RAGHUNATHS VAMANS DlGHE - TADžMAHALS

Nākamajā dienā Šahdžahans pavēlēja saberzt pulverī sa­vas dārgumu krātuves labāko dimantu drumslas. Vakarā Šah­džahans un Aiša abi kopā devās uz gada tirgu. Princeses sar­kanais pūķis gaisā drīz sastapās ar zaļo pūķi. Labu laiku neviens no tiem nespēja gūt pārsvaru. Bet tobrīd sacēlās spē­cīgs vējš, un sarkanais pūķis ar pārrautu auklu slīdēja uz Tadžmahalu. Aiša sāka gandrīz raudāt:

— Tēv, vai es neteicu, ka viņa ir burve?

Šahdžahans mazliet sarauca augšup uzacis, taču meitai neko neatbildēja. Tūlīt viņš pavēlēja ataicināt pilsētas visla­bākos dārgakmeņu pazinējus un rādīja tiem abus pulverus.

— Žēlīgais padišah! Šis pulveris berzts no visdārgākā di­manta kodola, — lietpratēji sacīja, aplūkojuši Gulzari pul­veri. — Ari šis otrs ir dimantu pulveris, bet tam piejaukts lēts pulveris, ko lieto dārgakmeņu slīpēšanai.

— Atrodiet man dimantu, kas labāks par Gulzari dimantu. Pārmeklējiet manu dārgumu krātuvi vai nopērciet dimantu no dārgakmeņu tirgotājiem, lai tas maksā ko maksādams.

— Kungs, ne tavā dārgumu krātuvē, ne Agras tirgū tādu akmeni neatradīsim. Dārgakmeņu tirgū dzīvo aklais Jašod- hars, juveliera Dhanradžas dēls. Viņam pieder dimants «Saule». Tikai tas ir labāks nekā Gulzari akmens.

Padišahs noskuma, nespēdams izpildīt meitas vēlēšanos. «Kas ir šis cilvēks, kam nav bijis žēl saberzt tik dārgu dimantu un pulveri atdot nabadzīgajai Gulzari?» domāja Šah­džahans.

Viņš pavēlēja ataicināt Jašodharu un jautāja viņam:

— Vai tev ir brīnišķīgais dimants «Saule»? Cik tas maksā?

— Mans kungs, nekad neesmu gribējis pārdot šo dimantu. Lietpratēji apgalvo, ka tas esot desmittūkstoš zelta gabalu vērts.

— Es tev maksāšu divdesmit tūkstošus. Pārdod dimantu man.

— Žēlīgais padišah, tas ir dzimtas dimants. Kopš šis dimants ir mūsu mājās, mūsu veikali zeļ un plaukst. Mēs pie­lūdzam šo dimantu. Es to nedrīkstu pārdot.

— Paklausies, es tev došu divsimt tūkstošus zelta monētu, uzdāvināšu tev muižu un piešķiršu radžas titulu.

— Kālab kungam tik ļoti vajadzīgs šis dimants? Pasaulē taču daudz dārgakmeņu, kas labāki nekā manējais.

— Šobrīd tie nav Agras tirgū. Bet mana meita, princese, jau trīs gadus nespēj pārvarēt pūķu sacensībās Gulzari. Es gribu princesi iepriecināt. Viņai piedzimstot, nomira Mum- taza. Tāpēc meita man divkārt mīļa.

— Maharadža, mana mīlestība ir tikpat liela kā tavējā. Lai gan esi pievērsis man savu žēlīgo vaigu, nevaru atdot tev šo dimantu. Tavā kronī ir dimants «Pasaules sirds», tas ir skais­tāks nekā mana «Saule». Kāpēc tu nesaberz savu dimantu?

— Vai tad es, padišahs Šahdžahans, nespēju tev ar varu atņemt dimantu? — Šahdžahans apskaitās.

— Mans dimants tev ir tīrais nieks. Kopā ar to tu vari man atņemt arī dzīvību. Tā rīkodamies, tu tikai padarīsi manu vārdu mūžos neaizmirstamu blakus Tadžmahala vār­dam! — iesaucās aklais.

Trako niknumu tikko spēdams apvaldīt, padišahs aizgāja.

Nākamajā dienā, gribēdams par katru cenu izpildīt meitas vēlēšanos, Šahdžahans izņēma no kroņa bezgala vērtīgo dimantu «Pasaules sirds» un slīpētavā pavēlēja to samalt dimanta pulverī.

Tanī pašā vakarā padišahs kopā ar Aišu devās uz tirgu līdzās Tadžmahala mauzolejam. Zaļais Gulzari pūķis jau lidi­nājās blakus dzeltenajam pūķim. Padišahs pats steigšus pa­laida princeses sarkano pūķi. Un tūliņ pat dzeltenā un zaļā pūķa auklas tika pārgrieztas, pūķi saplaka un nokrita zemē pie Tadžmahala mauzoleja. Padišahs aizsūtīja pēc pūķiem sa­vus vīrus. Lūk, kas bija rakstīts uz dzeltenā pūķa.

