E. NORTONE - Sargasi kosmosā

Здесь есть возможность читать онлайн «E. NORTONE - Sargasi kosmosā» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1977, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Sargasi kosmosā: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Sargasi kosmosā»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

E. NORTONE
Sargasi kosmosā
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1977
A(Amer) No 509
Эндрю Нортон СaРГaССЫ В КОСМОСЕ Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатнe» Рига 1977
На латышском языке Перенод с английского И. Кундзнньш Предисловие А. Стругацкого и Б. Стругацкого Оформление Э. Буровой
No angļu valodas tulkojis I. K u n d z i ņ š A. Strugacka un B. Strugacka priekšvārds Noformējusi E. B u r o v a
(Ј) Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne». 1977
PRIEKŠVĀRDS
Amerikāņu fantastikā ir vairāki vārdi, kuri bauda cieņu savā dzimtenē, bet tikpat kā nav pazīstami aiz tās robežām. Izņemot speciālistus, maz pie mums ir tādu, kas dzirdējuši, piemēram, par tādiem rakstnie­kiem kā Margareta Senklēra, Čārlzs Herness, Sems Mervins, Endrū Nortone; ļoti reti pie mums tiek iz­doti Mirēja Leinstera, Ērika Rasela, Gordona Diksona darbi. Taču tie uzrakstīti pietiekami augstā līmenī, un tiem nav nekā kopīga ar «pelēko» bulvāru maku­latūru, kas pārpludina rietumu grāmatu tirgus, to saturs ir patiesi aizraujošs, sižeti asi un labi veidoti, bet aprakstītie notikumi un situācijas liecina par au­toru neparasti spilgto iztēli.
Tomēr šos sacerējumus nevar salīdzināt ar tādu meistaru darbiem kā R. Bredberijs, R. Seklijs, A. Azimovs. Sie romāni un stāsti apraksta piedzīvoju­mus, nevis cilvēka un sociālas traģēdijas. To aizsā­cēji ir Hegards un Berouzs, nevis Velss un Capeks. Pretējo spēku izvietojums tajos ir līdz naivumam vienkāršs. Gaišmataini draugi un rudi ienaidnieki, ka rakstīja Cehovs. Ienaidnieki tīko sagrābt varu Galaktikā un pie viena iegūt daiļo varoni, bet draugi cenšas skaistuli aizsargāt un pie viena stāties ceļā ienaidnieku varaskārajiem tīkojumiem. Pirmajās divās grāmatas trešdaļās draugiem klājas slikti, pēdējā trešdaļā sakāvi cieš ienaidnieki. Tāda ir aplūkotās piedzīvojumu fantastikas shēma, un no autora talanta atkarājas tikai tas, lai šī shēma iespējami mazāk durtos acīs.
Par šādas literatūras klasisku paraugu, īstenībā par tas ciltstēvu jāuzskata slavenais Edmona Hamiltona stāsts «Zvaigžņu karaļi» (1949). Intriga sākas ar to, ka labais, bet ālrsirdīgais Vidusgalaktikas impērijas valdnieks kopā ar Herkulesa zvaigznāja lodveida ko­pas baroniem, kā arī ar sabiedrotajiem grāfiem un hercogiem atsevišķās zvaigžņu asociācijās stājas nā­vīgā konfliktā ar Tumšo Pasauļu Līgu — zvaigžņu kopu tumša putekļu miglāja dzīlēs. Lai gūtu uzvaru, imperators ir gatavs upurēt pat sava dēla prinča personisko laimi, apprecinot viņu ar nemīlamo Fo- malgautas sistēmas kņazieni… Karš kosmosā risinās virsgaismas ātrumā, lietojot atornartilēriju un vēl fantastiskākus līdzekļus (piemēram, pretinieka ap­šaude caur televizora ekrānu).
Stāsts «Zvaigžņu karaļi» uzrakstīts pirms divdes­mit astoņiem gadiem, un ir pilnīgi saprotams, ka tagad tas liek lasītājam pasmaidīt. Taču mūsdienās piedzīvojumu fantastikas autori jau raksta citādi. Titulētas personas viņu sacerējumos vēl laiku pa lai­kam ir sastopamas, taču kosmiskajā arēnā tās vairs tikpat kā neiziet. Starpzvaigžņu valstiskums izpau­žas demokrātiskākās formās — parasti tās ir Savienī­bas, Federācijas, Apvienotās Republikas. Grandiozās simtiem tūkstošu kuģu lielu armādu sadursmes de­vušas vietu necilam divkaujām starp tirdzniecības kuģiem un pirātiem — dažkārt kaujas vietā paspēj ierasties policijas kreiseris. Un vispār, pret bezdibe- nīgajām kosmosa dzīlēm arvien biežāk vērojama cieņas pilna nevērība: autoru augstā literārā meis­tarība ļauj sasniegt nepieciešamo efektu arī mūsu planētas pieticīgajā arēnā vai kādas blakusgalakti- kas noslēpumainajā pasaulē. So sacerējumu valoda ir zaudējusi Berouza retoriskumu un utilitāro lapida- ritāti, varoņu rīcība ieguvusi kaut kādu šķietamu psiholoģisku, bet dažreiz arī sociālu motivējumu, un — kas ir 'ļoti svarīgi — paši varoņi no augstākās sabiedrības sfērām nolaidušies pašā dzīves mutulī; šī dzīve bieži vien ir diezgan dīvaina, pat rēgaina, un tomēr, pēc tīras piedzīvojumu literatūras mērauklas, īsta tautas dzīve. īsāk izsakoties, piedzīvojumu fan­tastika ir tiktāl tuvinājusies Lielās literatūras līmenim, ciktāl piedzīvojumu literatūra vispār spēj tam tuvo­ties. Bet labākie šī žanra darbi pauž pat sociāla pro­testa iedīgļus.
