E. NORTONE - Sargasi kosmosā

Здесь есть возможность читать онлайн «E. NORTONE - Sargasi kosmosā» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1977, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Sargasi kosmosā: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Sargasi kosmosā»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

E. NORTONE
Sargasi kosmosā
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1977
A(Amer) No 509
Эндрю Нортон СaРГaССЫ В КОСМОСЕ Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатнe» Рига 1977
На латышском языке Перенод с английского И. Кундзнньш Предисловие А. Стругацкого и Б. Стругацкого Оформление Э. Буровой
No angļu valodas tulkojis I. K u n d z i ņ š A. Strugacka un B. Strugacka priekšvārds Noformējusi E. B u r o v a
(Ј) Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne». 1977
PRIEKŠVĀRDS
Amerikāņu fantastikā ir vairāki vārdi, kuri bauda cieņu savā dzimtenē, bet tikpat kā nav pazīstami aiz tās robežām. Izņemot speciālistus, maz pie mums ir tādu, kas dzirdējuši, piemēram, par tādiem rakstnie­kiem kā Margareta Senklēra, Čārlzs Herness, Sems Mervins, Endrū Nortone; ļoti reti pie mums tiek iz­doti Mirēja Leinstera, Ērika Rasela, Gordona Diksona darbi. Taču tie uzrakstīti pietiekami augstā līmenī, un tiem nav nekā kopīga ar «pelēko» bulvāru maku­latūru, kas pārpludina rietumu grāmatu tirgus, to saturs ir patiesi aizraujošs, sižeti asi un labi veidoti, bet aprakstītie notikumi un situācijas liecina par au­toru neparasti spilgto iztēli.
Tomēr šos sacerējumus nevar salīdzināt ar tādu meistaru darbiem kā R. Bredberijs, R. Seklijs, A. Azimovs. Sie romāni un stāsti apraksta piedzīvoju­mus, nevis cilvēka un sociālas traģēdijas. To aizsā­cēji ir Hegards un Berouzs, nevis Velss un Capeks. Pretējo spēku izvietojums tajos ir līdz naivumam vienkāršs. Gaišmataini draugi un rudi ienaidnieki, ka rakstīja Cehovs. Ienaidnieki tīko sagrābt varu Galaktikā un pie viena iegūt daiļo varoni, bet draugi cenšas skaistuli aizsargāt un pie viena stāties ceļā ienaidnieku varaskārajiem tīkojumiem. Pirmajās divās grāmatas trešdaļās draugiem klājas slikti, pēdējā trešdaļā sakāvi cieš ienaidnieki. Tāda ir aplūkotās piedzīvojumu fantastikas shēma, un no autora talanta atkarājas tikai tas, lai šī shēma iespējami mazāk durtos acīs.
Par šādas literatūras klasisku paraugu, īstenībā par tas ciltstēvu jāuzskata slavenais Edmona Hamiltona stāsts «Zvaigžņu karaļi» (1949). Intriga sākas ar to, ka labais, bet ālrsirdīgais Vidusgalaktikas impērijas valdnieks kopā ar Herkulesa zvaigznāja lodveida ko­pas baroniem, kā arī ar sabiedrotajiem grāfiem un hercogiem atsevišķās zvaigžņu asociācijās stājas nā­vīgā konfliktā ar Tumšo Pasauļu Līgu — zvaigžņu kopu tumša putekļu miglāja dzīlēs. Lai gūtu uzvaru, imperators ir gatavs upurēt pat sava dēla prinča personisko laimi, apprecinot viņu ar nemīlamo Fo- malgautas sistēmas kņazieni… Karš kosmosā risinās virsgaismas ātrumā, lietojot atornartilēriju un vēl fantastiskākus līdzekļus (piemēram, pretinieka ap­šaude caur televizora ekrānu).
Stāsts «Zvaigžņu karaļi» uzrakstīts pirms divdes­mit astoņiem gadiem, un ir pilnīgi saprotams, ka tagad tas liek lasītājam pasmaidīt. Taču mūsdienās piedzīvojumu fantastikas autori jau raksta citādi. Titulētas personas viņu sacerējumos vēl laiku pa lai­kam ir sastopamas, taču kosmiskajā arēnā tās vairs tikpat kā neiziet. Starpzvaigžņu valstiskums izpau­žas demokrātiskākās formās — parasti tās ir Savienī­bas, Federācijas, Apvienotās Republikas. Grandiozās simtiem tūkstošu kuģu lielu armādu sadursmes de­vušas vietu necilam divkaujām starp tirdzniecības kuģiem un pirātiem — dažkārt kaujas vietā paspēj ierasties policijas kreiseris. Un vispār, pret bezdibe- nīgajām kosmosa dzīlēm arvien biežāk vērojama cieņas pilna nevērība: autoru augstā literārā meis­tarība ļauj sasniegt nepieciešamo efektu arī mūsu planētas pieticīgajā arēnā vai kādas blakusgalakti- kas noslēpumainajā pasaulē. So sacerējumu valoda ir zaudējusi Berouza retoriskumu un utilitāro lapida- ritāti, varoņu rīcība ieguvusi kaut kādu šķietamu psiholoģisku, bet dažreiz arī sociālu motivējumu, un — kas ir 'ļoti svarīgi — paši varoņi no augstākās sabiedrības sfērām nolaidušies pašā dzīves mutulī; šī dzīve bieži vien ir diezgan dīvaina, pat rēgaina, un tomēr, pēc tīras piedzīvojumu literatūras mērauklas, īsta tautas dzīve. īsāk izsakoties, piedzīvojumu fan­tastika ir tiktāl tuvinājusies Lielās literatūras līmenim, ciktāl piedzīvojumu literatūra vispār spēj tam tuvo­ties. Bet labākie šī žanra darbi pauž pat sociāla pro­testa iedīgļus.
