E. NORTONE - Sargasi kosmosā

Здесь есть возможность читать онлайн «E. NORTONE - Sargasi kosmosā» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1977, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Sargasi kosmosā: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Sargasi kosmosā»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

E. NORTONE
Sargasi kosmosā
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1977
A(Amer) No 509
Эндрю Нортон СaРГaССЫ В КОСМОСЕ Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатнe» Рига 1977
На латышском языке Перенод с английского И. Кундзнньш Предисловие А. Стругацкого и Б. Стругацкого Оформление Э. Буровой
No angļu valodas tulkojis I. K u n d z i ņ š A. Strugacka un B. Strugacka priekšvārds Noformējusi E. B u r o v a
(Ј) Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne». 1977
PRIEKŠVĀRDS
Amerikāņu fantastikā ir vairāki vārdi, kuri bauda cieņu savā dzimtenē, bet tikpat kā nav pazīstami aiz tās robežām. Izņemot speciālistus, maz pie mums ir tādu, kas dzirdējuši, piemēram, par tādiem rakstnie­kiem kā Margareta Senklēra, Čārlzs Herness, Sems Mervins, Endrū Nortone; ļoti reti pie mums tiek iz­doti Mirēja Leinstera, Ērika Rasela, Gordona Diksona darbi. Taču tie uzrakstīti pietiekami augstā līmenī, un tiem nav nekā kopīga ar «pelēko» bulvāru maku­latūru, kas pārpludina rietumu grāmatu tirgus, to saturs ir patiesi aizraujošs, sižeti asi un labi veidoti, bet aprakstītie notikumi un situācijas liecina par au­toru neparasti spilgto iztēli.
Tomēr šos sacerējumus nevar salīdzināt ar tādu meistaru darbiem kā R. Bredberijs, R. Seklijs, A. Azimovs. Sie romāni un stāsti apraksta piedzīvoju­mus, nevis cilvēka un sociālas traģēdijas. To aizsā­cēji ir Hegards un Berouzs, nevis Velss un Capeks. Pretējo spēku izvietojums tajos ir līdz naivumam vienkāršs. Gaišmataini draugi un rudi ienaidnieki, ka rakstīja Cehovs. Ienaidnieki tīko sagrābt varu Galaktikā un pie viena iegūt daiļo varoni, bet draugi cenšas skaistuli aizsargāt un pie viena stāties ceļā ienaidnieku varaskārajiem tīkojumiem. Pirmajās divās grāmatas trešdaļās draugiem klājas slikti, pēdējā trešdaļā sakāvi cieš ienaidnieki. Tāda ir aplūkotās piedzīvojumu fantastikas shēma, un no autora talanta atkarājas tikai tas, lai šī shēma iespējami mazāk durtos acīs.
Par šādas literatūras klasisku paraugu, īstenībā par tas ciltstēvu jāuzskata slavenais Edmona Hamiltona stāsts «Zvaigžņu karaļi» (1949). Intriga sākas ar to, ka labais, bet ālrsirdīgais Vidusgalaktikas impērijas valdnieks kopā ar Herkulesa zvaigznāja lodveida ko­pas baroniem, kā arī ar sabiedrotajiem grāfiem un hercogiem atsevišķās zvaigžņu asociācijās stājas nā­vīgā konfliktā ar Tumšo Pasauļu Līgu — zvaigžņu kopu tumša putekļu miglāja dzīlēs. Lai gūtu uzvaru, imperators ir gatavs upurēt pat sava dēla prinča personisko laimi, apprecinot viņu ar nemīlamo Fo- malgautas sistēmas kņazieni… Karš kosmosā risinās virsgaismas ātrumā, lietojot atornartilēriju un vēl fantastiskākus līdzekļus (piemēram, pretinieka ap­šaude caur televizora ekrānu).
Stāsts «Zvaigžņu karaļi» uzrakstīts pirms divdes­mit astoņiem gadiem, un ir pilnīgi saprotams, ka tagad tas liek lasītājam pasmaidīt. Taču mūsdienās piedzīvojumu fantastikas autori jau raksta citādi. Titulētas personas viņu sacerējumos vēl laiku pa lai­kam ir sastopamas, taču kosmiskajā arēnā tās vairs tikpat kā neiziet. Starpzvaigžņu valstiskums izpau­žas demokrātiskākās formās — parasti tās ir Savienī­bas, Federācijas, Apvienotās Republikas. Grandiozās simtiem tūkstošu kuģu lielu armādu sadursmes de­vušas vietu necilam divkaujām starp tirdzniecības kuģiem un pirātiem — dažkārt kaujas vietā paspēj ierasties policijas kreiseris. Un vispār, pret bezdibe- nīgajām kosmosa dzīlēm arvien biežāk vērojama cieņas pilna nevērība: autoru augstā literārā meis­tarība ļauj sasniegt nepieciešamo efektu arī mūsu planētas pieticīgajā arēnā vai kādas blakusgalakti- kas noslēpumainajā pasaulē. So sacerējumu valoda ir zaudējusi Berouza retoriskumu un utilitāro lapida- ritāti, varoņu rīcība ieguvusi kaut kādu šķietamu psiholoģisku, bet dažreiz arī sociālu motivējumu, un — kas ir 'ļoti svarīgi — paši varoņi no augstākās sabiedrības sfērām nolaidušies pašā dzīves mutulī; šī dzīve bieži vien ir diezgan dīvaina, pat rēgaina, un tomēr, pēc tīras piedzīvojumu literatūras mērauklas, īsta tautas dzīve. īsāk izsakoties, piedzīvojumu fan­tastika ir tiktāl tuvinājusies Lielās literatūras līmenim, ciktāl piedzīvojumu literatūra vispār spēj tam tuvo­ties. Bet labākie šī žanra darbi pauž pat sociāla pro­testa iedīgļus.