Grāmata «Visuma sargasi» pieder vienas no talan­tīgākajām amerikāņu piedzīvojumu fantastikas autorēm, rakstnieces Fndrū Norlones, spalvai un, jāatzīst, ir pats labākais viņas darbs. Kā lasī­tājs redzēs, šajā sacerējumā tikpat kā nemana ne­kādas idejiskas un valodas radniecības ar nebēdnīgo
Berouza un Hegarda romantiku, tas uzrakstīts labā reālistiskā manierē un pilnībā atbilst mūsdienu lite­rārajām normām. Tajā nav nolaupītu skaistuļu un supervaroņu, kuriem kosmoss «līdz ceļiem», bet ir parastu kosmosa ceļotāju bargā un grūtību pilnā ikdiena, kas paiet, ar sviedriem vaigā pelnot savu dienišķo maizi. Starp citu, tieši dienišķā maize, nevis noslēpumaini izzudušas civilizācijas dārgumi ir stāsta varoņu rīcības galvenais virzītājs spēks. Pasaule, kurā viņi dzīvo un strādā, ir ne mazāk cietsirdīga un nežēlīga par Džeka Londona Balto Klusumu. Valsti — Federāciju, kas apvieno simtus saules sistēmu, — plosa iekšējas pretrunas. Alkatīgie monopoli sagrābj visu, ko vien spēj aizsniegt. Vienpatņi izmisīgi cīnās par eksistenci, vājie iet dibenā, stiprie tik tikko un kaut kā turas virspusē. Nabadzīgs cilvēks bez saka­riem var paļauties tikai uz savu atjautību, profesio­nālo meistarību un veiksmi. Taču, ja nebūs veiksmes, nepalīdzēs ne atjautība, ne meistarība.
Diezin vai Nortone ir centusies izdarīt kaut kādus sociālus vispārinājumus. Būtu naivi ari domāt, ka tieši tādu viņa redz cilvēces nākotni. Nav jāaizmirst, ka viņa rakstījusi parastu piedzīvojumu romānu, viņai bijis vajadzīgs fons sižeta risinājumam, un kā godīgs cilvēks viņa par tādu fonu izvēlējusies tieši to bēdīgo stāvokli, kurš viņai mūsdienu Amerikā visvairāk nepatīk. Iespējams, ka tas pat izdarīts ne­apzinīgi.
Galvenais šajā sacerējumā — draudzība, augsts humānisms, internacionālisms. Atturīga vīriešu drau­dzība bez siekalainas tās apliecināšanas un izskaid­rošanas. Sī draudzība nepazīst ne nacionālu, ne rasu naidu. Kosmiskā kuģa apkalpe atgādina Tūra Heijer- dāla «Ra» komandu: anglis, holandietis, nēģeris, arābs, ķīnietis, japānis, vācietis, amerikānis. Šķiet, starp viņiem ir arī krievs, tikai rakstniece sagrozījusi viņa uzvārdu. Tātad, draudzība, biedriskums, uzti­cība biedriem, pašaizliedzīga savstarpēja palīdzība. Un tas vjss — nelielā kolektīvā, kas cīnās par eksis­tenci. Citādi neizdzīvot. Visapkārt ir naidīga sabied­rība un paidīgs Visums, un no šiem abiem ienaid­niekiem jāatkaro sev gabals gaļas. Situācija gluži kā Džekam Londonam.
Stāsts izceļas ne tikai ar draudzības tēmu (kas piedzīvojumu fantastikā vispār ir diezgan reta). Nortonei ir lieliska fantāzija. Svešas un baismīgas planētas ainas zīmētas reljefi un iespaidīgi, stāstā ir papilnam lielisku, precīzu detaļu, kas izkaisītas pa visu grāmatu. Rakstniece skārusi arī tiešām aktuālas mūsdienu tēmas — tiesa, viņa nav centusies tajās iedziļināties. Priekšteči — rase, kas kādreiz valdījusi visā Galaktikā, tāpat kā cilvēce pašreiz pārvalda visu Zemi, — gājuši bojā drausmīgos savstarpējos karos, gājuši bojā, saberzdami sevi pulveri ar kaut kādu nezināmu ieroci, kas spēj pārvērst pelnos veselas pla­nētas un apdzēst saules. Un viens no stāsta varoņiem ar bailēm runā par to, cik šausmīgi būs, ja šis ierocis ir saglabājies un nonāks Zemes iedzīvotāju rokās …
Gribas minēt vēl kādu interesantu detaļu. Nortone izvirzījusi kosmosa ceļotājiem, diezgan parastiem tā iedomātā laika ļaudīm, pārmērīgas prasības. Viņiem ne tikai pilnībā jāpārzina sava specialitāte. Viņiem ne tikai jāpārzina blakusspecialitātes un jāiegūst praktiskas iemaņas visdažādāko mašīnu, vilcēju un lidaparātu vadīšanā. Viņiem jābūt fiziski attīstītiem kā vieglatlētiem daudzcīņniekiem, vajadzības gadī­jumā jāprot kauties un karot, viņiem jābūt acumirklī­gai reakcijai, jāspēj vairākas diennaktis pēc kārtas iztikt bez miega — un, neraugoties uz visu to, Nortone viņus rāda kā parastus, simpātiskus ļaudis, nepavi­sam ne pārcilvēkus. Vai tas nav mūsdienu un nākamo kosmonautu prototips?
Nobeigumā jāpiebilst vēl pāris vārdu. Vairāku subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ (acīmredzot steiga, izdevniecības apstākļi utt.) Endrū Nortone vairākās vietās pieļāvusi nevajadzīgu atkārtošanos, nepatīkamas paskaidrojošas piezīmes, sižeta neat­bilstību.
Tagad atstājam lasītāju vienatnē ar stāstu un ce­ram, ka viņam tas sagādās tādu pašu prieku kā mums.
A. Sirugackis, B. Strugackis