Grāmata «Visuma sargasi» pieder vienas no talan­tīgākajām amerikāņu piedzīvojumu fantastikas autorēm, rakstnieces Fndrū Norlones, spalvai un, jāatzīst, ir pats labākais viņas darbs. Kā lasī­tājs redzēs, šajā sacerējumā tikpat kā nemana ne­kādas idejiskas un valodas radniecības ar nebēdnīgo
Berouza un Hegarda romantiku, tas uzrakstīts labā reālistiskā manierē un pilnībā atbilst mūsdienu lite­rārajām normām. Tajā nav nolaupītu skaistuļu un supervaroņu, kuriem kosmoss «līdz ceļiem», bet ir parastu kosmosa ceļotāju bargā un grūtību pilnā ikdiena, kas paiet, ar sviedriem vaigā pelnot savu dienišķo maizi. Starp citu, tieši dienišķā maize, nevis noslēpumaini izzudušas civilizācijas dārgumi ir stāsta varoņu rīcības galvenais virzītājs spēks. Pasaule, kurā viņi dzīvo un strādā, ir ne mazāk cietsirdīga un nežēlīga par Džeka Londona Balto Klusumu. Valsti — Federāciju, kas apvieno simtus saules sistēmu, — plosa iekšējas pretrunas. Alkatīgie monopoli sagrābj visu, ko vien spēj aizsniegt. Vienpatņi izmisīgi cīnās par eksistenci, vājie iet dibenā, stiprie tik tikko un kaut kā turas virspusē. Nabadzīgs cilvēks bez saka­riem var paļauties tikai uz savu atjautību, profesio­nālo meistarību un veiksmi. Taču, ja nebūs veiksmes, nepalīdzēs ne atjautība, ne meistarība.
Diezin vai Nortone ir centusies izdarīt kaut kādus sociālus vispārinājumus. Būtu naivi ari domāt, ka tieši tādu viņa redz cilvēces nākotni. Nav jāaizmirst, ka viņa rakstījusi parastu piedzīvojumu romānu, viņai bijis vajadzīgs fons sižeta risinājumam, un kā godīgs cilvēks viņa par tādu fonu izvēlējusies tieši to bēdīgo stāvokli, kurš viņai mūsdienu Amerikā visvairāk nepatīk. Iespējams, ka tas pat izdarīts ne­apzinīgi.
Galvenais šajā sacerējumā — draudzība, augsts humānisms, internacionālisms. Atturīga vīriešu drau­dzība bez siekalainas tās apliecināšanas un izskaid­rošanas. Sī draudzība nepazīst ne nacionālu, ne rasu naidu. Kosmiskā kuģa apkalpe atgādina Tūra Heijer- dāla «Ra» komandu: anglis, holandietis, nēģeris, arābs, ķīnietis, japānis, vācietis, amerikānis. Šķiet, starp viņiem ir arī krievs, tikai rakstniece sagrozījusi viņa uzvārdu. Tātad, draudzība, biedriskums, uzti­cība biedriem, pašaizliedzīga savstarpēja palīdzība. Un tas vjss — nelielā kolektīvā, kas cīnās par eksis­tenci. Citādi neizdzīvot. Visapkārt ir naidīga sabied­rība un paidīgs Visums, un no šiem abiem ienaid­niekiem jāatkaro sev gabals gaļas. Situācija gluži kā Džekam Londonam.
Stāsts izceļas ne tikai ar draudzības tēmu (kas piedzīvojumu fantastikā vispār ir diezgan reta). Nortonei ir lieliska fantāzija. Svešas un baismīgas planētas ainas zīmētas reljefi un iespaidīgi, stāstā ir papilnam lielisku, precīzu detaļu, kas izkaisītas pa visu grāmatu. Rakstniece skārusi arī tiešām aktuālas mūsdienu tēmas — tiesa, viņa nav centusies tajās iedziļināties. Priekšteči — rase, kas kādreiz valdījusi visā Galaktikā, tāpat kā cilvēce pašreiz pārvalda visu Zemi, — gājuši bojā drausmīgos savstarpējos karos, gājuši bojā, saberzdami sevi pulveri ar kaut kādu nezināmu ieroci, kas spēj pārvērst pelnos veselas pla­nētas un apdzēst saules. Un viens no stāsta varoņiem ar bailēm runā par to, cik šausmīgi būs, ja šis ierocis ir saglabājies un nonāks Zemes iedzīvotāju rokās …
Gribas minēt vēl kādu interesantu detaļu. Nortone izvirzījusi kosmosa ceļotājiem, diezgan parastiem tā iedomātā laika ļaudīm, pārmērīgas prasības. Viņiem ne tikai pilnībā jāpārzina sava specialitāte. Viņiem ne tikai jāpārzina blakusspecialitātes un jāiegūst praktiskas iemaņas visdažādāko mašīnu, vilcēju un lidaparātu vadīšanā. Viņiem jābūt fiziski attīstītiem kā vieglatlētiem daudzcīņniekiem, vajadzības gadī­jumā jāprot kauties un karot, viņiem jābūt acumirklī­gai reakcijai, jāspēj vairākas diennaktis pēc kārtas iztikt bez miega — un, neraugoties uz visu to, Nortone viņus rāda kā parastus, simpātiskus ļaudis, nepavi­sam ne pārcilvēkus. Vai tas nav mūsdienu un nākamo kosmonautu prototips?
Nobeigumā jāpiebilst vēl pāris vārdu. Vairāku subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ (acīmredzot steiga, izdevniecības apstākļi utt.) Endrū Nortone vairākās vietās pieļāvusi nevajadzīgu atkārtošanos, nepatīkamas paskaidrojošas piezīmes, sižeta neat­bilstību.
Tagad atstājam lasītāju vienatnē ar stāstu un ce­ram, ka viņam tas sagādās tādu pašu prieku kā mums.
A. Sirugackis, B. Strugackis

