums patīk peles! — Nanna iesaucās.

_— Jā, tagad tu to zini! — iesmējās Šaibla kundze. Viņa pie- gaja pelītei klāt, izstiepa roku, un pelīte uzlēca viņai uz plauk­stas, priecīgi aiztecēdama pa roku līdz plecam.

Iemantojuši jaunu ģimenes locekli, Šaibli vislabākajā noska­ņojumā atstāja pagrabtelpas un uzkāpa trešajā stāvā savā dzī­voklī.

Profesors Roskams aizvēra aiz viņiem durvis un Martinam sacīja:

— Šī diena bija ārkārtīgi interesanta!

Diemžēl viņus gaidīja vēl kas interesantāks. Pusnaktī aiz durvīm atskanēja apdullinoša suņa riešana, un, kad samiego­jies Martins, ģērbies pidžamā, atvēra durvis, istabā iebruka Ajaksis, uzlēca uz galda Runājošās mašīnas priekšā un pavē­loši paskatījās zēnā.

Martinam cits nekas neatlika kā ieslēgt mašīnu. Viņš no suņa uzzināja, ka miesnieks Rumkops zaudējis prātu (vismaz tā apgalvoja Ajaksis), jo Rumkops no suņa pieprasot, lai tas savu paklausību pierādot ar jauniem darbiem: lai staigājot uz pakaļkājām, lecot pāri virtuves ķebļiem, atnesot šim pēc pirmā pieprasījuma nakts čības. Suns bija ļoti izdarīgs dzīvnieks, bet nu arī viņš nosprieda, ka saimnieks savās prasībās vairs ne­zinot mēra. Tālab Ajaksis pieprasīja, lai uz karstām pēdām Ru­nājošā mašīna tam sarīko pārrunas ar saimnieku.

Martinam tikai ar lielām pūlēm izdevās nomierināt suni, no­soloties šīs pārrunas sarīkot nākamajā dienā. Kad zēns beidzot ielīda gultā, viņš izdzirda sirdi plosošu kaķu koncertu zem guļamistabas logiem. Profesors Roskams arī pamodās, iededza sveci, atvēra logu un šausmās atkāpās atpakaļ. Logā, kā prātu zaudējis, ielingoja kaķis Aglājs. Viņš aizjoza pāri visai guļam­istabai un apstājās durvju priekšā, kas veda uz ēdamistabu. Un sāka izmisīgi ņaudēt. Kad Roskams viņu ielaida un žāvādamies ieslēdza mašīnu, Aglājs rūkdams un sprauslodams paziņoja, ka viens manīgs vīrs noķēris kaķi, viņa labu paziņu. Vajagot kaut Jto nekavējoties darīt.

49

Kamēr Aglājs satraukts ņaudēja mašīnas priekšā, pa atvērto logu dzīvoklī drosmīgi ielēca četri kaķi un visi reizē ņēmās

4 — 1993

ņaudēt, rūkt, šņākt un sprauslāt mikrofonā, kas domāts dzīv­niekiem. Nomocītais profesors tomēr saprata, ka viņi sūdzas- par naktssargu, kurš izmetis no pagraba nakts salā trīs kaķē­nus — bārenīšus.

— Tūlīt bārenīši jānovieto atpakaļ pagrabā! — kaķi piepra­sīja.