Raiders Hegards - Daiļā Margareta

— Ko jūs darīsiet? — Pīters jautāja.

— Master Pīter, — Smits caur zobiem atbildēja, — kad jūs va­kar cīnījāties ar to spānieti^ es nejautāju, ko jās darīsiet. Turiet muti un ļaujiet man darīt savu darbu!

«Margareta» bija ātrs kuģis, bet nekad vēl tā nebija traukusies tādā ātrumā. Aizmugurē gaudoja vējš, kas tagad jau bija pārvēr­ties īstā aukā. Resnie masti liecās kā makšķeru kāti, takelāža čīkstēja un stenēja zem vēja izspīlēto buru smaguma, kreisā borta treliņi slīdēja gandrīz pa pašu ūdens virsu, tā ka Pīters bija spiests nogulties zemē uz klāja, jo nostāvēt nebija iespējams, un vēroja, kā ūdens nesas garām trīs pēdu attālumā no viņa.

Galeras iegriezās tieši «Margaretas» ceļā. Pusjūdzi priekšā tās nostājās purnu pret purnu, labi zinot, ka neviens kuģis nevar tikt pāri bangās putojošajam seklumam, un gaidīja brīdi, kad «Marga­reta», neredzēdama citas izejas, samazinās ātrumu, lai tad abor- dētu šo angļu burinieku un apkautu tā nelielo apkalpi. Smits iz­kliedza kādu komandu savam palīgam, un tūlīt pat, sārti atvizē­dams norietošās saules staros, grotmasta galā uzvijas Anglijas karogs. To ieraugot, jūrnieki skaļi uzgavilēja. Smits nokliedza nā­kamo komandu, un tika pacelts pēdējais klīvers. Tagad kreisais borts brīžam pavisam ienira ūdeni, un Pīters juta, ka saļais ūdens apsvilina viņa nobrāzto muguru.

Tā kuģis «Margareta» samazināja ātrumu, un tā tas padevas Spānijas lielajām galerām!

Galeru kapteiņi netaisījās griezt ceļu. Viņi nevarēja saprast, vai šis svešzemnieks ir traks vai arī galīgi nezina upes farvateru. Viņš taču uzskries sēklī un pazudinās kuģi ar visiem cilvēkiem. Spānieši nekustējās ne no vietas un gaidīja, kad tiks nolaists šis koši plandošais karogs un izspīlētās buras, bet Smits pat nedomāja to darīt. Kā saniknots vērsis «Margareta» nesās tieši virsū galerām. Kad tā bija vairs tikai kādas ceturtdaļjūdzes attālumā un jopro­jām nemainīja kursu, galeru kapteiņi beidzot saprata, ka angļi netaisās noiet dibenā vieni. Kā vērsis ar aizmiegtām acīm «Mar­gareta» negantā ātrumā drāzās taisni uz priekšu.

Uz galerām sacēlās uztraukums, atskanēja svilpes, kliedzieni, uzraugi metās lejā un sāka pātagot vergus, paceltie airi, atmirdzē­dami sarkani norietošās saules staros, šāvās lejup, ar mežonīgu sparu šķeļot ūdeni. Galeru priekšgali atvirzījās viens no otra un attālinājās — piecas pēdas, desmit pēdu, varbūt divpadsmit pēdu. Un tad tieši pa šo šauro brīvā ūdens joslu kā lingas sviests akmens, kā loka raidīta bulta izdrāzās cauri vēja spārniem nestā «Mar­gareta».

Kas notika? Jautājiet to Sanlukaras zvejniekiem un Bonansas pirātiem, kuri paaudžu paaudzēs stāsta šo notikumu. Lielie airi salūza kā niedres, vergi no trieciena sakrita kaudzē, savainoti un sadauzīti, kreisās puses galeras augsto klāju «Margaretas» stip­rās rājas noplēsa nost kā papīra skrandas, no otras galeras sā­niem uzvērpās gaisā skaidu mutulis, un «Margareta» izlauzās cauri.

Kapteinis Smits palūkojās atpakaļ, kur grima abi milzīgie airu kuģi, kā ievainoti gulbji griezdamies apkārt un svaidīdamies sēkļa putojošajās bangās. Tad viņš pagrieza «Margaretas» stūri, uzņem­dams citu kursu, pasauca namdari un noprasīja, vai kuģis nav da­būjis sūci.

— Nē, ser, — namdaris atbildēja, — tikai būs vajadzīgs jauns darvojums. Tas bija ozolkoks pret olas čaumalām, un mums vēl palīdzēja ātrums.

— Labi! — sacīja Smits. — Abās pusēs sēkļi, izvēlies — dzī­vība vai nāve, un es ticēju, ka piespiedīšu viņus griezt ceļu. Atsū­tiet pie stūres manu palīgu. Es gribu pagulēt.

Saule iegrima nemierīgajā jūrā, un no Spānijas varas izbēgusi «Margareta» pavērsa savu nobrāzto, apskrambāto priekšgalu Ušentas virzienā — uz Angliju.