Sargasi kosmosā — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Sargasi kosmosā», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Viņi jau atradās kosmosā, kad Deins iepazinās ar pārējiem apkalpes locekļiem. Bez kapteiņa Dželiko vadības sekcijā uzturējās arī Stīns Vilkokss, kalsns skots, nedaudz pāri trīsdesmitiem, kurš pirms pārie­šanas uz Tirdzniecības floti bija kalpojis Galaktikas Inspicēšanas dienestā un tagad bija astrogators. Sajā sekcijā ietilpa arī inženieris sakarnieks marsietis Tans Ja un Rips — astrogatora palīgs.

Dzinēju sekcija arī bija tikpat daudz cilvēku. Priekšnieks tur bija Johans Stocs, kluss, jauns vī­rietis, kurš acīmredzot neinteresējās ne par ko citu, kā vien par saviem dzinējiem (no skopās informā­cijas, ko Deins bija saņēmis no Ripa, viņš uzzināja, ka Stocs ir savā ziņā ģeniāls mehāniķis un būtu va­rējis sameklēt labāku vietu nekā uz novecojušās «Karalienes», bet izšķīries palikt un, pieņemt tās iz­aicinājumu). Štoca palīgs bija nevainojami ģērbtais, gandrīz vai švītīgais Kamils. Deins drīz saprata, ka «Karaliene» neved pilnu kravu, — tāpēc arī Kamilām pie tāda priekšnieka kā Stocs, neraugoties uz klīrību, izdevās tikt galā ar saviem pienākumiem. Divi pārējie dzinēju sekcijas locekļi veidoja pārsteidzošu kombi­nāciju, kas atgādināja zvaigžņu pāri gigants—pun­duris.