Grāmata «Visuma sargasi» pieder vienas no talan­tīgākajām amerikāņu piedzīvojumu fantastikas autorēm, rakstnieces Fndrū Norlones, spalvai un, jāatzīst, ir pats labākais viņas darbs. Kā lasī­tājs redzēs, šajā sacerējumā tikpat kā nemana ne­kādas idejiskas un valodas radniecības ar nebēdnīgo
Berouza un Hegarda romantiku, tas uzrakstīts labā reālistiskā manierē un pilnībā atbilst mūsdienu lite­rārajām normām. Tajā nav nolaupītu skaistuļu un supervaroņu, kuriem kosmoss «līdz ceļiem», bet ir parastu kosmosa ceļotāju bargā un grūtību pilnā ikdiena, kas paiet, ar sviedriem vaigā pelnot savu dienišķo maizi. Starp citu, tieši dienišķā maize, nevis noslēpumaini izzudušas civilizācijas dārgumi ir stāsta varoņu rīcības galvenais virzītājs spēks. Pasaule, kurā viņi dzīvo un strādā, ir ne mazāk cietsirdīga un nežēlīga par Džeka Londona Balto Klusumu. Valsti — Federāciju, kas apvieno simtus saules sistēmu, — plosa iekšējas pretrunas. Alkatīgie monopoli sagrābj visu, ko vien spēj aizsniegt. Vienpatņi izmisīgi cīnās par eksistenci, vājie iet dibenā, stiprie tik tikko un kaut kā turas virspusē. Nabadzīgs cilvēks bez saka­riem var paļauties tikai uz savu atjautību, profesio­nālo meistarību un veiksmi. Taču, ja nebūs veiksmes, nepalīdzēs ne atjautība, ne meistarība.
Diezin vai Nortone ir centusies izdarīt kaut kādus sociālus vispārinājumus. Būtu naivi ari domāt, ka tieši tādu viņa redz cilvēces nākotni. Nav jāaizmirst, ka viņa rakstījusi parastu piedzīvojumu romānu, viņai bijis vajadzīgs fons sižeta risinājumam, un kā godīgs cilvēks viņa par tādu fonu izvēlējusies tieši to bēdīgo stāvokli, kurš viņai mūsdienu Amerikā visvairāk nepatīk. Iespējams, ka tas pat izdarīts ne­apzinīgi.
Galvenais šajā sacerējumā — draudzība, augsts humānisms, internacionālisms. Atturīga vīriešu drau­dzība bez siekalainas tās apliecināšanas un izskaid­rošanas. Sī draudzība nepazīst ne nacionālu, ne rasu naidu. Kosmiskā kuģa apkalpe atgādina Tūra Heijer- dāla «Ra» komandu: anglis, holandietis, nēģeris, arābs, ķīnietis, japānis, vācietis, amerikānis. Šķiet, starp viņiem ir arī krievs, tikai rakstniece sagrozījusi viņa uzvārdu. Tātad, draudzība, biedriskums, uzti­cība biedriem, pašaizliedzīga savstarpēja palīdzība. Un tas vjss — nelielā kolektīvā, kas cīnās par eksis­tenci. Citādi neizdzīvot. Visapkārt ir naidīga sabied­rība un paidīgs Visums, un no šiem abiem ienaid­niekiem jāatkaro sev gabals gaļas. Situācija gluži kā Džekam Londonam.
Stāsts izceļas ne tikai ar draudzības tēmu (kas piedzīvojumu fantastikā vispār ir diezgan reta). Nortonei ir lieliska fantāzija. Svešas un baismīgas planētas ainas zīmētas reljefi un iespaidīgi, stāstā ir papilnam lielisku, precīzu detaļu, kas izkaisītas pa visu grāmatu. Rakstniece skārusi arī tiešām aktuālas mūsdienu tēmas — tiesa, viņa nav centusies tajās iedziļināties. Priekšteči — rase, kas kādreiz valdījusi visā Galaktikā, tāpat kā cilvēce pašreiz pārvalda visu Zemi, — gājuši bojā drausmīgos savstarpējos karos, gājuši bojā, saberzdami sevi pulveri ar kaut kādu nezināmu ieroci, kas spēj pārvērst pelnos veselas pla­nētas un apdzēst saules. Un viens no stāsta varoņiem ar bailēm runā par to, cik šausmīgi būs, ja šis ierocis ir saglabājies un nonāks Zemes iedzīvotāju rokās …
Gribas minēt vēl kādu interesantu detaļu. Nortone izvirzījusi kosmosa ceļotājiem, diezgan parastiem tā iedomātā laika ļaudīm, pārmērīgas prasības. Viņiem ne tikai pilnībā jāpārzina sava specialitāte. Viņiem ne tikai jāpārzina blakusspecialitātes un jāiegūst praktiskas iemaņas visdažādāko mašīnu, vilcēju un lidaparātu vadīšanā. Viņiem jābūt fiziski attīstītiem kā vieglatlētiem daudzcīņniekiem, vajadzības gadī­jumā jāprot kauties un karot, viņiem jābūt acumirklī­gai reakcijai, jāspēj vairākas diennaktis pēc kārtas iztikt bez miega — un, neraugoties uz visu to, Nortone viņus rāda kā parastus, simpātiskus ļaudis, nepavi­sam ne pārcilvēkus. Vai tas nav mūsdienu un nākamo kosmonautu prototips?
Nobeigumā jāpiebilst vēl pāris vārdu. Vairāku subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ (acīmredzot steiga, izdevniecības apstākļi utt.) Endrū Nortone vairākās vietās pieļāvusi nevajadzīgu atkārtošanos, nepatīkamas paskaidrojošas piezīmes, sižeta neat­bilstību.
Tagad atstājam lasītāju vienatnē ar stāstu un ce­ram, ka viņam tas sagādās tādu pašu prieku kā mums.
A. Sirugackis, B. Strugackis

