RAGHUNATHS VAMANS DlGHE - TADžMAHALS

RAGHUNATHS VAMANS DlGHE indiešu rakstnieks

TADžMAHALS

Tūkstoš seši simti trīsdesmit pirmajā gadā nomira Šahdža- hana karsti mīļotā sieva Mumtazimahala. Padišahs skuma ilgi un gauži.

Šķiroties no dzīves, Mumtazimahala lūdza savu mīļo lau­lāto draugu nekad vairs neprecēties. Un vēl viņa lūdza Šah- džahanu uzcelt virs viņas kapa brīnišķīgu pili, kas šajā saulē mūžu mūžos liktu viņu atcerēties.

Padišaham ne prātā nenāca vēlreiz precēties. Viņš tik ļoti bija mīlējis Mumtazu, ka tagad viņa vienīgais prieks — izpil­dīt sievas otru lūgumu.

Cik brīnišķīgam jābūt skumju templim, lai mūžu mūžos daudzinātu tā cēlēja Šahdžahana vārdu, lai vēsts par apbrī­nojamo pili kļūtu zināma plašā pasaulē, un cilvēki, nākdami no visām debess pusēm, brīnītos par tempļa skaistumu!

«Vai mīlas saldmi un maigumu, ko esmu baudījis, var attē­lot dzestrā akmenī tā, lai visi, kas skatītos, teiktu: «Jā, tas ir tiešām tiesa, rārns un gaišs ir šis mūžīgo skumju simbols. Mīlestība pārvērtusi nāves drausmas par visdiženāko dai­ļumu.»

No Indijas pilsētām Džaipuras un Fatehpuras piegādāja celtniekiem marmoru. No visām pasaules malām veda dārg­akmeņus. Tūkstošiem strādnieku divpadsmit gadu pūlējās prasmīgā meistara īsas vadībā. Un lūk, Džamnas krastā seš­padsmit jūdzes no Agras izauga balta marmora mauzolejs Tadžmahals.

Gluži kā sniegbalts gulbis mauzolejs klusi stāvēja krastā, lūkodamies savā atspulgā Džamnas rāmajos ūdeņos, un šķita, it kā nemirstības dzēriena — nektāra putas okeānā būtu uz­mutuļojušas un sastingušas uz mūžiem, šķita, it kā šeit kāds sev izrāvis un nolicis upes malā savu ledū sasalušo sirdi. Mauzolejā — marmora kapenēs mūža miegā dusēja daiļā Mumtaza.

Džamnas otrā krastā iepretī Tadžmahalam, paklausot padi- šaha pavelei, īsa saka celt vēl vienu pili — paša Šahdžahana kapenes.

Katru dienu Šahdžahans kāpa laivā un devās uz mīļotās sievas mauzoleju. Reiz, kā jau parasti, viņš lika apstādināt laivu un ilgi skatījās un priecājās par pili. Līdzi brauca arī valdnieka vezīrs.

Pašlaik sākās rudens mēneša ašvina gaišās naktis, un Džamnas krastā bija līksms gada tirgus: ļaudis svinēja jaunā mēness svētkus. Novakares debesīs bija palaisti raibi papīra pūķi. Daudz ļaužu — jaunu un vecu, nabadzīgu un bagātu — piedalījās jautrajā sacensībā — «pūķa nogāšanā».

Pēkšņi no kādas laivas uzlidoja gaisā koši sarkans pūķis, kura zīda auklu turēja rokā padišaha meita princese Aiša. Pūķim tuvojās citi pūķi un pēc īsas cīņas pieveikti kūleņoja lejup. Padišahs vēroja cīniņu un priecājās ik reizi, kad prin­ceses pūķis uzvarēja.

Patīksminājies par Tadžmahala grezno daiļumu, Šahdža- hans pievērsa acis pretējam krastam, kur cēla otru pili. Tās tuvumā padišahs ieraudzīja nabadzīgu būdu. No būdas izli­doja zaļš pūķis un devās gaisos uz upes vidu. Tam pretī trauca vairāki citi pūķi. Taču zaļais pūķis pieveica visus pārējos.

Vērodams zaļo pūķi, padišahs vaicāja vezīram:

— Vai atceries, nesen manās lielajās svinībās sacentās vairāki indusu dzejnieki? Viens dzejnieks sacerēja pirmo div- rindi — jautājumu, otram vajadzēja viņam atbildēt ar atska­ņotām vārsmām. Saki — kā sauc šo spēli?

— Par «samasja purti» — par jautājuma papildinājumu.

— «Samasja purti»? Ir gan tiem indusiem lieliska iztēle! Bet lai notiek: Tadžmahals būs mans jautājums un atbilde — pils Džamnas pretējā krastā…

— Pavēlniek, vai šī pils kļūs par tavām kapenēm?

— Protams.

— Bet, ja tu necelsi savas kapenes blakus Mumtazas ka­penēm, visi sacīs, ka padišahs vairāk mīlējis sevi un uzcēlis šo pili, lai sacenstos ar nesalīdzināmo Tadžmahalu.