Karls Kosti bija masīvs, neveikls vīrs, līdzīgs lā­cim, bet darbā ar dzinējiem izveicīgs un precīzs kā labi noregulēta mehānisma mezgls. Ap viņu burtiski kā muša ap vērsi šaudījās viņa tiešs pretstats — mazais Džespers Vīkss, kura kalsnā seja uz Venēras bija tā izbalējusi, ka pat kosmiskie stari nespēja tai piedot dabisku brūnumu.

Arī Deina kolēģi, kas bija apmetušies uz kravas klāja, bija savdabīga kompānija. Tur bija pats priekš­nieks Van Raiks, tik kompetents visās lietās, kam bija kāds sakars ar viņa sekciju, ka varētu aizstāt skaitļojamo mašīnu. Deins pastāvīgi juta godbijību pret viņu — šķita, ka brīvajā tirdzniecībā nav tādu sīkumu, kurus Van Raiks nepārzinātu visā pilnībā, un, ja viņš kādreiz padzirdēja kaut ko jaunu, tad tas uz visiem laikiem nogūlās viņa apbrīnojamajā atmiņas glabātavā. Bet arī Van Raikam bija sava vārīgā viela — viņš pastāvīgi lepojās ar to, ka viņa ciltskoks aizsākas tālā senatnē, kad kuģi vēl peldēja tikai pa vienas planētas ūdeņiem, un ka viņš cēlies no ģime­nes, kura nodarbojusies ar tirdzniecību no burinieku laikiem līdz zvaigžņu kuģu ērai.

Diviem pārējiem, kas ietilpa sekcijā, ar kravu bija tikai daļējs sakars. Tie bija ārsts Kreigs Tau un stjuarts Frenks Mura. Tau Deins bija šad tad saticis darba laikā, bet Mura bija tik ļoti pieķēries savai kambīzei un darbam, ka pārējie viņu redzēja reti.

Jaunais kravas uzrauga palīgs vaiga sviedros strādāja nelielajā kravas sekcijas stūrītī, kas viņam bija atvēlēts, lai pārbaudītu dokumentāciju. Van Raiks nereti viņu neoficiāli, tomēr nesaudzīgi pārbaudīja, un Deins ar šausmām pārliecinājās, cik daudz viņa zinašanās vēl ir baltu plankumu. Drīz vien viņš vairs tikai kautrīgi brīnījās, kā gan kapteinis Dželiko viņu vispār pieņēmis uz kuģa, piekrītot Psihologa lēmu­mam. Bija pārāk acīm redzams, ka ar savam ārkār­tīgi trūcīgajām zināšanām viņš pašreiz vairāk traucē nekā palīdz.

Starp citu, Van Raiks nebija tikai faktu un skaitļu mašīna, bet arī lielisks stāstnieks, un, kad viņš uz­saka kādu no savām leģendām, visi klausījās kā apburti. Tikai viņš vienīgais prata visos sīkumos at­tēlot baismīgo leģendu par «Jauno cerību» — kuģi, kas, bāztin piebāzts ar bēgļiem, startējis no Marsa sacelšanās laikā un atkal redzēts tikai pēc gadsimta. «Jauna cerība» pastāvīgi krīt tukšumā, tās priekš­galā deg nelaimi vēstošas mirušas sarkanas ugunis, un glābšanās lūkas ir cieši aizplombētas; neviens nekad nav mēģinājis uz šī kuģa uzkāpt, neviens nav mēģinājis to glābt, jo to redzējuši tikai tie kuģi, kas paši nokļuvuši briesmās. Tāpēc izteiciens «redzēt «Jauno cerību»» kļuvis par nelaimes simbolu.

Cits nostāsts vēstīja par «čukstētājiem», kuru si­rēnām līdzīgās balsis dzird kosmonauti, kas pārāk ilgi uzturējušies kosmosā. Par «čukstētājiem» bija radušies daudzi mīti. Van Raiks varēja nosaukt arī cilvēkus — zvaigžņu ceļu pusdievus. Tā, piemēram, viņš pastāstīja par Senfordu Džonsu, pirmo cilvēku, kurš bija uzdrošinājies doties Galaktikā; viņa pazu­dušais kuģis pēkšņi bija izniris no hipertelpas Sīriusa apkaimē trīssimt gadus pēc tam, kad bija atstājis Zemi, un pilota mūmijā pārvērties ķermenis jopro­jām sēdējis pie nosarmojušā vadības paneļa. Tagad Senfords Džonss pieņemot uz sava rēgu kuģa «Ko­mija» visus kosmonautus, kuri gājuši bojā, pildot dļļfiesta pienākumus. Jā, Van Raiks savam jaunajam pluīgam par kosmosu pavēstīja daudz ko…