Sargasi kosmosā — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Sargasi kosmosā», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Sākas atkal, — stāvēdams pie klints, paziņoja Mura.

Deins pielika kreiso plaukstu pie sienas un devās uz priekšu. Kosti sekoja viņam pa pēdām. Viņi ap- gaja ap stūri, kuru Deins bija atklājis, un devās tālāk pa ielejas turpinājumu, ko joprojām pildīja miglas vāli.

Bija skaidrs, ka līdz šejienei nav nokļuvušas nekā­das apvidus mašīnas. Šaurais ceļš bija pilns klints atlūzu, kuras viņi pārvarēja, viens otram palīdzēdami. Viņiem ejot, vibrācija klintī pieauga spēkā.

Kad viņi apstājās, lai atvilktu elpu, Kosti uzsita ar dūri pa akmens sienu.

— Ir nu gan bungas — sit un sit!

Tiešām, tālajā ritmā bija kaut kas līdzīgs dobjai bungu rīboņai.

— Tas nedaudz atgādina Vētras deju uz Gorbi. Velnišķīga padarīšana: tu klausies, klausies — un tas sagrābj tevi savā varā, tā ka gribas arī pašam pievie­noties viņiem. Un arī te — ieklausies, tā vien skrien tirpas pār kauliem. Un uzmācas doma, — mehāniķis norādīja uz miglu, — ka kāds tā vien gaida, lai uz­bruktu no muguras…

Viņi turpināja iet. Tagad jau nācās kāpt, jo katra oļu kaudze, kuru viņi pārvarēja, bija augstāka par iepriekšējo. Kad viņi jau atradas krietni augstāk par ieleju, kur bija atstājuši apvidus mašīnu, gadījās vis­dīvainākais atradums.

