RAGHUNATHS VAMANS DlGHE - TADžMAHALS

… Bet zaļais un dzeltenais pūķis atkal slīdēja virs Džam­nas straumes. Tie bija pieveikuši visus citus pūķus un tagad divatā, savas auklas savijuši, lidinājās augstu pāri upei. Pēc brīža dzeltenais pūķis atraisījās no zaļā skāvieniem, strauji šāvās lejup un pazuda pūlī.

— Kas tad tas? — Šahdžahans brīnījās.

— Šķiet, tur ir kāda noruna, — vezīrs sacīja.

— Jā, es atcerējos. Mani izlūki ziņo, ka Džavaharsings, Orčhas pilsētas kņaza dēls, slepus iekļuvis Agrā. Viņš jāsa­meklē. Vezīr, pavēli, lai vīri airē laivu uz krastu.

Krastā, rieta saules sārtenajā gaismā pie būdas durvīm ga­dus sešpadsmit veca meitene ritināja kamolā sava pūķa auklu. Meitene bija tik daiļa, ka padišahs neviļus apstājās, un, paskatījies atpakaļ uz Tadžmahalu, tik tikko apvaldīja dziļu nopūtu … «Tātad šī ir tā burve?» viņš domāja.

— Gulzari, kamēr šovakar pēdējo reizi braukšu turp un

atpakaļ, noskaiti lūgsnu par godu dieveklim Krišnam un viņa mīļajai ganei Radhai! — vecais laivinieks uzsauca savai mei­tai un devās uz krastu.

Šahdžahans un vezīrs, kas stāvēja kupla koka ēnā, piegāja pie meitenes, bet viņa, iegrimusi darbā, tos nepamanīja.

— Gulzari! — Šahdžahans uzsauca.

Meitene izbrīnā strauji pacēla galvu. Gulzari acīs mirdzēja maigums, laikam viņas domu atspulgs.

— Gulzari, tu esi gauži jo gauži aizvainojusi padišahu.

— Es? … — izdvesa meitene lielās izbailēs.

— Jā, tu. Tu taču nogāzi padišaha meitas sarkano pūķi?

— Vai tas bija padišaha meitas pūķis?

— Jā. Kā tu uzdrošinājies likt savam pūķim sacensties ar padišaha meitas pūķi?

— Ne ar vienu neesmu gribējusi sacensties. Nejauši esmu nogāzusi padišaha meitas pūķi un tagad ļoti skumstu par to.

— Tātad trīs gadus tu šajās sacensībās visus uzvarēji nejauši?

— Maharadža, tici man, savu pūķi palaidu ne jau tāpēc, lai sacenstos ar citiem. Tie paši sāka cīnīties ar manu pūķi. Vai tad es esmu vainīga?

— Kādēļ tad tu palaidi pūķi?

— Tā bija satikšanās.

— Ar ko?

— Ar dzelteno pūķi.

— Kam pieder dzeltenais pūķis?

Gulzari klusēdama lūkojās uz šauro mēness daiviņu.

— Vai tas ir tava sirdsmīļā pūķis? — padišahs atkal jautāja.

Taču Gulzari neatbildēja.

— Mana meita, tu vari man nestāstīt par savu mīļo. Bet ļaudis melš, ka tu apvārdojot daudzu dižcilšu pūķus. Šahzadi teica, ka tu zinot burvju vārdus.

— Nē, nē. Tā nav burvība.

— Bet kas tad?

— Mīlestība.

Paraudzījies uz vezīru, padišahs iesmējās.

— Vezīr, šķiet, tu mūsu derības laimēsi… Gulzari, bet ka tad mīlestība var nogāzt papīra pūķi?

Tikai tagad Gulzari saprata, ka ar viņu runā padišahs un

vezīrs. Viņa apjuka, salika plaukstas, godbijīgi sveicinādama, paklanījās un sacīja:

— Mans kungs, piedod man! Esmu vienkārša lauku mei­tene, es tevi nepazinu. Tūlīt visu izstāstīšu.

Gulzari iegāja būdā un pēc brītiņa iznāca, nesdama mazu kārbiņu.

— Kopš tās dienas, kamēr auklu ieberžu ar šo pulveri, ne­viens nespēj nogāzt manu pūķi, — viņa sacīja, nolikdama kārbiņu pie padišaha kājām.

Vezīrs uzbēra pulveri sev uz delnas. Pulveris dzirkstīja.

— Tas ir dimanta pulveris. Mans bērns, -kas tev to iedeva? — vezīrs jautāja.

— Kāds jauneklis.

— Vai viņš tevi mīl?

— To es nezinu. Bet es mīlu viņu.

— Mana meita, tas jauneklis laikam ir ļoti bagāts? Vai arī zaglis. Kā viņu sauc?

— Viņa vārds ir Svarups.

— Ar ko viņš nodarbojas, kur viņš dzīvo?

— Nezinu. Šķiet, viņš dzīvo Agrā.

— Brīnums gan! Tu nezini, kas ir tavs mīļais? Nezini, kur viņš dzīvo, ar ko nodarbojas? Muļķa meitenīt, viņš droši vien. ir rūdīts noziedznieks.