Ceļojums uz Naksosu bija pavisam parasts. Un šī nomaļā pasaule arī pārāk atgādināja Zemi, lai iz­raisītu ziņkāri. Tomēr atļauju izkāpt uz planētas Deins nedabūja. Van Raiks uzdeva viņam vadīt iz­kraušanu. Un tagad izrādījās, ka ne velti viņš visas šīs dienas bija studējis kravas dokumentāciju, — atrast tilpnē jebkuru kravu viņam nesagādāja ne­kādas grūtības.

Van Raiks ar kapteini aizgāja. Turpmākais «Kara­lienes» reiss bija atkarīgs no viņu abu nojautas un rnākas slēgt darījumus. Neviens brīvo tirgoņu kuģis neuzkavējās ostā ilgāk, nekā bija nepieciešams, lai izkrautu kravu un uzņemtu jaunu.

Nākamās dienas pēcpusdienā Deinam nebija ko darīt. Nedaudz nomākts, viņš kopā ar Kosti slaistī­jās gar ieejas lūku. Neviens no «Karalienes» ļaudīm nebija aizgājis uz provinces pilsētiņu, kas pletās aiz lidlauka un ko ieskāva koki ar sarkanīgi dzeltenu lapotni, jo kuru katru bridi varēja sākties iekraušana, bet lidostas strādnieki svinēja kaut kādus vietējos svētkus un nestrādāja. Tā Deins un dzinēju mehā­niķis vienlaikus ieraudzīja īrēto vagoniņu, kurš ar pilnu ātrumu drāzās šurp pa lidlauku.

Saceldams veselu putekļu mākoni, tas izdarīja pa­griezienu un, riteņiem slīdot, nobremzēja pie trapa. Kapteinis Dželiko izlēca no mašīnas un sasniedza lūku, vēl pirms Van Raiks bija paspējis izrausties no savas vietas pie stūres. Kapteinis pagriezās pret Kosti un izmeta:

— Visiem sapulcēties kopkabīnē!

Deins pārlaida skatienu lidlaukam, domādams ieraudzīt vismaz vadu policistu. Abi priekšnieki bija atgriezušies tāda ātrumā, it kā nekavējoties vajadzētu laisties lapās. Bet viņš redzēja tikai savu šefu oa- rastajā cienīgajā solī kāpjam augšup pa trapu. 1m- klāt Van Raiks svilpoja — ka Deins jau bija ievērojTS, tā bija pazīme, ka, pēc viņa domām, viss kārtībā. Lai kādus jaunumus pavēstītu kapteinis, kravas uz­raugs tos uzskatīja par labiem.

Dažas minūtes vēlāk Deins iespraucās šaurajā kop- kabīnē un kā jau iesācējs un jaunākais apkalpē palika stāvot pie durvīm. Bija sapulcējies viss kuģa personāl­sastāvs no Tau līdz mūžīgi iztrūkstošajam Muram, un visu uzmanība bija pievērsta kapteinim Dželiko, kurš sēdēja nelielā galda galā, ar pirkstu galiem glaudī­dams veco apdeguma rētu uz vaiga.

— Nu, kaptein, kādi dārgumi mums šoreiz trāpī­jušies? — Stīns Vilkokss uzdeva jautājumu, kas bija uz mēles visiem klātesošajiem.

— Inspicēšanas dienesta ūtrupe! — izšāva Dželiko, it kā nevarētu vairs ilgāk izturēt.

Kāds iesvilpās, kāds cits noelsās. Deins mirkšķi­nāja acis — viņš vēl bija pārāk zaļš, lai uzreiz saprastu lietas būtību. Bet, kad paziņojuma jēga no­nāca līdz viņa apziņai, viņu pārņēma drudžains satraukums. Inspicēšanas dienesta ūtrupe — brīvajam tirgonim to gadās pieredzēt varbūt reizi mūžā. Un tieši šādās ūtrupēs var iegūt bagātību.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Sargasi kosmosā»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Sargasi kosmosā» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Sargasi kosmosā»

Обсуждение, отзывы о книге «Sargasi kosmosā» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x