Raiders Hegards - Daiļā Margareta

Nākamajā mirklī atskanēja jauna smieklu šalts, un kauslīgajam Endrjū piepeši likās, ka viņš nokļuvis mežonīga viesuļa varā. Mar­gareta tika izrauta no viņa rokām, bet viņš pats kūleniski aizlidoja projām un smagi nogāzās ar seju pret zemi.

— Tas ir Pīters! — viens no gvardiem spāniski iesaucās.

— Jā gan, — otrs atteica, — tāds svētais aizstāvis ir ko vērts! — Bet trešais palīdzēja zemē notriektajam Endrjū pieslieties kājās.

Skots izskatījās pēc paša nelabā. Viņa cepure bija nokritusi,.

ugunssarkanie mati notraipīti ar dubļiem, deguns sadragāts pret bruģa akmeņiem, un asinis no tā plūda pār seju un krūtīm, bet mazās, piesarkušās ačeles kvēloja kā seskam. Viņa seja aiz sāpēm un niknuma bija kļuvusi pelēcīgi balta. Kaut ko iebrēcies skotiski, viņš izrāva zobenu un metās virsū savam pretiniekam, lai to noga­linātu.

Pīteram nebija zobena, un savu īso dunci viņš nepaguva izraut. Bet viņam rokā atradās resna, ar dzelzi apkalta akmeņozola nūja, un, Margaretai izmisumā lauzot rokas un Betijai spiedzot, viņš ar to uztvēra un atvairīja baismīgo cirtienu. Iekams uzbrucējs paguva -otrreiz atvēzēties, nūja izslējās gaisā un Pīters pielēca viņam klāt. Ar drausmīgu spēku nūja triecās pret skota plecu, salauzdama to un atsviezdama pašu tenteriski atpakaļ.

— Varens belziens, Pīter! Pamatīgi nostrādāts, Pīter! — kliedza skatītāji.

Bet Pīters viņus ne redzēja, ne dzirdēja, jo bija traks aiz dusmām par nekaunīgo Margaretas apvainošanu. Gaisā atkal uzšāvās ar dzelzi apkaltā nūja un, triecoties lejup, šoreiz trāpīja tieši pa Endrjū galvu. Tā nokrakšķēja kā olas čaumala, un neģēlis nogā­zās uz muguras beigts.

Kādu brīdi valdīja klusums, jo joks bija pieņēmis traģisku vir­zienu. Tad viens no spāniešiem, paraudzīdamies uz izstiepušos ķermeni, sacīja:

— Žēlīgais dievs, mūsu Endrjū ir pagalam! Sim tirgotājam ir smaga roka.

Tūlīt pat starp mirušā biedriem atskanēja draudīga murdoņa un -viens no tiem iekliedzās:

— Noduriet viņu!

Saiprazdams, ka viņam uzbruks, Pīters palēca uz priekšu, aizsviedis nūju, paķēra no zemes skota nokritušo zobenu un ar kreiso roku izrāva dunci. Tagad viņš bija labi apbruņots un pavēr­sās pret saviem ienaidniekiem tik nikns un kareivīgs, ka tie sa­stinga uz vietas, kaut gan četri vai pieci zobeni jau bija kaujas gatavībā. Tad Pīters pirmoreiz ierunājās, jo zināja, ka ar tik dau­dziem pretiniekiem viens nespēs cīnīties.

— Angļi! — viņš skaļi sauca, nepagriezdams galvu un nenolaiz- dams acu no gvardiem. — Vai jūs mierīgi noskatīsieties, kā šie spāniešu suņi mani nogalina?

Pēc mirkļa klusuma kāda balss aizmugurē iekliedzās:

— Dievs mans liecinieks, es to nepieļaušu! — Un blakus Pīteram •nostājās muskuļots kentiešu karavīrs ar kreisajai rokai pārmestu apmetni un zobenu labajā rokā.

— Es ari ne! — kāds cits piebalsoja. — Mēs ar PIteru Broumu jau senāk esam kopā cīnījušies.

— Arī es ne! — sauca trešais. — Jo mēs abi esam dzimuši vienā Eseksas simtienā.

Un tā tas turpinājās, kamēr līdzās Pīteram saradās tikpat daudz dūšīgu angļu, cik pretī viņam stāvēja spāniešu un skotu.

— Pietiks, — Pīters sacīja, — mums jācīnās vīram pret vīru. Jūs, draugi, tur aizmugurē pieskatiet sievietes. Nu, slepkavnieki, ja jūs gribat redzēt, kā angļi cilā zobenus, panāciet uz priekšu vai arī, ja esat nobijušies, ļaujiet mums aiziet mierā.

— Jā, nāciet, nāciet, jūs, citzemju gļēvuļi! — kliedza pūlis, kas neieredzēja šos lielīgos un privileģētos gvardus.