— Nē, vezīr, nē! Šī pils vēl diženāku darīs manu slavu un mūžu mūžos saglabās pils cēlēja Šahdžahana vārdu.

. . . Tobrīd no Tadžmahala puses gaisā uzšāvās dzeltens pū­ķis. Tas aizslīdēja līdz upes vidum, un sākās cīniņš starp viņu un zaļo pūķi. Taču neviens no viņiem nespēja otru pieveikt.

— Vezīr, vai zini, ko es domāju, lūkodamies uz šiem pū­ķiem? Uzbūvēšu pāri Džamnai marmora tiltu, kas savienos abas pilis, un izdošu pavēli, ka neviens nedrīkst spert savu kāju uz šā tilta. Un, kad allahs aicinās mani no kapenēm pie manas Mumtazas, mēs sastapsimies tilta vidū, tāpat kā virs upes sastapās šie divi pūķi. Bet, iekams šķiršos no šīs pasau­les, es palūkošos cauri tilta margām uz abām pilīm, kas spo­guļojas Džamnas dzelmeņos.

… Pa to laiku princeses Aiši sarkanais pūķis pievienojās zaļā un dzeltenā pūķa rotaļai. Dzeltenais pūķis tūlīt lika mierā zaļo. Ļai kā sarkanais pūķis centās aizķert pretinieka auklu, zaļais pūķis uzvarēja un sarkanais bija spiests slīdēt lejup uz Tadžmahala mauzoleja pusi.

— Kā tad tā! Kas pieveica padišaha meitas pūķi? — Šah­džahans dusmīgi iesaucās.

— Kungs, tā taču tikai rotaļīga sacensība. Tajā uzvaru gūt var ikviens, — vezīrs mierināja padišahu.

— Vezīr, šādai būdai nepiederas rēgoties blakus manām brīnišķīgajām pilīm. Ja mēs atstātu šo graustu iepretī Tadž- mahalam, tas būtu tāpat, it kā mēs nosēdinātu ubadzi blakus valdniecei. Būda jānojauc.

— Augstais pavēlniek, ļaudis tevi daudzina par taisnīgu padišahu. Vai tiešām pavēlēsi nojaukt nabadzīga cilvēka būdu?

— Es taču bagātīgi atlīdzināšu visus zaudējumus.

— Pavēlniek, ne jau viss samaksājams ar naudu.

— Vai tad mani pavalstnieki nevar upurēt vienu nožēlo­jamu graustu tam, kas uzcēlis brīnum skaisto Tadžmahala mauzoleju?

— Maharadža, nabadzīgam vīram viņa nožēlojamā būda dārgāka nekā pati daiļākā pils visā pasaulē.

— Bet, vezīr, Tadžmahala mauzolejs ir cildenas un mūžī­gas mīlestības simbols. Kā tu vari šo nabadzīgo graustu salī­dzināt ar mauzoleju? Nedz Sīrijā, nedz Ēģiptē, nedz Maisurā_, Širazā, Isfahanā, Kabulā, Kandagarā, Samarkandā un jebkurā citā pasaules malā neviens nekad nav uzcēlis neko līdzīgu Tadžmahalam. Un kur ir varējusi rasties tik milzīga, cildena mīlestība uz šo nabadzīgo būdu?

— Kas to var zināt? Pati mīlestība ir vislielākā pasaules valdone. Viņas valstībā nav atšķirības starp nabadzīgajiem un bagātajiem.

— Saderēsim!

— Kungs, šī bārda nav kļuvusi balta vienā dienā — tici man, savā mūžā esmu daudz ko redzējis…

— Kam pieder tas grausts? — Šahdžahans jautāja.

— Šurp nāk padišaha meita. Viņa tev to pastāstīs.

Tātad būdiņa uzvarējusi pili. Aišu bija pārņēmušas dus­mas, un princese pavēlēja, lai viņas laivu pieairē pie padi­šaha laivas.

— Liec, lai saņem ciet to raganu un nodod viņu manā kal­pībā, — meita sacīja tēvam.

— Par ko tu runā?

— Tā ir ļauna burve. Viņa dzīvo tur tajā būdā. Burves tēvs ir nabadzīgs pārcēlājs, tas ved ceļiniekus pāri Džamnai. Pēc Tadžmahala uzbūvēšanas viņa laiva allaž ir pārpildīta. Tagad pārcēlājs gūst prāvus ienākumus. Bet viņa meita ir ļoti nepateicīgā. Un kas to zina, kādas burvestības perina šī ra­gana. Neviens viņu nespēj pieveikt. Pūķu sacensībās mani viņa uzvarējusi trīs gadus no vietas. Tēv, apsoli, ka izpildīsi savas meitas lūgumu. Pavēli ņemt ciet to raganu, un lai viņa kļūst par manu kalponi. Tēv, nevilcinies ne mirkli, dod rīko­jumu sardzes priekšniekam.

— Lai notiek tavs prāts, — Šahdžahans teica un uzmeta acis vezīram. — Kas apvainojis padišaha meitu, tas apvaino­jis pašu padišahu. Apsolu, ka nākamajā reizē tavs pūķis katrā ziņā uzvarēs.