Sargasi kosmosā — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Sargasi kosmosā», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Uz nelielā transporta līdzekļa platformas bija vieta vienam cilvēkam — ja saspiedās cieši kopā, tad di­viem. Bet, tā kā platformai nebija bortu un nebija arī kur pieturēties, lai nenoslīdētu no miglā noglumēju- šās virsmas, viņi nolēma sekot mašīnai kājām, piesē­jušies pie tās virvē.

Kosti nospieda starteri, un mašīna sāka virzīties uz priekšu, ar kāpurķēdēm maldama granti un porainā akmens šķembas. Tā kā mašīna brauca gājēja ātrumā, sekošana tai nesagādāja nekādas grūtības.

Deins palūkojās atpakaļ- «Karaliene» jau bija iz­zudusi skatienam. Vienīgi atblāzma miglā liecināja par prožektoru, kas parastos apstākļos bija saredzams jūdzēm tālu. Tikai tagad Deins saprata, ko nozīmētu zaudēt saiti ar apvidus mašīnu, un neviļus parāva virvi, kas viņus saistīja, it kā pārbaudot tās stiprumu.

Par laimi, reljefs bija diezgan līdzens, un tikai vienu reizi viņi paslīdēja un dabūja rāpties pāri kādai sacietējušu izdedžu upei. Cilvēks, kurš nesen bija vadījis mašīnu pirmajā reisā pāri tuksnesim uz dru­pām, bija izvēlējies labāko ceļu, kādu vien varēja at­rast.