Bija pagājuši desmit gadi, kopš kapteinis Smits tik drosmīgi izvadīja krietno kuģi «Margareta» cauri Gvadalkvivīras sēkļiem. Bija maija beigas Eseksā. Visus kokus jau klāja zaļums, dziedāja putni, pļavas rotājās ziediem. Gleznainajā Dedemas ielejā uz ne­liela paugura pret meža fonu pacēlās gara, zema māja ar dau­dzām jumta izbūvēm — brīnišķīga, veca māja no sarkaniem ķieģe­ļiem un gadu gaitā nomelnējuša koka. Gara vecu ozolu aleja stie­pās no tās cauri parkam līdz ceļam, kas veda uz Kolčesteru un Londonu. šai maija pēcpusdienā pa aleju soļoja vecs, sirms vīrs ar vērīgām, melnām acīm. Viņu pavadīja trīs ļoti skaisti bērni — gadi deviņi vecs zēns un divas mazas meitenītes. Tās ķērās sirm­galvim pie rokas un apģērba un apbēra viņu ar jautājumiem.

— Kurp mēs ejam, vectētiņ? — jautāja viena mazā meitene.

— Apciemot kapteini Smitu, manu dārgumiņ! — viņš atbildēja.

— Man nepatīk kapteinis Smits, — sacīja otra meitenīte. — Viņš ir tik resns un nekā nerunā!

— Man gan patīk, — iejaucās zēns. — Viņš uzdāvināja man lie­lisku nazi, kas man noderēs, kad būšu jūrnieks. Arī māte un tēvs, un vectētiņš mīl kapteini Smitu, jo viņš izglāba vectētiņu, kad ļaunie spānieši gribēja viņu sadedzināt. Tiesa, vectētiņ?

— Jā, manu dārgumiņ! — vecais vīrs atbildēja. — Paskatieties! Tur pār mauru skrien vāvere. Pamēģiniet viņu noķert, pirms tā tiek līdz kokam.

Bērni pa galvu pa kaklu metās skriet un, tā kā koks nebija augsts, sāka rāpties tajā pakaļ vāverei. Pa tam Džons Kastels, jo tas bija viņš, izgāja caur parka vārtiem un tuvojās nelielai mājiņai ceļa malā. Tās priekšā uz sola sēdēja drukns vīrs, rāmi vērdamies pasaulē. Acīmredzot viņš bija gaidījis šo ciemiņu, jo norādīja tam vietu sev blakus uz sola un, kad Kastels apsēdās, vaicāja:

— Kāpēc jūs neatnācāt vakardien, saimniek?

— Mani mocīja reimatisms, draugs, — Kastels atbildēja. — Es dabūju šo kaiti tajos nolādētajos inkvizīcijas pagrabos Seviljā, un ar katru gadu tā kļūst ļaunāka. Tie bija ļoti mitri un auksti, šie pagrabi, — viņš domīgi piemetināja.

— Daudziem tie šķita gana karsti, — Smits norūca, — turklāt ieslodzījums tajos parasti beidzās ar pamatīgu sārtu. Dīvaini, ka mūs pēc aizbēgšanas tā ari lika pilnīgi mierā. Man šķiet, tas tāpēc, ka mūsu Margareta bija tik labās attiecībās ar karalieni Isabellu, kura negribēja kašķēties ar Angliju un maisīt duļķainu ūdeni.

— Varbūt, — noteica Kastels. — Bet ūdens bija gan duļķains, vai ne?

—- Kā uz Temzas sērēm bēguma laikā. Gudra sieviete šī Isabella. Nevienam citam nebūtu ienācis prātā padarīt cilvēku smieklīgu, kā viņa izrīkojās ar Morelju, atdāvādama tā dzīvību Betijai un mar­ķīza vārdā apsolīdama, ka viņš to atzīs par savu likumīgu sievu.

Pēc tam karalienei vairs nebija jābaidās no marķīza sazvērestībām pret troni vai tamlīdzīgiem plāniem. Viņš taču neizbēgami kļuva par apsmieklu visai zemei, un tāds apsmiets cilvēks neko vairs nevar uzsākt. Atcerieties spāņu sakāmvārdu: «Karaļu zobeni nogalma, un garīdznieku sārti sadedzina, bet ielas dziesmiņas nokauj visātrāk!» Man — un jums taču arī, saimniek, vai ne? — tomēr gribētos uzzināt, kas notika tālāk ar viņiem visiem, izņemot, pro­tams, Bernaldesu, kas visus šos gadus ir pavadījis drošībā Parīzē un, kā dzird, dzīvojot labi.

— Jā, — mazliet pasmaidīdams, atteica Kastels, — gribētos gan, bet doties uz Spāniju, lai to uzzinātu, man nav ne mazākās vēlē­šanās.

Sai brīdī pa vārtiņiem iedrāzās visi trīs bērni un lēkšiem metās pie viņiem.