Deins, turēdamies pie klints izciļņa, balansēja uz kārtējās kaudzes. Pēkšņi viņam paslīdēja kāja, viņš paklupa un, pirms Kosti bija paspējis viņu satvert, nokūleņoja zemē, sāpīgi atsizdamies pret kādu tumšu priekšmetu. Viņa pirksti sataustīja ne vairs ielejas rupjo granti un oļus, bet gan ko cietu — kādu gludu, slidenu virsmu… Vai tā atkal bija kāda sagruvusi ēka — tik tālu no pilsētas?

— Sasities? — no augšas sauca Kosti. — Uzma­nies, es laižos lejā!

Deins pavirzījās sāņus, un Kosti ar kājām pa priekšu noslīdēja zemē, apkaltajiem zābakiem ar ne­apšaubāmi metālisku troksni atsitoties pret aprakto priekšmetu.

— Kas tad tas? — mehāniķis jau bija nometies ceļos un taustīja gludo virsmu. Viņš to pazina. — Ku- ģis!

— Ko? — Deins pievirzījās tuvāk. Tagad arī viņš varēja atšķirt izliektas bruņu plāksnes un citas pazīs­tamas detaļas. Viņi bija uzgājuši kuģa vraku — kuģa, kurš bija cietis šausmīgu katastrofu. Tas bija iestrēdzis šaurajā ielejas kaklā kā aizbāznis pudelē. Lai turpinātu virzīties uz priekšu, vajadzēja pārkāpt tam pāri. Deins paņēma ķiveres mikrofonu un pazi­ņoja par atradumu trim pārējiem, kuri bija palikuši pie apvidus mašīnas.

— Vai tas ir tā kuģa vraks, kuru jūs dzirdējāt krītam? — gribēja zināt Vilkokss… Bet Deins jau bija sapratis, ka tas nav tas pats.

— Nē, ser. Tas te guļ jau ilgi — gandrīz aprakts un rūsas saēsts. Es domāju, ka tas pacēlies pirms daudziem gadiem …

— Palieciet turpat, mēs tūlīt būsim klāt!

— Ar mašīnu te nevar iebraukt, ser. Pamats nekur neder.

Beidzot viņi, bīstamākajās vietās atbalstīdami Vilkoksu, bija klāt; ar apvidus mašīnu viņus saistīja vienīgi virve. Pa to laiku Kosti pārmeklēja vraku, pū­lēdamies atrast lūku. Kad Vilkokss bija nosēdināts uz klints, lai aplūkotu atradumu, mehāniķis paziņoja:

— Tas ir izlūkkuģis. Bet kaut kāds savāds. Nekādi nevaru noteikt tipu. Un tas te guļ jau krietnu laiku. Lūkai vajadzētu būt kaut kur te. — Viņš paspēra ar kāju granti, kas sedza vienu korpusa pusi. — Es domāju, vajadzētu pamēģināt atrakt.

Rips un Deins aizgāja līdz mašīnai un paņēma darba rīkus, kuri vienmēr bija piestiprināti zem tās karkasa. Atgriezušies ar lāpstu un lauzni, viņi ķērās pie darba, cits citu nomainīdami, attīrot gadu gaitā sakrājušās atlūzas.

— Ko es jums teicu! — triumfēja Kosti, kad parā­dījās melns pusloks, kam vajadzēja iezīmēt atvērtas lūkas augšmalu.

Vajadzēja pārlāpstot vēl ne mazumu grunts, iekams caurums bija kļuvis pietiekami liels, lai pa to varētu ielīst. Izlūkkuģi bija pazīstami ar savu izturību, lai gan neizcēlās ar ātrumu. Tiem bija jābūt konstruē­tiem tā, lai tie izturētu apstākļos, kuros tika sagrauti laineri un bojājās pat lieliskie kompāniju kravas un pasta kuģi.

Izrādījās, ka šī kuģa nezināmais radītājs pārspējis pats sevi. Šausmīgais trieciens nebija kuģi sadauzījis gabalos. Tā korpuss joprojām turējās kopā, lai gan dažas daļas bija saliektas.

Izmetis pēdējo lāpstu zemes, Kosti atspiedās uz sava darba rīka.