Tagad viņi atklāja vēl kādu miglas īpatnību — trokšņus. Nevarēja saprast, vai tas ir viņu pašu soļu troksnis, atbalsots un daudzkāršots, vai kāda cita dabiska skaņa. Kosti vairākas reizes izslēdza motoru,

viņi apstājās un klausījās, pārliecināti, ka viņus ielenc kāda grupa, kas droši virzās uz priekšu miglā un gatavojas viņiem uzbrukt. Bet katru reizi, tiklīdz viņi apstājās, skaņas apklusa, un tikai turpinot no­gurdinošo ceļu, no jauna uzmācās sajūta, ka pa pē­dām seko neredzami ienaidnieki. Divas reizes apstā­jušies, viņi pēc savstarpējas, vārdos neizteiktas vienošanās vairs nepievērsa uzmanību savādajiem trokšņiem un turpināja virzīties uz priekšu, neskaidri saskatīdami cits cita ēnas un pāris collu zemes sev priekšā.

Nepatīkamo sajūtu vēl pastiprināja mitrums, kas sūcās lejup pa ķiverēm un apģērbu. Tam bija nepa­tīkama smaka, un Deinam šķita, ka viņa āda ir gluma un netīra. Viņš mēģināja enerģiski noslaucīt seju, bet tikai vēl vairāk iztriepa eļļaino šķidrumu.

Nekas netraucēja apvidus mašīnas vienmērīgo vir­zīšanos uz priekšu. Lai gan ļaudis, kas tai sekoja, vairs nevarēja saskatīt kuģi un priekšā nebija redza­mas arī drupas, uz kurām viņi devās, mašīnas elek­troniskā atmina viņus vadīja nemaldīgi. Viņi bija veikuši apmēram trīs ceturtdaļas ceļa pāri tuksnesī­gajam klajumam, kad izdzirda jaunu skaņu, kas nekādā gadījumā nebija viņu soļu atbalss.

Tur kāds vai kaut kas skrēja!

Un tomēr tas nelīdzinājās zābaku soļu troksnim — ritms bija dīvains, it kā neredzamajam radījumam būtu vairāk par divām kājām.

Deins ielūkojās tumsā, pūlēdamies noteikt, no kuras puses nāk skaņa. Bet miglā nevarēja atšķirt debess puses. Neredzamais skrējējs tikpat labi varēja tuvo­ties, kā attālināties no viņiem. Pēkšņi virve nostie­pās un parāva viņu uz priekšu.

— Kas tas bija? — balss bija apslāpēta, bet Deins nemaldīgi pazina Ripu.

— Es zinu tikpat daudz, cik tu, — atteica Deins.

Dipoņa vairs nebija dzirdama. Vai tas būtu bijis kāds no šiem lodveidīgajiem radījumiem?

No miglas iznira tumšs siluets, un Deins satrūkās no kāda kliedziena. Zem viņa kājām vairs nebija grants un smilts, bet gluds pamats. Viņš stāvēja uz bruģa plāksnes, un ēna kreisajā pusē bija senatnīgu drupu robainā siena. Viņi bija šķērsojuši tuksnesi!

— Torson! Dein!..

Ripa balss bija uzstājīga, un Deins nekavējoties at­saucās. Kosti droši vien bija apstādinājis apvidus ma­šīnu, jo virve vairs nevilka viņu uz priekšu. Drīz viņš ieraudzīja astrogatora palīgu noliekušos pār kādu zemē gulošu stāvu.

Tas bija Ripa šefs Vilkokss. Pēc neveikli sperta soja viņa kāja bija līdz celim icsprūdusi kādā plaisā.

Galu galā tikai ar visu četru kopīgiem spēkiem izdevās astrogatoru atbrīvot. Pagāja vismaz pus­stunda, iekams viņš varēja apsēsties uz mašīnas platformas. Cietais senatnīgās ēkas izcilnis bija iz­rāvis robainu caurumu viņa zābaka un ievainojis kājas ikru. Vilkoksam sniedza nepieciešamo palīdzību, bet viņam vajadzēja turpināt ceļu braukšus.