— Nē, nē, maharadža! Viņš nevar būt bezgodis. Tagad sā­kas rudens mēneša gaišās naktis. Ir aizritējuši taisni četri gadi. Todien gribēju palaist pūķi un piesēju to pie labas auk­las. Bet jau pirmajā divcīņā manu pūķi nogāza zemē. Un tad, kad sēdēju un raudāju, pie manis pienāca skaists jau­neklis. Viņš vaicāja: «Meitenīt, kā tevi sauc?» Es atbildēju: «Par Gulzari.» Tad viņš teica: «Cik daiļš vārds! Bet mani sauc par Svarupu. Kāpēc tu raudi?» — «Raudu tāpēc, ka dižciltīgs kungs nogāza manu pūķi,» es atbildēju. «Nebēdājies,» jauneklis mani mierināja. «Rītdien atnesīšu tev tādu līdzekli, ka pats varenais padišahs Šahdžahans nespēs tevi uzvarēt. Noslauki asaras. Citādi es aiznesīšu tās dārglietu tirgotājiem pērļu vietā.» Nākamajā dienā Svarups man atnesa pulveri. Visu dienu ar pulveri ierīvējām auklu, un Svarups žāvēja to saulē. Vakaiā divatā palaidām pūķi. Tie tik bija prieki! Tik­līdz kāda bagātnieka pūķis tuvojās manējam, tūlīt svešais pūķis pieveikts gāzās zemē. Svarups un es smējāmies. Tanīs dienās ar Džamnas ūdeņiem padzirdinājām daudzus pūķus. Jaunā mēness svētkus aizvadīju līksmi. Katru dienu gada tirgus laikā laidām gaisā pūķi. Bet, kad tēvs uzzināja par to, viņš saskaitās.

— Tev laikam vienīgais tuvinieks ir tēvs?

— Māte nomirusi, mani dzemdēdama. Savam tēvam esmu viena vienīga atvasīte. Viņš mani ļoti mīl. Tāpēc jau viņš tik ļoti sadusmojās uz Svarupu. Tēvs teica Svarupam: «Paklau­sies, tu ubag! Mana Gulzari ir daļa no mēness daivas. Tikai tas iegūs Gulzari, kas apliks viņai ap kaklu dārglietu rotu un aizvedīs viņu dzīvot valdnieka pilī. Neviens cits neredzēs pat manas Gulzari pirkstu galiņus. Neuzdrīksties vairs tuvo­ties manai būdai!» Svarups atbildēja: «Tēv! Mīlestība naba­dzīgā būdā ir tikpat cildena kā valdnieka pilī. Nekādas pēr­les un dimanti nav Gulzari vērtas.» — «Ubag, vai tu spēj spriest par dārglietām?» Ar šādiem vārdiem tēvs apvainoja Svarupu. Viņš aizgāja.

— Un vairs neatgriezās? — padišahs nepacietīgi vaicāja.

— Svarups atnāca vēl reizi, kad tēvs skaitīja lūgsnas savā būdā. Es teicu jauneklim: «Svarup, ņem mani līdzi, nespēju dzīvot bez tevis. Ja neņemsi, Džamna kļūs par manu māti un dos man mieru savā dzelmē.» Taču Svarups man nepiekrita. Viņš sacīja: «Nespēju rīkoties tik zemiski. Tavs tēvs prasa pērles un dimantus. Bet ja cilvēkam, kurš tevi mīl, to nav? Vai pērļu tirgotājs mīlēs tevi dedzīgāk nekā es? … Es vairs šeit nenākšu. Bet rītdien no Džamnas pretējā krasta palai­dīšu gaisā pūķi, un uz tā būs rakstīta tev vēstule. Ar savu pūķi aizķersi manējo, novilksi to zemē un vēstuli izlasīsi. Mūsu pūķus gaisā neviens nespēs pieveikt.»

— Vai Svarupa vēstuli saņēmi? — ļoti ziņkārīgi vaicāja vezīrs.

— Nē. Nākamajā dienā devos uz upes krastu un palaidu savu pūķi. Bija rudens mēneša gaišā posma desmitā diena. Nogāzu visus pūķus. Taču Svarupa dzelteno pūķi tomēr neieraudzīju. Daudzas jo daudzas dienas laidu gaisā savu pūķi. Taču dzeltenais pūķis vairs nerādījās.

— Šķiet, šodien tavas cerības ir piepildījušās? Redzējām, ka dzeltenais un tavējais pūķis gaisos rotaļājas. Vai Svarups atgriezās pie tevis?

— Nē, viņš nav atgriezies. Protams, Svarups ir palaidis dzelteno puķi. Taču pūķis nenokrita pie manas būdas, ka mēs bijām norunājuši.

— Blēdis! — Padišahs iesaucās. — Tavu Svarupu es tev sameklēšu. Neskumsti! Tikai palīdzi man nomierināt prin­cesi Aišu. Viņai, tāpat kā tev, nav mātes. Iedod man mazliet sava pulvera. Lai gan manā dārgumu krātuvē slīpē dimantus un man ir pietiekami dimantu pulvera. Rītdien droši laid gaisā savu pūķi. Princeses pūķa auklu likšu ieberzt ar vis­dzidrāko dimantu pulveri. Lai Aiša pārliecinās, ka tu neesi burve.