— Nekādi nevaru noteikt… — viņš nošūpoja galvu, it kā tas, ka viņš nevar konstatēt kuģa tipu, viņu sevišķi satrauktu.

— Kurš gan to varētu? — nepacietīgi attrauca Rips. — Tā taču ir tikai lūžņu kaudze.

— Es esmu redzējis vēl stiprāk sadauzītus ku­ģus. — Kosti balsī jautās īgnums. — Bet šī te uzbūvē kaut kas nav tā, kā vajag…

Mura pasmaidīja.

— Es drīzāk gan teiktu, Kari, ka viss ir tieši tā, kā vajag. Es nezinu nevienu mūsdienu kuģi, kas va­rētu tik labi izturēt šādu triecienu.

— Nevienu modernu kuģi? — ātri parjautāja Vilkokss. — Vai jūs jau kādreiz esat redzējis tādu kā šis?

Mura pasmaidīja vēl platāk.

— Ja es būtu redzējis šādu kuģi kosmosa trasē, man tagad būtu piecsimt, varbūt pat astoņsimt gadu. Tas atgādina trešās klases asteroīdu joslas kuģi. Man šķiet, ka viens tāds ir eksponēts Tirdzniecības muzejā Austrumu ostā. Bet kā tas nokļuvis te… — viņš paraustīja plecus.

Deina zināšanas vēsturē nebija tik plašas, lai viņš būtu kompetents kosmosa kuģu būves sīkumos. Toties Kosti un Rips saprata, cik tas ir svarīgi, tāpat arī Vilkokss.

Pirmais iebilda astrogators.

— Bet pirms piecsimt gadiem taču nebija pazīs­tama hiperpāreja. Toreiz mēs vēl neatstājām mūsu pašu Saules sistēmu…

— Izņemot nedaudzus trakulīgus eksperimentētā­jus, — precizēja Mura. — Jūs taču zināt, ka citās sistēmās, kas vecākas par tūkstoš gadiem, ir Zemes iedzīvotāju kolonijas. Viņu lidojumu apraksti jau paši par sevi ir teikas. Vieni šķērsoja izplatījumu anabio- zes stāvoklī, citi dzīvoja kuģos četras, sešas vai asto­ņas paaudzes, un tikai to attāli pēcnācēji sasniedza pasaules, uz kurām bija devušies to priekšteči. Un jau toreiz radās pirmie hiperpārejas varianti, 110 ku­riem daži varbūt pat bija veiksmīgi, lai gan to izgud­rotāji nekad neatgriezās uz Zemi pavēstīt par panā­kumiem. Es nevaru jums pateikt, kā asteroīdu izlūks nokļuvis uz Limbo. Bet, ka tas te atrodas jau ļoti ilgi — to es varu apzvērēt.

Kosti iespīdināja gaismas staru atraktajā caurumā.

— Mēs varam ielīst tajā… vismaz paskatīties…

Pirms katastrofas tas bija bijis mazs kuģītis ar

ārkārtīgi šaurām telpām. «Karalieni» salīdzinājumā ar to varēja uzskatīt gandrīz vai par laineri. Kosti drīz vien bija spiests atgriezties pie lūkas, jo nebija -varējis izdabūt savu masivo ķermeni cauri saspiesta­jām durvīm. Galu galā vienīgi Mura un Deins izrā­

dījās spējīgi izlauzties līdz telpai, kura reiz bija kal­pojusi vienlaikus par noliktavu un dzīvojamo kabīni. Laternu gaismā viss tūlīt kļuva skaidrs. Priekšā rēgojās liels caurums, pa kuru varēja redzēt smiltis. Sekcija bija iedragāta no otras puses, un caurumu vēlāk bija aizvēris nogruvums. Bet caurums nebija radies trieciena rezultātā — uz metāla skaidri varēja manīt liesmumetēja atstātas pēdas. Kādu laiku pēc katastrofas izlūkkuģis bija uzšķērsts ar liesmumetēju. Šādas rīcības iemesls bija nepārprotams. Telpa, kurā viņi atradās, bija pilnīgi tukša, vienīgi uz grīdas un izlocītajām sienam vēl varēja saskatīt zīmes, kas lie­cināja, ka tur stāvējuši kravas konteineri.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Sargasi kosmosā»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Sargasi kosmosā» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Sargasi kosmosā»

Обсуждение, отзывы о книге «Sargasi kosmosā» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x