«Mīļā Gulzari, pirms četriem gadiem dievs man parādīja kausu ar nemirstības dzērienu, taču liktenis nevēlējās, lai es tam pieskartos ar savām lūpām. Nelaime neļāva man atgriez­ties pie Tevis. Manas acis pieplūda ar veselu tumsas Džamnu. Bet, tāpat kā Tu no savas būdas redzi pretējā krastā uzcelto brīnum skaisto Tadžmahalu, tāpat es cauri melnajai naktij allaž redzu Tavu daiļo vaigu. Dzīvoju tikai tādēļ, lai savā sirdī priecātos par Tevi, nemitīgi domātu par Tevi. Kad beig­sies manas dzīves nakts, cauri citai tumsai — nāves tumsai no mūžības pretējā krasta es raudzīšos Tevī.

Droši vien Tu saproti, ka esmu akls. Pirms četriem gadiem nelaimīgas nejaušības dēļ zaudēju acu gaismu. Tāpēc ne­spēju izpildīt savu solījumu. Mans tēvs darīja visu, ko vien spēja, lai mani izdziedinātu. Viņš vadāja mani no pilsētas uz pilsētu, rādīja labākajiem ārstiem. Taču neviens nespēja man palīdzēt. Ceļojot kopā ar mani, tēvs iztērēja gandrīz visu savu mantu un nomira. Zinādami, ka esmu akls, ļauni ļaudis piesavinājās visas vēl atlikušās pērles, dimantus, un es kļuvu par ubagu. Man ir tikai viens dimants «Saule», ko, atgriezies Agrā, noglabāju savā jostā.

Aizvakar es vēl neticēju, ka Tu esi spējusi tik daudzus ga­dus mani gaidīt. Bet, kad viens mans draugs teica, ka lidojot Tavs pūķis, jutos atalgots par visām savām ciešanām. Tiklīdz mūsu pūķi gaisā sastapās, draugs iespieda rnan rokā mana pūķa auklu. Tobrīd es it kā pieskāros Tavai rokai. Tu jau to­reiz būtu varējusi saņemt manu vēstuli, bet es nolēmu novilkt savu pūķi zemē. Tu justos sarūgtināta, izlasot manu vēstuli. Es rakstīju, ka man pietiek jau ar to laimes mirkli, kad mūsu pūķi sastapās. Neminēju Tev savu īsto vārdu. Tagad tas Tev nepavisam nav jāzina.

Taču šodien radās sevišķs iemesls, kāpēc es Tev rakstu. Padišahs sadusmojies uz Tevi, jo pūķu sacensībās esi uzva­rējusi viņa meitu, princesi. Viņš uzstāj, lai es savu dimantu «Sauli» dodot viņa meitai. Mana mīļā, vai «Saules» dimants ir ko vērts, ja Tu man esi dārgāka nekā visa pasaule? Mans draugs aiznesa Tev uz Tavu būdu auklu, kas ieberzta ar «Sau­les» dimanta pulveri. Tu, to nezinādama, izmanto šo auklu šīsdienas sacensībās un atkal visus uzvarēsi. Padišahs zina, ko vērti dārgakmeņi, un viņam kļūs žēl tāda dimanta kā «Pa­saules sirds». Šahdžahans tiks uzvarēts un sapratīs, kāda ir īsta mīlestība.

Vienmēr Tavs Svarups.»

Uz zaļa puķa bija rakstīti tikai daži vardi:

«Mīļais, kur Tu esi? Kad nāksi pie manis? Ja Tevis nav, man tumsas klāta visa pasaule. Nāc! Tava Gulzari vienmēr labprāt ņems Tevi par savu laulāto draugu un rotās tavu kaklu ar vītni, kas darināta no izlietajām asarām.

Tava sirdsmīļā Gulzari.»

Padišahu aizkustināja šīs vēstules.

— Vezīr, kaut arī es nogāzu iemīlējušos jauniešu pūķus, taču īstu sakāvi esmu piedzīvojis es pats. Pasaki īsam, lai viņš pārtrauc manu kapeņu celšanu. Arī mani lai apbeda Tadžmahalā, un laivinieka būda lai stāv, kur stāvējusi.

— Kādu uzrakstu lai iekaļam tavā kapa akmenī?

— Mīlestība nabadzīga budā tikpat cildena kā valdnieka pilī.

_— Bet Mumtazimahalas kapa akmenī taču iekalti no ko­rāna ņemti vārdi. Un blakus tiem tu pavēli iekalt šādus vārdus?

— Lai tad uz mana kapa akmens nav rakstīts nekas. Vezīr, tagad liec atvest uz manu pili Jašodharu un Gulzari.

Kad Jašodharu ieveda, Šahdžahans viņam sacīja:

— Aklais jaunekli, tu esi noziedzies pret padišahu. Tu esi viņu piekrāpis. Es tevi sodīšu. Lai gan esi akls, bet tavas acis izskatās pēc redzīga cilvēka acīm. Neviens neiedomāsies, ka tu esi akls, ja iepriekš to nepasacīs. Tavu acu spožums nebūt nav kļuvis blāvāks, tās arvien vēl ir brīnum daiļas. Gulzari vēl var tevī iemīlēties un apprecēties ar tevi. Tātad viena dimanta vietā, ko tu negribēji man atdot, es tev atņemšu di­vus — tavas acis. Protams, šāds sods man vairāk patiktu, ja tu nebūtu akls. Bet pietiek arī ar to, ka tu kļūsi nejauks. Gul­zari droši vien atsals pret tevi.