Viņi ciešā eskortā ielenca apvidus mašīnu un sāka virzīties tālāk. Vilkokss sēdēja, uzlicis uz veselā ceļa blasteru. Atsevišķos drupu fragmentus nomainīja veselas sienas, dīvainu apveidu būvju kvartāli. Un tomēr no arheologu nometnes nebija ne miņas.

Te, starp senas un svešas civilizācijas paliekām, Deinam atkal uzmācās sajūta, ka viņus izseko, ka tumsā viņiem neredzams uzglūn kaut kas, kam šie miglas vāli nav šķērslis. Mašīnas kapurķēdes vairs nerībēja pa klinti, un viņus ietina baisms klusums. Pa gludajām sienām urdzēja ūdens, gan šur, gan tur sakrādamies peļķēs. Bet šis šķidrums izskatījās sa- stavējies, pretīgs, un no tā cēlās riebīga metāliska smaka.

Viņi bija sasnieguši rajonu, kur ēkas izskatījās ne­skartas, jumti un sienas joprojām ieskāva piķa melno iekšpusi. Vismazāk par visu Deins vēlējās izpētīt kādu no šiem smirdošajiem caurumiem.

Apvidus mašīna nekur uz ielas neapstājās, bet, kāpurķēdēm čirkstot pa izliektajām bruģa plāksnēm, turpināja virzīties uz priekšu. Šķita, ka sienas kaut kādā mērā aiztur miglu, jo Deins tagad varēja jau ne vien saredzēt biedru apveidus, bet arī izšķirt sejas. Viņš ievēroja, ka visi laiku pa laikam atskatās un vērīgi ielūkojas katrā ēkā, kurai iet garām.

Pirmais atradums gadījās Ripām. Viņš bija izņēmis kabatas lukturīti un tā gaismā pētīja bruģi. Pašreiz viņš koncentrēja gaismas apli uz tumšu traipu sienā nedaudz virs zemes. Paraustījis virvi par zīmi apstāties, viņš nometās uz ce|a pie sava atraduma, kad pienāca Deins.

Kravas uzrauga palīgs ieraudzīja Ripu apošņājam traipu līdzīgi sunim, kas nozaudējis pēdas. Bet Deinam tas bija tikai traips, nekas vairāk.

— Kas tas ir?

Gaismas stars slīdēja pa bruģi, it kā kaut ko mek­lējot. Tad gaišajā aplī iekļuva kaut kāds brūngans pikucis. Lai gan Rips to vērīgi aplūkoja, tomēr izvai­rījās tam pieskarties.

— Krekss …

Deins bija noliecies, taču, to dzirdot, instinktīvi atrāvās nost.

— Vai tu esi pārliecināts?

— Paod.

Bet Deins nemaz netaisījas paklausīt šim pado­mam. Jo mazāk bija darīšanu ar kreksu, jo labāk.

Rips piecēlās un steidzās uz mašīnu.

— Tur kāds izspļāvis kreksa gremokli. Tas ir vēl gluži svaigs… varbūt šorīt…

— Es taču teicu — malu mednieki! — saruna iekrita Kosti.

— Tā… — Vilkokss satvēra blasteru ciešāk rokā. Krekss bija visā Galaktikā ar likumu aizliegta nar­kotiska viela. Tie, kuri bija pietiekami neprātīgi, lai to zelētu, uz kādu laiku ieguva pārdabisku reakciju, paaugstinātu prāta asumu un paškontroles spēju. To­ties tas, kas ar viņiem notika pēc tam, nepavisam nebija patīkami. Sastapt kreksa zelētāju nozīmēja nonākt aci pret aci ar ienaidnieku, kurš, narkotikas iedarbībai sasniedzot kulmināciju, kļuvis divkārt vil­tīgāks, divkārt ātrāks un divkārt stiprāks. Un tā vairs nebija joka lieta.

Lai gan viņi rūpīgi pārmeklēja apkārtni, tomēr, izņemot šo nodevīgo kreksa pikuci, neizdevās atrast nekādus citus pierādījumus, kas liecinātu, ka bez viņiem vēl kāds būtu gājis pa šo ceļu, kopš sen pagā­jušais karš bija izpostījis pilsētu. Ja doktors Ričs bija uzsācis kaut kādus arheoloģiskus izrakumus, tad šī pētījumu vieta vēl bija jāatrod.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Sargasi kosmosā»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Sargasi kosmosā» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Sargasi kosmosā»

Обсуждение, отзывы о книге «Sargasi kosmosā» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x