Nu spāniešu asinis bija uzvirdušas un pamodies senais tautu naids. Gvardu seržants lauzītā angļu mēlē izkliedza neķītrus ap­vainojumus Margaretai un skubināja savus puišus «apgriezt rīkles šiem Londonas vepriem». Sārtajā saulrieta gaismā sarkani vizēja zobeni, vīri nostājās stingri uz kājām un paliecās uz priekšu, — nā­kamajā brīdī vajadzēja sākties lielam, asiņainam kautiņam.

Taču tas nesākās, jo šajā mirklī kāds slaids senjors, kas bija stāvējis malā un vērojis notiekošo, ienāca starp abām pretinieku rindām un ar roku atbīdīja izslietos zobenus.

— Izbeidziet! — mierīgi sacīja spāniski d'Agilars, jo tas bija viņš. — Muļķi tādi! Vai jūs gribat, lai visus spāniešus Londonā saplosa gabalos? Un šis piedzērušais lops, — viņš ar kāju pie­skārās Endrjū līķim, — pats ir vainīgs savā nāvē. Pie tam viņš nebija spānietis un nav jāatriebj ar asinīm. Paklausiet man! Vai man jums jāsaka, kas es esmu?

— Mēs pazīstam jūs, marķīz, — bijīgi atbildēja seržants.

— Puiši, noglabājiet savus zobenus! Galu galā tā nav mūsu da­rīšana.

Kareivji negribīgi paklausīja, bet šai mirklī notikuma vietā iera­dās pats sūtnis de Ajala, ļoti sadusmots, jo bija dzirdējis par sava kalpotāja nāvi, un skaļi pieprasīja, lai uzrādot cilvēku, kas to no­galinājis.

— Mēs viņu neizdosim spāniešu priesterim! — pūlis kliedza.

— Nāciet un paņemiet viņu, ja vēlaties!

Murdoņa atkal pieņēmās spēkā, un Pīters ar saviem biedriem saspringa cīņas gatavībā.

Šķita, ka sadursme tomēr notiks, lai kā d'Agilars pūlējās to no­vērst, bet tad piepeši troksnis sāka aprimties un iestājās klusums. Pa vidu paceltajiem zobeniem iznāca neliela auguma grezni ģērbies vīrietis un spēji pagriezās pret pūli. Tas bija pats karalis Henrijs.

— Kas uzdrošinās izvilkt zobenus manā pilsētā, pie pašām ma­nas pils durvīm? — viņš saltā balsī vaicāja.

Kāds ducis roku norādīja uz Pīteru.

— Runā! — karalis viņam pavēlēja.

— Margaret, nāciet šurp! — Pīters sauca, un pūlis pastūma meiteni uz priekšu.

— Majestāte, — viņš sacīja, norādīdams uz Endrjū līķi, — šis cilvēks izturējās nekrietni pret šo jaunavu, Džona Kastela meitu. Es, viņas brālēns, notriecu nekauņu zemē. Viņš izrāva zobenu un metās man virsū, un es viņu nositu ar savu nūju. Rau, tur tā guj. Tad spānieši, viņa biedri, gribēja nogalināt mani, un es saucu pa­līgā angļus. Tas ir viss, majestāte.

Karalis noskatīja Pīteru no galvas līdz kājām.

— Pēc drēbēm tirgotājs, — viņš sacīja, — bet pēc izturēšanās karavīrs. Kā tevi sauc?

— Pīters Broums, majestāte.

— Ahā! Viens man zināms sers Pīters Broums krita kaujā pie Bosvortas, bet viņš nekaroja par mani, — karalis pasmaidīja. — Vai tu gadījumā nebiji ar viņu pazīstams?

— Tas bija mans tēvs, majestāte. Es redzēju viņu nokautu … un nogalināju to, kurš viņu nokāva.

— Tam es ticu, — Henrijs sacīja, vērodams Pīteru. — Bet kā tas nāk, ka Pītera Brouma dēls, kam pār seju kaujā gūta rēta, ir ģēr­bies tirgotāja drānās?

— Majestāte, — Pīters mierīgi atbildēja, — mans tēvs pārdeva savas zemes, aizlienēja visu savu bagātību kronim, un es nekad ne­esmu atprasījis šo parādu. Tādēļ man jādzīvo, kā varu.

Karalis pasmējās.

— Tu man patīc, Pīter Broum, kaut gan nav šaubu, ka tu mani ienīsti.

— Nē, majestāte! Kamēr bija dzīvs Ričards, es cīnījos par viņu. Ričarda vairs nav, un, ja būs vajadzīgs, es cīnīšos par Henriju, jo esmu anglis un kalpoju Anglijas karalim.

— Labi teikts. Tu man vēl vari būt noderīgs, un es neturu uz tevi ļaunu prātu. Jā, bet vai tad tu šādā veidā domā cīnīties par mani — traucēdams mieru un kārtību manā pilsētā un sariebdams maniem labiem draugiem spāniešiem?

— Majestāte, jūs zināt, kas te notika.